Ansis Bogustovs

CILVĒKSTĀSTS. Ansis Bogustovs par ģimeni, darbu televīzijā un atpazīstamību, kuras dēļ reizēm “ticis pie kāda foršāka gaļas gabaliņa tirgū” 0

Ansis Bogustovs ir lielisks un tiešām profesionāls televīzijas žurnālists. Mūsu ekrānos viņš redzams jau gandrīz trīs gadu desmitus, bet joprojām ir tikpat jauneklīgs kā tad, kad pirmo reizi parādījās televīzijā. Taču klāt nācis briedums un milzīgs rūdījums, tādēļ ne velti kanāls TV24 viņam uzticējis vadīt tādus svarīgus un nebūt ne vieglus raidījumus kā „Ziņu Top 5” un „Globuss”, reizēm arī citus. Par Ansi noteikti ikviens varēs teikt tikai tos labākos vārdus, proti, viņš ir īstais cilvēks īstajā vietā.

Reklāma
Reklāma

Televīzijā vēl pirms skolas pabeigšanas

VIDEO. Astrologa pareģojums: Ukrainas kara beigu laikam ir divi varianti 6
Pirmā partija ir klāt! Tūkstošiem lēto, Ķīnā ražoto, elektroauto ar milzu kuģi pietauvoti Eiropā 119
VIDEO. Amerikāniete nosauc lietas, kas viņu šokēja, pārceļoties uz Latviju, un uzskaita, ko amerikāņiem būtu jāmācās no mums 1
Lasīt citas ziņas

Ansis Bogustovs TV ekrānos pirmo reizi nonāca jau 1994. gadā, kad vēl mācījās 12. klasē. Tolaik savus pirmos soļus spēra NTV5 – pirmajā neatkarīgajā televīzijā Baltijā. Viss sākās ar reportiera praksi, kas ātri pārauga pastāvīgā darbā, jo iepriekšējais kolēģis neatgriezās no atvaļinājuma.

Ansis Bogustovs atzīst, ka mūsdienās par ko tādu nevarētu pat domāt: „Jā, es, būdams 12. klases skolnieks, no rīta gāju uz skolu, bet vakarā darbojos televīzijā. Man šķiet, ka tas nebija normāli.
CITI ŠOBRĪD LASA

Pašlaik bišķiņ strādāju par skolotāju dažās skolās, tā uz pusslodzīti, un, skatoties uz jauniešiem ar šīs dienas prātu, varu vien pabrīnīties par to, kas tā bija par uzdrīkstēšanos kaut ko tādu vispār man ļaut. Atceros, mums bija tāda klusa noruna, ka, ejot uz Ministru kabinetu, es visiem nestāstīšu, ka man ir tikai 17 gadu. Bet tas bija tāds laiks, bija sagruvusi Padomju Savienība, un kaut kādā mērā vajadzēja jaunās paaudzes žurnālistus. Mēs visi tā laika kolēģi tur ietrāpījām, un plus mīnus ar mums kaut ko varēja vieglāk pasākt, tā nosacīti kolēģus izmācīt pēc jaunās šnites. No mūsdienu viedokļa raugoties, tas skan šerpi, bet pamatā jau tāda loģika bija.

Bet ceļu uz žurnālistiku zināmā mērā nosprauda arī mana personīgā interese, ne tikai fakts, ka mācījos klasē ar žurnālistikas novirzienu. Tas nebija tā, ka mamma mani uz turieni aizveda. Es tikai gribēju atpakaļ uz to skolu, kur bija mani draugi un kaut kādā mērā arī pamatskolas mīlestība vai simpātija. Es mācījos Rīgas Tehniskās universitātes Āgenskalna koledžā, ko tagad sauc par Āgenskalna ģimnāziju, bet vidusskolā es gribēju mācīties savu draugu skolā, savā bijušajā, kaut mazākā skoliņā.

Tā bija Rīgas 41. vidusskola, kuras direktors toreiz bija tagadējais Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktors Andris Priekulis. Tā bija viņa pirmā skola. 1992. gadā viss mainījās, bruka un gruva, un tika deklarēts no jauna. Un viens no jaunumiem bija tas, ka viena bija eksaktā klase jeb saistīta ar dabaszinībām, bet otra – ar filoloģiju. Svešvalodas mums bija tik, cik papildus vēl vācu valoda, bet žurnālistika bija tā filoloģijas daļa jeb humanitārā. Man emocionāli kaut kā foršāk likās tajā žurnālistikas daļā.

