Dainis Dukurs – atkal sāk no apakšas 2
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dažas minūtes pirms deviņiem svētdienas rītā laiks ir pēc suņa. Taču mājas saimnieks, nemaz neuzzvanot un neprecizējot, vai viesis nekavējas, gādīgi sagaida ceļa galā. Esmu ieradies Turaidā pie Daiņa Dukura aprunāties par sportu, dzīvi un pateicībā par ieguldījumu latviešu pašapziņas celšanā, patriotismu un taisnu valodu pasniegt “Latvijas Avīzes” abonementu.
Otrā elpa
Dainis aicina iekšā, vēja dēļ iepriekš pat esot pazudusi elektrība, taču dienesti strādā operatīvi un ir gaiša, silta sajūta. Uzticīgā un mīlīgā kuce Odrija atcilpo sasveicināties, bet tad neuzbāzīgi vada savu laiku. Gardu kafiju un smalkmaizītes sarūpējusi Daiņa sieva Marina. Dainim Dukuram dienas plāns nav vis vaļoties, bet gan skrūvēt skeletona kamanas turpat pagalma otrā pusē uzbūvētajā darbnīcā. Kā tad tā – visi domā, ka skeletons Latvijā līdz ar dēlu Martina un Tomasa karjeras finišu beidzies, bet tev svētdienā nav miera, es saku.
“Šobrīd ir tāda otrā elpa, trenējas 11 jaunie censoņi. Cītīgi gatavojamies lielajam iznācienam – (šonedēļ) diviem Eiropas kausa posmiem Siguldā,” Dainis atbild, ka radis strādāt uz simt procentiem. Viņš gatavo tehniku un ir ideju ģenerators, treniņos ir kopā ar projekta vadītāju Ivo Šteinbergu, vēl palīdz Jānis Krūmiņš. Debijā novembrī Eiropas kausa posmos Lillehammerē Norvēģijā latviešu jaunieši ieguva vietas otrajā desmitā, Siguldā vajadzētu ielauzties pirmajā. “Dažs vienu braucienu var nobraukt Pasaules kausa desmitnieka līmenī. Pamatdoma ir sagatavot komandu jaunatnes olimpiskajām spēlēm Dienvidkorejā nākamajā gadā, piecus sportistus vedīsim uz turieni šogad februārī, pirms tam būsim arī Īglsā Austrijā,” plānus atklāj Dainis Dukurs.
Vairāk nekā 15 gadus Dainis Dukurs strādājis skeletona augstākajā līmenī, šobrīd tāpat kā deviņdesmito gadu otrajā pusē sāk no pašas apakšas. Viņš teic, ka cilvēki pašu federācijā, kuriem vajadzēja būt atbalstītājiem un domubiedriem, veicinājuši šā brīža vakuuma izveidošanos, līdz ar to radusies spītība. Ar Siguldas novada atbalstu izveidota “Skeletona akadēmija”, Dainis domā, ka audzēkņi nav sliktāki kā Martins un Tomass, kāds varētu sasniegt augstus rezultātus, un tas arī viņā vairo motivāciju visu izdarīt līdz galam, tehnika un slieces tiek gatavotas ar tādu pašu pieeju kā savulaik dēliem. “Ja mums izdosies piesaistīt vairāk līdzekļu un federācija sapratīs projekta perspektīvu, pievienosies, tad ir iespējams, ka kāds arī aizbrauks uz 2026. gada olimpiskajām spēlēm Itālijā. Laiks ir, vajadzētu finansējumu, lai pabrauktu pa ārvalstu trasēm. Šogad nebūsim ne pasaules, ne Eiropas junioru čempionātā.” Dainis cer, ka Siguldā varētu izveidot starptautisku skeletona akadēmiju, kur varētu trenēties arī poļi, zviedri, ukraiņi.
Dziļa krīze
Tomass Dukurs šosezon Pasaules kausos nav startējis, bet cerēja piedalīties pasaules čempionātā Sanktmoricā. Tas gan ies secen, jo Starptautiskā bobsleja un skeletona federācija mainīja noteikumus, nosakot, ka līdz tam jānobrauc vismaz trijos mačos. “Pasaules kausā skeletonā startē 21 sportists, Altenbergā bobslejā divniekos bija 13 ekipāžas. Tā ir dziļa krīze, prezidenta Ivo Feriāni darba rezultāts, šie sporta veidi tiek iznīcināti. Viņi izdomā, ka cilvēks, kurš 20 gadus startējis, pēc traumas nevar braukt pasaules čempionātā. Līdzīgā situācijā ir austriete Žanīna Floka. Absurds. Ir cilvēki, kas rausta šīs sviras. Martins pirms Jaungada gribēja pabraukt, patestēt tehniku Sanktmoricā. Kāds uzrakstīja pretenziju, un viņam neļāva.” Tomasam atvadas no lielā sporta varētu būt Pasaules kausa posmā februārī Siguldā.
