Latvijā
Sabiedrība

Dainis Lemešonoks: “Vēl nāks Piektais gads 2.0” jeb sociālās neapmierinātības sprādzienam vajadzīgs pavisam maz18

Foto: ZUMAPRESS.com/SCANPIX/LETA

Pie laba ātri pierod. Valdošiem politiķiem ir komfortabla pilsoniskā paralīze, ko radīja un uztur koronavīruss. Dažam, re, pat reitings aug.

Partejiski oponenti un varas kritiķi cenšas koalīciju visvisādi iebiedēt, draudot ar neizbēgamu protesta sprādzienu, tiklīdz “viss šis” būs kaut cik beidzies.

Nu ko, nāksies arī man dot savu ieguldījumu šajā bezcerīgajā pasākumā.

Tauta mums, kā pieņemts uzskatīt, ir ļoti panesīga un, levitiski izsakoties, varasbijīga. Pie šāda uzmundrinoša redzējuma Krišjāņa Kariņa iekšķīgi trauslais Ministru kabinets vēlēsies palikt arī turpmāk.

Valdībai, ziniet, dienaskārtībā ir svarīgākas lietas par, tāsprāt, lūzeru sadomātām “asinslietuslīs” himērām. Piemēram, uzmanīties pašai nejauši nesabrukt, izceļoties kārtējam kašķim koalīcijas partiju starpā.

Klasiskie masu mediji, cik un kādi mums vēl atlikuši, šķiet pārņemti ar savas “pareizības” apliecināšanu, izmisīgi cerot uz valstisku žēlastību. (Tos maz satrauc, kā diedelēšanu vērtē auditorija. Taču kad pārpolitizēti izdevēji un redaktori ar to ir rēķinājušies?)

Kurš “vačdogs” kodīs rokā, kas varētu tam pamest kaulu?

Tāpat, protams, valsts varā valda pārliecība, ka centīgiem kašķa cēlājiem, ja tādi uzradīsies, vienmēr var piešūt PašiZinietKā pakalpiņu un Kremļa hibrīdtroļļu birku.

Lai gaisinātu iespējamās “ņepoņatkas” starp valdību un speckantoriem, Valsts drošības dienestam tiek iekārotais ofiss iekārotajā lokācijā, demonstratīvi “noliekot pie vietas” Teikas iedzīvotāju un developeru pilsonisko ierosmi.

Vienvārdsakot, gandrīzidille…

Sprādzienam vajadzīgs pavisam maz

Atbrīvojoties no romantiski-marksistiski-kinematogrāfiskā šablona par plašu tautas masu izšķirīgo nozīmi revolūcijā, ātri vien atklājas,

ka sociālās neapmierinātības sprādzienam (nereti veiksmīgam) ir vajadzīgs pavisam maz.

Motivētu un pašorganizējušos protestētāju “kritiskā masa” (pat ne pārāk iespaidīga skaitā) + iedomīgas valdības sarūpēts “detonators”, kas iedarbina eksploziju.

Piemēram, Francijas “dzeltenās vestes” ielās izdzina, viegli absolutizējot, tīrais nieks – hipsterīgas valdības plānots degvielas cenu kāpums “zaļākas politikas” vārdā.

Viegli paradoksālā kārtā par to mums nesen uzskatāmi atgādināja tieši kinematogrāfs – Gata Šmita filma “1906”: atbrauc uz laukiem daži Rīgas špicbuki ar pāris mauzeriem un sauju skrejlapu, norauj dievkalpojumu – un nupat vēl rātnie latvju zemnieki steidz svilināt barona pili…

Strauja augšupeja pēc pandēmijas nav sagaidāma

Meklējot pašizolētā sabiedrībā iespējamos “revolucionāros elementus”, neizbēgami acīs krīt repatrianti – gan brīvprātīgi atgriezušies, gan no mītnes zemēm šeit vīrusu “pārziemot” atmukušie.

Svešumā viņi ir “samaitājušies”, pieraduši izjust pieklājīgāku, cilvēciskāku valsts attieksmi.