Es toreiz izpaudos nedaudz kā tāds līderītis. Mums bija mācību žurnāls, faktiski pielikums avīzei „Neatkarīgā”, kas toreiz bija „Labrīt”. Skaidrs, ka „Neatkarīgā” sen vairs nav tas, ko ar to šobrīd domājam. Tai bija pielikums „Noruna”, kas bija pašu jauniešu veidots. Kādu laiku biju tur redaktors, protams, ar kolēģiem kopā. Mūsu ikmēneša pasākums bija taisīt jauniešu pielikumu. Un tur arī sapratu, ka es galīgi neesmu rakstošais žurnālists. Es varu būt organizators, ideju ģenerators, bet rakstošais žurnālists gan ne. Nezinu kāpēc, bet man nav pacietības. Esmu saņēmis pāris komplimentus par dažiem jēdzīgiem rakstiem, kad neilgu laiku rakstīju no Briseles, piemēram, „Latvijas Avīzei”. Taču tas vienkārši nav mans, katram jau savs ampluā ir jāatrod.”

Reklāma
Reklāma

Strādāts divos „Globusos”

Ansis Bogustovs rēķina, ka tagad varētu būt apritējušas jau astoņas sezonas, kopš viņš pievienojies kanālam TV24, un atklāj dažus mazus noslēpumus: „Vienkārši Latvijas Televīzijā kādā brīdī vairs neatradās vieta manai izpausmei. Tajā laikā dzima jaunais kanāls TV24, un viņi man zvanīja.

Man tobrīd likās, ka skatīšos kaut ko prom no žurnālistikas, taisīšu biznesu vai kļūšu par skolotāju. Gribējās izmēģināt ko citu. Bet tad tev piezvana un saka – hei, vai tu negribi nākt un darboties? Viņi mani „noķēra” ar raidījumu „Globuss”.

Lai cik tas nebūtu neparasti, bet Latvijas Televīzija nebija patentējusi sensenā raidījuma „Globuss” nosaukumu, savulaik to vadīja Mavriks Vulfsons. Zinot, ka latviešu prātos tas tik daudz ko nozīmē, tieši TV24 vadība bija nolēmusi, ka viņu kanālā būs „Globuss”. Tad viņi meklēja, kas to vadīs, un uzrunāja mani. Daļēji varbūt tāpēc, ka salīdzinoši nesen es biju strādājis par korespondentu Briselē, bet iepriekš biju korespondents Maskavā un Baltijas valstīs. Vispār jau starptautiskā politika mani vienmēr ir interesējusi. Pats jautrākais ir tas, ka Latvijas Televīzijā kādreiz – tad, kad biju Ziņu dienestā, – vadīju raidījumu „Globuss”. Tagad to sauc „Pasaules panorāma”, taču būtībā tas pats vien jau ir. Sanāk tāds paradokss, ka divos dažādos kanālos esmu vadījis „Globusu” – raidījumu ar vienu un to pašu nosaukumu un jēgu.”

Dzimis valsts svētku dienā

Ansis Bogustovs pēc dažiem gadiem varēs svinēt savu 50. jubileju, ko daudzi uzskata par simbolisku robežu dzīvē. Viņa ģimenē aug četri bērni – Sofijai decembrī būs 11 gadi, Dāvim ir 14, Ritai – 16, bet Martai – 19. Vecākā meita jau ir studente, apgūst politikas zinātni un vides aktīvismu Beļģijā, Lēvenes katoļu universitātē.

Ansis dzimis 18. novembrī. Viņš uzsver, ka dzimšanas diena tādā datumā bērnībā pat radījusi nelielu traumatisku efektu: „Sanāca, ka manā svētku dienā bija tāda negodība pret mani kā pret bērnu. Tiem onkuļiem, kas bučoja mammai rokas un dziedāja neatļautas dziesmas, es biju tas iegansts, kāpēc viņi tur sēž.

Jo oficiāli pēc papīriem jau viss mums ir kārtībā, mēs svinam puisītim dzimšanas dienu, bet reāli jau lielākā daļa viesu ieradās neaicināti un labākajā gadījumā atcerējās man uzdāvināt kādu pildspalvu vai konču. Tādā ziņā, ka viņi jau nenāca pie manis, viņi nāca pie Latvijas.