Vai sieva nav dusmīga, ka Dainis arī pēc dēlu karjeras beigām ar pilnu krūti ir skeletonā? “Jā un nē. Kad dēli startēja, viņa nekad neskatījās, ar Odriju staigāja pa mežu. Pēc mačiem māsa zvanīja par rezultātiem. Tagad ir priecīga, ka tas neprasa tik lielu nervu spriedzi, ļoti pārdzīvoja par mazdēla (Tomasa dēla Darela) spēlēm pasaules junioru čempionātā hokejā Kanādā. Martins strādā ar britiem, un redzu, ka viņa seko līdzi. Man mazliet tiek, mēs pēdējās nedēļas intensīvi strādājam. Šķita, ka iet mazumā, bet atkal uzņemti jauni apgriezieni.”
Vai ukraiņiem jāpiedalās mačos?
Mastā pie Dukuru mājām kopš 24. februāra plīvo Ukrainas karogs. “Ukraiņi dara vissmagāko darbu, ciešot lielus zaudējumus – civiliedzīvotāji, kritušie un ievainotie, sakropļotie karavīri,” pārdzīvo Dainis, “taču ar cīņassparu un izturību ir pasargājuši mūs. Tie izdzimteņi no Krievijas būtu atnākuši arī pie mums, neskatoties uz NATO un piekto pantu, ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs bija satraukts, demoralizēts. Bruņojums ukraiņiem bija jādod daudz vairāk un laicīgāk. Daudzdzīvokļu māju apšaude liecina par Krievijas vājumu. Mans tēvs bija leģionārs, no viņa stāstiem atceros, ka Otrajā pasaules karā bija citādi, pastāvēja kara kodekss. Krievijas rīcība ir zemiska un nožēlojama. Domāju, ka Hāgā būs tiesas process un šie cilvēki saņems sodu.” Padomju represiju dēļ cieta arī Daiņa tēvs – filtrācijas nometne Uhtā, nometne Narvā, Rīgas Centrālcietums. “Ja viņam tagad varētu pastāstīt, ka slāvi nogalina slāvus – brīnītos,” pārliecināts Dainis Dukurs.
Dukuram ir labas attiecības ar Ukrainas skeletona un kamaniņu sporta saimi. Pēdējā laikā turaidietis daudz prātojis par kolēģu rīcību kara laikā. Viņaprāt, pareizāk būtu nevis braukāt pa ārzemēm un piedalīties sacensībās, bet gan palīdzēt savai valstij. “Nav godīgi, ka kāds stāv ierakumos un noliek galvu par savu zemi, bet cits šļūkā pa Pasaules kausiem,” Dainis gatavs savas domas pateikt arī acīs. Duāla situācija – no vienas puses, ziedojam naudu Ukrainai, no otras, šī valsts joprojām daudz tērē sportam. “Ukraiņi man ir draugi, cienu viņus. Karogs pacelts arī tāpēc, ka pazīstu Ukrainas sportistus. Tomēr šai naudai jāaiziet citā virzienā. Esmu ziedojis, bet kāda jēga atbalstīt, ja tajā pašā laikā kāds tērē šādi. Latvijā tas noteikti nebūtu iespējams, neviens nebrauktu pa Pasaules kausiem. Viņiem nav jābūt frontes pirmajās līnijās, bet var stāvēt kaut vai pie betona maisītāja un atjaunot skolu, slimnīcu. Tā būtu godīga rīcība.”
Veto tiesības
Dainis Dukurs domā, ka Latvijas sabiedrība pēdējā gada laikā kļuvusi vienotāka, lai gan netrūkst Vladimira Putina pielūdzēju, kuriem var ieteikt tikai vienu – ielieciet sevi Ukrainas situācijā un padomājiet, vai gribētu, ka ģimenes loceklis tiek sakropļots vai iet bojā. Stāvēt malā un aurot, lai viens otru sit, nav liela māksla.
Karš turpina nest ciešanas, un tam neredz gala, ir tikai arvien jauni šausminoši noziegumi pret ukraiņu tautu, bet starptautiskajā sportā arvien tiek gatavota augsne, lai atgrieztu apritē Krievijas atlētus un viņu atbalstītājus baltkrievus. Daini Dukuru tas nepārsteidz: “Tie skrandas ir nopirkti. Kā Krievija uzsēdināja Vāciju uz gāzes adatas, kancleri no krievu rokas ēda. Skaidri zinu, ka arī Starptautiskajā bobsleja un skeletona federācijā bija tāds laiks, arī tagad nav spējusi no komisijām izmest krievus. Pasaules Antidopinga aģentūra, olimpiskā kustība pirmkārt ir tālu no kara, un šķiet, ka līdz viņiem tas nekad neatnāks. Soču olimpiskās spēles, krievi netīrajos darbos ir soli priekšā. Lemjot par Krievijas sporta atgriešanu apritē, ukraiņiem būtu jābūt veto tiesībām. Paaudzes mainīsies, un, kad viņi teiks – esam savas teritorijas atguvuši, kontribūcijas ir samaksātas, tad lai sacenšas. Bet diemžēl nedzīvojam ideālā pasaulē. Man tas nav pārsteigums, taču ļoti sāp. Tik daudzi ēduši no krievu rokas, ka nav spējīgi pateikt nē.”