Lai kādas breksita uzlīmes grezno angļu ierēdņa automašīnas pēcpusi, darbā viņam ir jāsakož zobi un jābūt ārēji laipnam pret katru “f#cking foreigner“, kurš maksā karalistei nodokļus un vairo tās IKP.

Atbraucējiem piemirsies, ka Latvijā vara atklāti stāda sevi augstāk par tautu. (Atļaušos kārtējo reizi apgalvot: šis ir “Vienotības” – un ne tikai tās – “iekšējās ideoloģijas” pamatakmens.)

Vieni – tie, kuri viesstrādniecībā iekrājuši naudu savam, pārsvarā mazajam, biznesam tēvijā – ir spiesti (kopā ar “vietējiem” sīkuzņēmējiem) noskatīties, kā viņu ieceres, ieguldījumus un ilgu gadu pūliņus izposta vīruss un tā apkarošanas ierobežojumi.

Otri tagad mētājas kā zivis sausumā – noēdot iekrājumus un nezinot, kad un vai vispār tiks atpakaļ pie agrākiem “Ēģiptes gaļas podiem”.

Ekonomikas strauja augšupeja pēc pandēmijas nav sagaidāma pat saimnieciski tiešām spēcīgās valstīs. Vai pie tām turpmāk būs pieskaitāma mūsu “sprīdīšiem” ierastā Lielbritānija?

Vēsture liecina, ka tieši straujš labklājības kritums, nevis ilgstoša un jau pierasta nabadzība, sekmē dumpošanos.

Naivi būtu cerēt, ka ātri vien pilsoniskā neapmierinātības kritiskā masa – gluži kā ilgus gadus līdz šim – pametīs Latviju lidmašīnās vai starptautisko reisu autobusos.

Cilvēki baltajos virsvalkos nekad nepiedos

Otrā vērā ņemama buntavnieku grupa varētu būt mediķi. Vīruss valsts veselības aprūpes sistēmā izdeldē pēdējās tās izturības rezerves, brutāli atraujot resursus visām “mazāk svarīgajām” slimībām.

Kamēr ir jānotur frontes līnija, cilvēki sakož zobus un cīnās savā postenī, zinot, ka šis nav laiks kliegt «Zupā tārpi!» Taču nogurums, izmisums un naids cilvēkos uzkrājas un gaida izdevību izlādēties.

Mediķiem jau ir skaidrs, ka pēc pandēmijas koalīcijas un “uz miljardiem sēdošā” Krišjāņa Kariņa nostāja par nozares finansēšanu un viņu atalgojumu būs tikpat cietpauraini nepielūdzama kā pērnajā rudenī.

Valdībai un Ilzei Viņķelei – pateicoties arī mediju “dīvainajai” pasivitātei – izdevās nokušināt aizsargmasku iepirkuma šmuces. Savā samaitātībā pieļauju, ka mediķi un pacienti izcieš arī vēl citus iepirkumus, kuru nosacījumi rakstīti partejiskai “roku sildīšanai”, radu, draugu vai sponsoru palutināšanai.

Cilvēki baltajos virsvalkos nekad nepiedos tēvišķajam premjeram un ministrei-“f#kžokejam” drakonisko līdzekļu pārdali, apraujot plānveida ārstēšanu.

Tā kļuva par negaidītu traģēdiju daudzām rindā gaidošo slimnieku ģimenēm.

Taču bendes pienākums paziņot par šo eksekūciju un to izpildīt, protams, tika uzgrūsts ārstiem, māsiņām, slimnīcu reģistratūru darbiniecēm.

Dusmas un vēlme tām ļauties var tikai pieaugt

Trešo iespējamo nemiernieku grupu, kā “aktualitāti zaudējušu”, pieklājīgā sabiedrībā jau kādu laiku – šķiet, kopš Rīgas domes atlaišanas – nebija pieņemts pat vispār minēt.