Es bišķiņ lūpu uzmetu, bet, no otras puses atkal – ne katram cilvēkam pa valsts vai pašvaldības naudu ir pilna krastmala, uguņošana un svinīgais pasākums pie Brīvības pieminekļa ar goda parādi. Mūsdienās es kaut kā ļoti baudu to. Jau vismaz desmit gadus mums ar ģimeni ir skaista tradīcija, ka no rīta mums ar bērniem ir brokastis, un tad mēs ejam pie Brīvības pieminekļa nolikt tos ziedus, ko esmu saņēmis un kas ir attiecīgās prognozētās krāsās uzdāvināti. Katru gadu ir bildīte visiem kopā. Nesaku, ka man tagad ir kaut kā īpaši jādzīvo ar pienākuma apziņu, bet noteikti ir viens – tas ir ļoti patīkami un pacilājoši. Otrs, iespējams, tas jocīgi skan un tā varbūt ir darbaholisma slimības dīvaina izpausme, bet man pat patīk tā sajūta, ka es kādu zināmu dzimšanas dienas daļu strādāju televīzijā un, protams, saņemu sveicienus arī no kolēģiem, un tad vakarā mani palaiž mājās nosacīti privātai dzīvei.

Man liktos gandrīz vai muļķīgi, ja es pateiktu – nē, man ir dzimšanas diena, es nestrādāšu 18. novembra pasākumos. Man tie šķiet ļoti nozīmīgi. Mēs esam jauna valsts, un mums ir tā valstiskuma apziņa, ka mēs ikviens esam Latvija, mēs viņu sajūtam un šos svētkus nosvinam. Tā nav tāda brīvdiena, kad vēl viena diena klāt, beidzot var aizbraukt uz laukiem un tur kaut ko krāmēt vai zāģēt. Tā tomēr ir valsts svētku diena, un tā ir jāsvin nacionālas brīvdienas garā. Mēs, piemēram, vienmēr ejam uz Nacionālo vēstures muzeju un tur kādu ekspozīciju skatāmies, pat ja visiem zināmi fakti tiek atkārtoti.

Tev ir jābauda, jāstaigā pa ielu un jāsmaida pretimnācējiem, jo arī viņiem tā ir svarīga diena. Lai pateiktu, ka tā ir nasta – noteikti, nē. Ka tas ir papildu mirdzums acīs – jā, nevar noliegt. Patiesībā, man ir vēl trakāk, jo mana vārda diena iekrīt dienā, kad citas pasaules valstis de jure atzina šo mūsu deklarēto neatkarību. Attiecīgi sanāk, ka gan vārda, gan dzimšanas diena man ir kaut kādā dīvainā datumā.”

Atpazīstamībai mēdz būt divējāds efekts

Ansis Bogustovs TV ekrānā un arī citur sabiedrībā gandrīz vienmēr redzams smaidošs un pozitīvu enerģiju piestrāvots. Nenoliedzami tas liek arī daudziem citiem uzsmaidīt pretim. Tomēr Ansis uzskata, ka tas ne vienmēr palīdz: „Piemēram, man kādreiz tiešām gribas izsūdzēties, teiksim, par to, cik pretīgi rīkojas citi un ka mani nespēj uztvert kā cilvēku parasto. Skaidrs, ka ceļu policija dažu labu reizi mani ir atlaidusi par kādiem sīkiem pārkāpumiem vai esmu ticis pie kāda foršāka gaļas gabaliņa tirgū. Nu patīk man tā pameņģēties – Bauskas tirgū vienmēr andelējos.

Man iet pie sirds tā sabiedriskā parunāšanās. Tas ir arī veids, kā, piemēram, savā profesijā es varu noķert to diezgan būtisko lietu, ko gan politikā, gan žurnālistikā ir ļoti svarīgi visu laiku sev atkārtot – kā to uztver un saprot, kā to dzird un nolasa, kā sajūt, ko par to domā vidējais latvietis, sauksim viņu tā. Manā gadījumā citreiz tas ir vidējais pārdevējs Bauskas tirgū. Proti, man reizi mēnesī prasās aiziet vienkārši patērzēt ar sev zināmajiem, viņi zina mani, es viņus, – ar cilvēkiem, kam ir viedoklis par sabiedriskiem notikumiem, kuriem man nākas sekot tīri profesionāli.

