Kad Vija Artmane bija pašā spēku plaukumā, Dailes teātrī ienāca 6. studijas audzēkņi. Viens no viņas partneriem slavenajā izrādē “Elizabete, Anglijas karaliene” bija Andris Bērziņš. 10
– 70. gadu beigās Dailes teātrī bija ļoti daudz veco aktieru un uzstādījums no Smiļģa laikiem: visu vai neko! No otras puses gāja opcā, rillā, rasasā! Bohēma bija vēl jestrāka nekā šodien. Bet varēja jau saprast, cilvēki bija izgājuši cauri kara un pēckara vājprātam, un teātrī jutās kā savā īpašā pasaulē, kur bija citas domas, sapnīši, dzīve. Domāju, ka Vijai Artmanei nemaz nebija tik viegli. Viņa bija partijas sekretāre, bija jābūt nopietnai dāmai. Un, gods kam gods, viņa cilvēkiem daudz palīdzēja, kā saka, izsita no valsts ar saviem sakariem. 1976. gadā teātris svinēja Ērikai Ferdai jubileju. Mūs, studentus, jau uz balli nelūdza, bet es biju norīkots padarboties kā bārmenis. Visi sametās riktīgi, gāja uz urrā. Artmanīša tik forši izpaudās – dancoja, ālējās, podus gāza. Atceros, Dimis (Artūrs Dimiters) staigāja pilnīgi melns un kaut ko purpināja. Es domāju, ka Artmanes mazliet laucinieciski atraisītā un nepiespiestā daba bija kontrastā ar to dzīves lomu, kas viņai ilgstoši bija jāspēlē. Un tas cilvēku ļoti nomoka. No vienas puses, tas ir aktierisks treniņš. Bet cik ilgi? Kādreiz jau gribas nomest visu lieko, falšo. Un toreiz tas bija ļoti grūti. Viss tas laiks bija viena nemitīga izrādīšanās.
– Kā uztvērāt savu lomu un to, ka būs jāstrādā kopā ar Viju Artmani?
– Viņai toreiz mīļais puisītis bija Ivars Kalniņš. Bet Eseksas grāfa lomu iedalīja man. Mums bija normālas koleģiālas attiecības. Arnolds Liniņš bija iemācījis vērtēt vienīgi to, kā cilvēks strādā savā profesijā. Artmane strādāja, taisīja foršas lietas – viņas raksturlomas bija vienkārši dievīgas, pārākas vēl par varonēm. Mēs speciāli gājām skatīties, kā viņai tas izdodas. Viņai bija iedzimts humors, bezkaunība, tiešums, kas raksturošanai ļoti der.
– Vai jaunam aktierim bija stipri jānopūlas, atrodoties lielas zvaigznes gaismā?
– Te nu bija tāda lieta. Viņa realizēja veco, labo Smiļģa principu – ja es uzeju uz skatuves, tad man ir jāpaņem sava vieta. Ja jauns aktieris nav tam gatavojies un ar pietāti izturas pret vārdiem vai tituliem, tad noiet dibenā. Bet ar mums tā nevarēja izdarīt, mūsu studija bija tiešām ļoti labi sagatavota.
– Es spirinos pretim, es mēģinu pa savam. Tur jau ir tas foršums! Tajā cīniņā jau būtībā slēpjas teātra jēga! Mums, jaunajiem, bija interesanti. Pateicoties pedagogiem un novērojumiem, mums tā lietu kārtība un noteikumi Dailes teātrī bija skaidri. Sapratām, ka viss ir atkarīgs tikai no tevis paša. Tā bija ļoti laba skola. Tagad teātros bieži vien visi čomojas, čupojas. No cilvēciskā viedokļa – nekādas vainas. Bet profesionālā ziņā tas ir daudz sliktāk nekā pirms trīsdesmit gadiem. Kad ātri sajūti vienkāršotu attiecību līmeni, tas pārvēršas tādā kā bezatbildībā arī uz skatuves. Nobružājas uztveres un reakcijas asums. Toreiz ar Smiļģa skolas aktieriem mums visu laiku bija jābūt cīņas gatavībā. Kā man ar Artmani – Elizabeti.