Taču tā pati pavisam nesmalkjūtīgā veidā par sevi atgādināja 9.maijā, sabiedrības latviskajā daļā radot sašutumā ietvertu pazemojumu: “Mēs rātni sēžam pa kaktiem, bet viņi, paskat, kā izdarās! Pat ar stekiem tos urlas nenoslānīja!”

Krievi, “krievi”, krievvalodīgie, nepilsoņi, cilvēki ar divām pasēm.

Visi vecie un neaizmirstie etniskie aizvainojumi viņiem tagad savijās ar jaunajām izdzīvošanas problēmām.

Daļai no viņiem savs bizness – vai algots darbs cita biznesā – ļāva būt/justies iztikā autonomam, distancēties no “tikai latviešiem domātās valsts” un tādejādi justies pārākam par to.

Tagad ir sāpīgi skaidrs, ka daudzi šie uzņēmumi un to darbavietas nespēj kvalificēties valsts atbalsta saņemšanai noteiktajām prasībām.

Taču tāpēc nesagaidīsim no šiem cilvēkiem novēlotu nožēlu par savu nepietiekamu lojalitāti un iekapsulēšanos pašu “paralēlajā valstī”.

Viņu dusmas un vēlme tām ļauties var tikai pieaugt.

Solvitas Āboltiņas klātbūtne šķiet sen izvējojusies no Latvijas politikas. Taču, kā izrādās, viņas teiktais (viņai piedēvētais?), ka krieviem pietiek ar politisko pārstāvniecību Krievijas Federācijā, izrādās, joprojām daudziem tādejādi aizvainotajiem “kvēlo uz krūtīm”.

Latvijas etniskā sašķeltība – atvainojos par šo vispārzināmo banalitāti – ļāva ne tikai valsts varā saglabāties “latviski labējās” politikas monopolam, bet arī tai pilnībā izvirst līdz tagadējam agregātstāvoklim – trulas pašapmierinātības zampai.

Vienas partijas apzināti skaldīja, lai valdītu, otras, smalkmanīgākas – labprāt pārtikušas no jau saskaldītā.

Tāpēc it kā loģiski būtu sagaidīt, ka ekonomiskā krīze novestu etnisko spriedzi līdz, klasiķa vārdiem, “nejēdzīgam un nežēlīgam” abpusēja naida izvirdumam.

Taču, iespējams, tagadējos ārkārtējos neziņas un augoša izmisuma apstākļos, šī jau gandrīz trīs desmitgades veiksmīgi ekspluatētā lietu kārtība var apmest kūleni, radot negaidītu integrācijas efektu.

Tā var likt latviešiem un cittautiešiem, kā smejies, saprast, ka valdība viņus čakarē vienlīdz sūri un, kā smejies, “rast saskaņu” pret kopēju pretinieku. Kopā vismaz izkliegt tam sejā savas bažas, neapmierinātību, dusmas.

Varbūt kopā censties uzspiest savu gribu.

Šāda sapratne īpaši var rasties mājās iestrēgušajos viesstrādniekos, kas ārzemēs iemācījušies atrast kopīgo ar citu tautību, ticību, rasu cilvēkiem.

Jo no britu salām un citurienes, pretēji dziļi iesakņotam stereotipam, mājās atgriezās ne tikai latvieši.

Es rakstu ar lielām bažām, nevis tīksminoties.

Gribās akli ticēt, ka tas viss – ja, nedod D#vs, būs jāpiedzīvo – noritēs kaut cik konstruktīvā, pilsoniski nobriedušā veidā, nevis logus (un TV žurnālistus) dauzot.

Valsts augstprātības “detonators”

Kā iespējams valsts augstprātības “detonators” man prātā uzreiz piesakās nodokļu politika un VID vadības pašpārliecinātība.

Tā apgalvo, ka vīruss palīdz apkarot “ēnu ekonomiku” un vairo iedzīvotāju fiskālo disciplīnu, pilnībā ignorējot reālo cēloni – plašu ekonomisko dīkstāvi.

Tikpat labi mēs varētu gavilēt, piemēram, par to, kā tagad sarūk mūsu atkarība no degvielas importa.