Atpazīstamība noņem to pirmo aizspriedumu, un viņi var ar mani parunāties. Un viņi arī grib stāstīt to, ko domā par kādu politisku situāciju vai arī par karu, kā jūtas, kādiem vārdiem raksturotu. Nešaubīgi, karš visiem sit korķus ārā. Patiesībā tā ir viena ļoti svarīga nianse, kas jānovērtē, jo tā dod tādu papildu pieejamību. Protams, ir mirkļi, kad gadās visādi joki, jo

daži domā, ka tāpēc vien, ka tevi rāda televizorā, tu automātiski esi kaut kāds bagātnieks un tev var paprasīt vairāk, teiksim, par kravu malkas. Tās ir muļķības, neviens televīzijā strādājošais nav ne miljonārs, ne pārspīlēti pārticis cilvēks, šī nav tāda profesija. Bet visiem kokiem ir divi gali.”

Pilnībā atslēgties no darba īsti nesanāk

Darbs televīzijā ar dažādiem aktuāliem jaunumiem noteikti rada arī diezgan lielu mentālo slodzi, un tādēļ nepieciešams pilnvērtīgi atpūsties. Ansis Bogustovs atzīst, ka brīvdienās cenšas nedomāt par darba lietām, taču pasaules atbalsis ir ļoti uzstājīgas: „Man citreiz izdodas brīvdienās nevērt vaļā e-pastu vai nedarīt kaut ko citu ar darba lietām saistītu. Taču trakums slēpjas tajā, ka esmu liels radio fans un nereti pieķeru sevi, klausoties dažādus podkāstus un citus radioraidījumus. Īstenībā informācijas uztveršanu, sagremošanu un domāšanu īsti jau izslēgt nevar arī sestdienā un svētdienā, jo tu tik un tā vai nu klausies, vai lasi. Tādēļ pilnīgi nodalīt darbu, nepaņemt to mājās es nevaru, tas gandrīz vienmēr ir līdzi. Vienlaikus, teiksim, es pie šiem jautājumiem cenšos piedomāt. Pēdējo divu gadu laikā ļoti cītīgi mēģinu regulāri meditēt vai iet uz gongiem, tā sakot, tīrīt galvu un mācīties nelaist klāt visus ikdienas mēslus. Godīgi sakot, tas arī arvien labāk izdodas.”

Lūgts pastāstīt, kas ir gongi, Ansis Bogustovs paskaidro: „Gongi līdzinās Tibetas mūku šķīvjiem. Tie ir izkalti kā zvani, un viens gongu meistars spēlē šos skanīgos šķīvjus. Tu guli tajā telpā stundu, pusotru, un tā skaņu vibrācija tevi citreiz plosa, citreiz glāsta. Šādā sakāpinātā veidā tu vienkārši iztīri nervu samezglojumus, ko radījuši līdz galam nepārstrādāti pārdzīvojumi, kādi jau katram cilvēkam dzīvē sakrājas. Šo metodi es droši varu ieteikt arī citiem. Teiksim, kovida un arī šajā kara laikā cilvēki kļūst aizvien neiecietīgāki un savu naida runu bieži vērš pret žurnālistiem, nesaprotot, ka mēs esam tikai spogulis.

Ja tu mājās vakarā jūties tāds apspļaudīts, kaut kā jau ir jāattīrās. Ko tu darīsi – spļausi atpakaļ, rakstīsi kaut kādas cūcības sociālajos tīklos? Naids jau veicina tikai naidu. Gongi ir viens veids, kā mentāli nomazgāties. Es tagad esmu ceļa sākumā, piemēram, Cigun austrumu vingrošanas praksē. Saprotu, ka tas varbūt izklausās dīvaini, bet tā ir imidžmedicīna, ar Cigun saistīta ķīniešu veselības uzturēšanas sistēma. Aizraujos ar lietām, kuras man ir zināma atklāsme, jo nekad agrāk tām neesmu pievērsies. Tādā veidā uzturu sevī arī spēju nodalīt vienu no otra, jo tu dari kaut ko tādu, kam nav absolūti nekāda sakara ar tavu darbu. Tajā brīdī tu tā pa īstam atslēdzies, var teikt, ārstējies.

