Dailes teātrim šis var radīt virkni nepatikšanu: jurists komentē teātra neparasto prasību skatītājiem 0
Dailes teātris atsevišķās izrādēs ievieš papildu nosacījumus skatītājiem – būs jāaizlīmē telefona kameras, lai izrādes netiktu slepus filmētas. Zvērināta advokāta Laura Klagiša biroja Facebook kontā gan publicēta informācija, ka viss nav tik vienkārši un šāda prasība var radīt papildus problēmas.
“Lai gan mērķis – autortiesību aizsardzība un cieņa pret aktieru darbu – ir atbalstāms, no tiesiskā, datu aizsardzības un patērētāju tiesību skatupunkta šī izpildījuma forma rada virkni nopietnu jautājumu un juridisku risku.
Jebkuram ierobežojumam, ko pakalpojuma sniedzējs izvirza patērētājam, ir jāatbilst proporcionalitātes jeb samērīguma principam. Izvēloties pieprasīt kameru aizlīmēšanu katram apmeklētājam, teātris netieši piemēro savdabīgu “kolektīvās vainas” prezumpciju, uztverot ikvienu skatītāju kā potenciālu autortiesību pārkāpēju.
Rodas pamatots jautājums – vai tiešām nav mazāk ierobežojošu un apmeklētāju privātumu respektējošāku līdzekļu (piemēram, stingrāka uzraudzība zālē, brīdinājumi un konkrēto pārkāpēju tūlītēja izraidīšana un tiesvedība), lai sasniegtu to pašu mērķi?
Mūsdienās viedtālrunis nav tikai saziņas ierīce – tas ir visaptverošs personas privātās dzīves un sensitīvu datu nesējs. Pieprasot apmeklētājam fiziski uzrādīt viedierīci, lai teātra darbinieks to varētu apskatīt vai ar to manipulēt (aizlīmējot kameru), tiek radīts nepamatots risks apmeklētāja privātumam.
Šādu manipulāciju laikā telefona ekrāns var nejauši iedegties, atklājot ienākošos paziņojumus, privātas īsziņas, e-pastus vai kontaktpersonu attēlus. Saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu (VDAR), šāda informācija ir aizsargājami personas dati.
Jebkura situācija, kurā trešā persona bez skaidra tiesiska pamata var vizuāli uztvert jūsu privātos datus, rada konfidencialitātes un datu drošības pārkāpuma risku. Turklāt VDAR stingri nosaka, ka piekrišanai jebkādai ar personas datiem un privātumu saistītai rīcībai ir jābūt absolūti brīvprātīgai. Ja skatītājs tiek nostādīts fakta priekšā – “ļauj darbiniekam manipulēt ar tavu ierīci, vai arī netiksi izrādē” –, šāda piekrišana nav uzskatāma par brīvi sniegtu. Tas līdzinās uzspiestam darījumam, kas nav savienojams ar godprātīgu datu aizsardzības un privātuma kultūru.
Viedtālrunis ir personas privātīpašums. Fiziska iejaukšanās un manipulācijas ar svešu mantu prasa nepārprotamu īpašnieka piekrišanu. Mūsdienu viedierīču kameras bieži ir aprīkotas ar jutīgiem pārklājumiem. Ja teātra izsniegtā uzlīme atstāj līmes pēdas, sabojā lēcas pārklājumu vai viedtālruņa aizsargstikliņu, atbildība par mantisko zaudējumu saskaņā ar Civillikuma normām gulsies tieši uz pakalpojuma sniedzēja (teātra) pleciem. Šāda prakse teātrim rada potenciāli apjomīgu civiltiesisko strīdu un zaudējumu atlīdzības prasību risku.
Iegādājoties biļeti, starp skatītāju un teātri tiek noslēgts līgums. Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu pakalpojuma sniedzējs nedrīkst piemērot netaisnīgus līguma noteikumus. Ja prasība par telefona fizisku uzrādīšanu un kameras aizlīmēšanu netiek skaidri, uzkrītoši un nepārprotami komunicēta pirms biļetes iegādes brīža, patērētājam ir pilnas tiesības iebilst pret jauniem un apgrūtinošiem noteikumiem.
Būtisks ir jautājums par sekām: ja skatītājs, sargājot savu privātumu un datu drošību, atsakās ļaut aplīmēt savu privātīpašumu un viņam tiek liegta ieeja zālē, teātrim ir jābūt gatavam ne tikai atmaksāt pilnu biļetes vērtību, bet atsevišķos gadījumos – arī kompensēt ar teātra apmeklējumu saistītos blakus izdevumus, jo pakalpojums netika sniegts teātra vienpusēji mainītu noteikumu dēļ.
Intelektuālā īpašuma aizsardzība nedrīkst tikt realizēta, ignorējot apmeklētāju privātumu, datu aizsardzības pamatprincipus, īpašuma neaizskaramību un normatīvajos aktos nostiprinātās patērētāju tiesības. Lojalitātes veidošana un patērētāju uzticēšanās nav savienojama ar vispārēju aizdomu gaisotni un pārmērīgu kontroli pār personīgajām ierīcēm. Mūsu biroja ieskatā, pakalpojumu sniedzējiem, ieviešot šādus pasākumus, rūpīgi jāizvērtē VDAR prasības un juridiskie riski, jānodrošina absolūta caurspīdība pirmslīguma posmā un jābūt gataviem uzņemties atbildību par jebkādiem privātuma aizskārumiem un trešo personu mantai nodarītajiem bojājumiem.”