Mazāk pasažieru un saražoto preču tiek pārvadāts, avioreisu nav un lidosta tukša, prāmis noenkurots – gavilēsim un sauksim “hip, hip, urā”?

Pandēmijai beidzoties, atklāsies mūsu ekonomisko problēmu patiesais apjoms.

Kritums draud būt dziļāks nekā 2009.gadā, savukārt starptautiskais atbalsts ies mazumā, jo palīdzību vienlaikus vajadzēs pārāk daudziem, bet īstu donoru būs pārāk maz.

Latvija – savai rūpniecībai resursus un lielu daļu patēriņa preču importējoša valsts – atkal būs pilnībā atkarīga no dažu ražojumu eksporta uz pirktspējīgākām valstīm.

Turklāt citur pasaulē šīs pašas preces tiks ražotas lielākos apjomos un piedāvātas lētāk.

Nesenās ekspertu cerības uz vērā ņemamu iekšējo patēriņu iznīkst pašizolācijā.

Vajadzība izmisīgi atgūt iespējamo no ekonomikā tagad un vēl drīzumā zaudētā no jauna uzjundīs Latvijas sabiedrībā daudz pielaidīgāku attieksmi pret biznesa “pelēkam shēmām”, algām aploksnēs un neizsistiem čekiem.

“Cilvēki, redziet, lien no ādas ārā, lai šajos laikos noturētu savu ražotni vai veikalu virs ūdens, dod citiem darbu un kādu iztiku viņu ģimenēm – bet Jaunzemes inkvizīciju grib šos “zaļojošos asnus” iznīdēt no zemes virsas… ”

Atkal tautā populārs kļūs apgalvojums, ka, nebankrotējot, visus nodokļus nemaz nav iespējams samaksāt.

Valdība neslēpj, ka viens no pieteikto fiskālo pārkārtojumu mērķiem ir atriebties tiem vidējiem un mazajiem uzņēmējiem vai pašnodarbinātajiem, kuri iemanījās pielāgoties tagadējai sistēmai, optimizēt maksājumus valstij.

Saistītie raksti

Aiz politiķu moralizēšanas slēpjas apmāta vēlme radīt dzelžainu kārtību, kurā valsts kasei nepazūd ne cents no paģērētā, nodokļu likmju palielinājums automātiski rezultējas cerētajā “izslaukumā” un visa tauta tiek turēta aizdomās par centieniem krāpties.

Šai bīstamajai “dzelzij” sitoties pret briestošā protesta “kramu”, dzirkstis šķilsies dedzinošām šaltīm.
LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Latvijā
Vasaras tveicē valdība samazina tempu
11 stundas
LE
LETA
Latvijā
VIDEO. Pārdaugavā izcēlies ugunsgrēks šautuvē. Evakuējušies seši cilvēki
12 stundas
FG
Franks Gordons
Latvijā
Franks Gordons: Koronavīruss, rasisms un Donalds Tramps – padrūms šogad ir 4. jūlijs 1
13 stundas

Lasītākie

ZD
Zigfrīds Dzedulis
Laukos
“Zemes cenas pieaug.” “Altum” vadītājs Bērziņš intervijā arī atklāj, ka koronavīruss nav mazinājis interesi par zemi
Intervija 11 stundas
LL
LETA, LA.lv
Ekonomika
Eiropas Komisija apstiprinājusi 250 miljonu eiro ieguldīšanu “airBaltic” kapitālā
6 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Levits darbojas tik pasīvi, lai nesašūpotu valdību. Profesore Kreituse par prezidenta darbu gada griezumā 2
9 stundas
LL
Lato Lapsa
Latvijā
Kā VID izbeidz no sabiedrības acīm slēpto kriminālprocesu pret “savu” degvielas zagli 5
16 stundas
JL
Juris Lorencs
Pasaulē
Juris Lorencs: Diktators, kurš kļūst smieklīgs, vairs nav bīstams. Viņa dienas ir skaitītas
8 stundas