Nodarbības ar gongiem ir pieejamas daudzviet Rīgā. Es esmu atradis gongu meistari Lindu Straumi, kura rīko šādas garīgās attīrīšanās sesijas Torņakalna draudzes namā, eju uz tām ik pēc divām nedēļām. Ir bijis tā, ka kļūst ļoti grūti izturēt šīs vibrācijas, jo nāk ārā tādas ķermeniskas pieredzes, pilnīgi tā, ka tev tajā gongu skanēšanas laikā ir burtiski jāizkratās, un tu arī kraties līdzi, tā var teikt. Tu dzirdi teju vai negaisu savā galvā, bet pēc katra negaisa jau nāk arī svaigs gaiss un jauna kārtība. Es to visu uztveru tīri kā tādu garīgo praksi, taču sava metode katram jāatrod pašam. Man šī liekas efektīva, bet es nedomāju, ka tā derēs ikvienam, jo tas nav vienkārši.”

Cigun palīdz atbrīvoties no saspringuma

Aicināts pastāstīt, kādas izjūtas rodas austrumu vingrošanas nodarbībās un kādu labumu tās dod, Ansis Bogustovs teic: „Jā, tas skaistums slēpjas tajā, ka viss jau ir tevī pašā kā cilvēkā. Enerģija vienkārši ir tā kā saspīlējusies, sastājusies, sabloķējusies. Jāatzīst, man bija ļoti grūti iekustināt domas un visu enerģijas apriti. Tu ar domu spēka palīdzību noskaņojies, kas būtībā jau velk uz meditācijas pusi, un tad palaid enerģiju vaļā, var teikt, izbalansē. Es par lielu brīnumu sev atklāju, cik daudz manī ir nepārstrādāta saspringuma, ka es tikai lēnām to spēju atlaist. Manā profesijā, īpaši, kad tu 20 gadus nostrādā ziņu žurnālistikā, parasti viss, ko tu ātri savāc, pārstrādā un palaid gaisā, tiek darīts ar zināmu saspringumu.

Skaidrs, ka tas varbūt ir rotaļīgi iepakots, bet būtībā nepieciešamā koncentrēšanās ir diezgan liela. Tad arī parādās šis saspringums, līdzīgi tam, kad mēs tik spēcīgi sažņaudzam zobus no dusmām, ka žoklis paliek stīvs. Tikai tad, kad sāc praktizēt Cigun, tu pamani, cik saspringts esi ikdienā. Kā tu uzvelcies par niekiem, kā nevari piedot sev, ka nesanāca tik perfekti, kā tu gribēji. Es pieņemu, ka ikvienam māksliniekam un radošai personībai raksturīgs, ka tu nekad neesi līdz galam apmierināts ar performanci. Tas savā ziņā ir labi, jo parāda, ka tu spēj attīstīties un nākošreiz mēģināsi izdarīt labāk. Un tajā pašā laikā tu vari atlaist, piedot, uzdāvināt un, galvenais, pasmaidīt sev.

Citi teic, ka mīlēt sevi ir jāmāk, bet tas jau arī ir sava veida darbs – pagriezties pret sevi, ieraudzīt. Ja spēj to, tad esi arī citiem ērtāks, saprotamāks, līdzsvarotāks, harmoniskāks, interesantāks, garšīgāks. Izklausās pēc tipiskas četrdesmitgadnieka krīzes tādā ziņā, ka tu saproti – visu pasauli es neizglābšu, sākšu ar sevi. Ja izdosies, vēl kaut ko labu sev apkārt izdarīšu, priecāšos.”

Ģimenes kopā būšana svarīgāka par maltīti

Lai gan Ansis Bogustovs piekrīt, ka labprāt padarbojas arī virtuvē, viņš nenoliedz, ka nav labākais garšīga ēdiena gatavotājs ģimenē. Taču viņš uzsver citu aspektu: „Man svarīgākais ir ne tik daudz pats ēdiena saturs, pamielošanās vai citu pabarošana, cik sajūta, ko dod kopīga pulcēšanās ap ģimenes galdu. Bērniem augot arvien lielākiem, man vairs neizdodas to noķert. Manā bērnībā, vēl padomju laikā, ļoti mazās virtuves dēļ izpalika sēdēšana vakarā pie kopīga saimes galda. Toties šādu tradīciju ieviesām savā ģimenē, kur vienmēr notiek lietu pārspriešana, kad katram tiek dots savs laiciņš, un ikviens ģimenes loceklis izstāsta, kā viņam gāja, kā viņš jūtas, kas iepriecināja, kas apbēdināja. Un tā ir vakara nozīmīgākā daļa. Līdz ar to ģimenes kopbūšana tajā mielastā ir simtreiz svarīgāka par to ēdienu. Protams, ir būtiski, lai tas būtu veselīgs. Jāatzīst, es dažreiz no rīta citiem pat krītu uz nerviem, sakot, ka mums vajag uztaisīt veselīgāku ēdienu vai ka obligāti ir jāpaēd, pirms tu izej no mājas. Protams, tīnis dažreiz izskrien no mājas par spīti, ka tik notīties.

Bet saimniekošana virtuvē man galīgi nav sveša. Mans meistarstiķis ir biezpiena pankūkas. Mums ģimenē ir pat zināma konkurence – ja es paspēju uzcept savas biezpiena pankūkas, tad visi ir spiesti ēst. Bet vienlaikus slavē, ka mammas plānās pankūkas tomēr labāk pieder sestdienai un svētdienai. Daudz kas atkarīgs no tā, kurš pirmais ieiet virtuvē – tētis vai mamma. Man pēdējā laikā patīk arī eksperimentēt, piemēram, uztaisīt tītaru. Bet, kad tu veikalā ieraugi tītaru, uzreiz atceries visas amerikāņu filmas, kur visiem šis tītars piedeg un viņi beigās pasūta picu. Lai gan agrāk esmu smējies par cilvēkiem, kuriem ir daudz pavārgrāmatu un kuri pat ceļojumos dodas pēc kaut kādiem gardēžu izaicinājumiem. Tagad tās garšas arī mani sāk aizvien vairāk aizraut. Piemēram, uz vecumu arvien labāk patīk asas garšas. Man liekas, es tādā veidā dezinficēju un tīru savu organismu. Pirms desmit gadiem es vispār nesapratu, ko šis romiešu teiciens – es esmu tas, ko es ēdu – nozīmē, bet tagad aizvien vairāk to apzinos. Attiecīgi, ja tu ēd kaut ko neveselīgu, tu pats esi neveselīgs.”

Gada nogale ir maģisks laiks

Ansis Bogustovs, līdzīgi kā daudzi citi, agrākos gados mēdza gadu mijā pierakstīt savas jaunās ieceres un nākamā gada beigās skatīties un vērtēt, kas no tām ir piepildījies. Pēdējos gados šo nodarbi viņš vairs neturpina, taču ir atradis citas interesantas aizraušanās. Turklāt viņam gada nogales svētku laiks ir ļoti īpašs, kas rada daudz prieka: „Man kopš bērnības ir obligāta rituāla sajūta par to, kā katrs var izliet savu laimi no svina gabaliņiem. Protams, liekas, ka tā ir maģiskā domāšana un drīzāk vien izklaide un jandelēšanās, bet man šāds rituāls sagādā lielu prieku. Mēs pagājušajā gadā jauno gadu sagaidījām Vācijā pie sievas māsām, kuras tur dzīvo. Viņiem tas bija kaut kas jauns, nebijis. Vienlaikus man šāda laimītes liešana likās tik ļoti maģisks pasākums! Ja man šogad gadītos laiks un iespēja, es ļoti labprāt ietu ar Skandiniekiem cauri vecpilsētai bluķi vilkt un visas vecā gada neražas sadedzināt.

Runājot par nākamā gada iecerēm, es domāju, ka tā ir kaut kāda neirolingvistiskā programmēšana, ja tu tur uzliec sev kādus unikālus, ideāli augstus mērķus, bet pēc tam peries kā pliks pa nātrēm un sāc psihot, ka nevari tos sasniegt. Man interesantāk ir dzīvot mierīgāk ar piezemētākiem mērķiem. Es pat nedomāju, ka, ejot lēnāk, tāpēc kaut kur neaizeju. Drīzāk kā līdz šim, skrienot triecientempā, kaut kur ceļā es sadegu, kā rezultātā pilnībā apstājos, un nekādas tālākas attīstības nav. Labāk tad skriet maratonu. Ko tas dos, ja tajā blociņā sarakstīsi veselu baru ar uzdevumiem un secināsi, ka labi ja katru trešo no tiem izdodas realizēt, kā biji apņēmies. Iespējams, atkal varbūt perfekcionists manī runā. Vienkārši, es pat baidos šādu sarakstu noformulēt, jo pēc tam vēl sabesīšos, ka man kaut ko no tiem nodomiem neizdevās īstenot. Parasti, ja es sāku stādīt šādu apņēmību sarakstu, tad tas man ātri vien aiziet kosmosā, knapi realizējams visas dzīves, kur nu vēl gada laikā. Tāpēc jau kādu brīdi to vairs nedaru.”

Ziemassvētki ģimenes lokā ar eglīti

Latviešu ģimenēm Ziemassvētki vienmēr bijis kaut kas īpašs. Vieni tos svin izteiktāk, citi varbūt ne tik aizrautīgi, bet vienaldzīgo praktiski nav. Ansim Bogustovam Ziemassvētku un gadu mijas laiks ir ļoti piepildīts ar dažādiem notikumiem: „Mums ir ļoti svarīgi, ka mūsu vecaistēvs no Vidzemes, mans tēvs, atved eglīti. Ja viņam kaut kas nesanāk, tad braucam paši. Mums pēdējos 15 gados pirkta eglīte liekas kaut kas Latvijai netipisks, jo gluži vienkārši stigās un ceļmalās eglīšu ir tik daudz, ka tur ne tikai katram sanāk, bet mēs pat savā ziņā palīdzam tās stigas uzturēt, lai tās neaizaug un koki nekrīt uz elektrolīnijas. Man patiesībā jau tagad pie durvīm ir pielikts adventes vainags. Pamazām mēģinu dekorēt apkārtni.

Vēl mums ir viena traka lieta – katram ģimenē ir savs kroņa dzejolis, ko drīkst skaitīt tikai viņš, bet pārējie tāpat no galvas zina un skaita. Pārsvarā tie ir Viļa Plūdoņa garadarbi ar visādiem rūķīšiem un meža večiem, kas dod lielu vispārēju jautrību. Mums, paldies Dievam, ir paveicies – dzīvojamā istaba ir tik liela, ka citreiz, ja vien kāds nav apslimis vai kur aizceļojis, sasaucam tik daudz viesu, ka pat eglītei vairs nav vietas. Tas man asociējas ar tādu jautrošanos.

Protams, esam mēģinājuši sarunāt ar visiem radiem, ka dāvanas būs tikai bērniem. Taču beigās ir tik daudz, ka viss vakars paiet vienā vienīgā pakošanā, saiņošanā un prieku uzplūdos. Mēs cenšamies sasaukt visas vecmāmiņas, vectētiņus gan no sievas, gan no manas puses, svinēt arī plašākā brāļu, māsu lokā. Tagad jūtos baigi forši, jo man ir krustmeitiņa – sievas māsai meitiņa piedzimusi, tagad jau sāk kaut ko boksterēt. Es domāju, viņa tuvākajās svinībās būs tas īstais Ziemassvētku rūķītis, tāds pavisam maziņš bēbītis. Liekas, ka man vispār ir nenormāli paveicies. Manam dēlam trīs dienas pirms, bet meitai četras dienas pēc Ziemassvētkiem ir dzimšanas diena, tad vēl dēlam ir vārda diena, bet sievai pašā janvāra sākumā ir dzimšanas diena. Man visi svētki ievelkas uz divām nedēļām. Knapi nomazgā vakardienas traukus, kad jau jāskrien uz veikalu pēc nākamās kūkas. Pateicoties tam, es šo laiku pavadu vienos priekos.”

SAISTĪTIE RAKSTI
Viltus referendumi, viltus procedūras… Procesi Moldovā atgādina Krievijas-Ukrainas konflikta sākumu
TV24
Ukrainas militārais analītiķis: Baltijas valstu robežas noteikti jāpārveido par aizsardzības līniju
VIDEO. Amerikāniete nosauc lietas, kas viņu šokēja, pārceļoties uz Latviju, un uzskaita, ko amerikāņiem būtu jāmācās no mums
Kokteilis
Optiskās ilūzijas tests: pasakiet, ko pamanījāt pirmo, un uzziniet, kādu pirmo iespaidu par sevi radāt