Latvijā
Sabiedrība

“Bailes ir viens no efektīvākajiem sabiedrību kontrolējošajiem mehānismiem.” Saruna ar mācītāju ­Jāni Bitānu4


Jānis Bitāns: “Liepājā pastāv cieša dažādu konfesiju draudžu, garīdznieku un pilsētas vadības sadarbība.”
Jānis Bitāns: “Liepājā pastāv cieša dažādu konfesiju draudžu, garīdznieku un pilsētas vadības sadarbība.”
Foto: Juris Lorencs

Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

 

“Pat tad, ja vīruss ies mazumā vai lokalizēsies, kā iebiedēšanas un baiļu uzturēšanas instruments tas paliks. Bailes, nedrošība un nenoteiktība ir viens no efektīvākajiem sabiedrību kontrolējošajiem mehānismiem. Izbiedēts cilvēks drošības un stabilitātes dēļ ātrāk un vieglāk ir gatavs pieņemt brīvības ierobežojumus,” tā intervijā “Latvijas Avīzei” saka mācītājs ­Jānis Bitāns.

Viņš studējis LU Teoloģijas fakultātē. Vadījis Saldus Sv. Gregora kristīgās misijas centru, kopš 2002. gada kalpo Liepājas Sv. Annas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Vada Liepājas domes Reliģisko lietu komisiju.

Kādā intervijā jūs ­esat teicis, ka mācītāja darbā viena no svarīgākajām lietām ir prasme atšķirt svarīgo no steidzīgā. Kas šajā Covid-19 epidēmijas laikā ir svarīgs un kas steidzīgs?

J. Bitāns: Svarīgās lietas baznīcā nemainās. Evaņģēlijs, ticības pamatpatiesības, svētuma aicinājums ir nemainīgs. Steidzamās lietas dažkārt mēdz būt svarīgas. Un tomēr biežāk tas tā nav. Piemēram, viena no pazīstamākajām svarīguma un steidzamības krustcelēm ir svētās dienas ievērošana – vai arī iekavēto darbu padarīšana. Steidzamās lietas ir jūtīgas pret laiku, pret termiņiem, savukārt svarīgās – pret būtisko, pret nozīmīgo.

Ir situācijas, kad jāuzdod jautājums – vai tas, kas šķiet steidzams un neatliekams, tiešām ir svarīgs pretstatā kaut kam ne tik steidzamam, bet nozīmīgam. Cilvēki dažkārt vēlas kristīties un laulāties, pielāgojas kādiem steidzinošiem apstākļiem. Bet ir svarīgi tam visam atbilstoši sagatavoties, kas savukārt prasa laiku. Dievam pieder mūžība, bet par sātanu Kristus saka – tam maz laika atlicis.

Nereti steiga ir velnišķas izcelsmes. Tāpat mēdz būt steiga, kas vienlaikus ir gan svarīga, gan ar lielu nozīmi. Piemēram, paspēt apmeklēt mirstošu cilvēku. Pagūt lūgt piedošanu un izlīgt. Mēs dzīvojam steigas pilnā pasaulē, kurā svarīgās lietas nereti paliek ēnā – dievbijība, attiecības, ģimenes kopīgais laiks. Bēdīgi, ja dzīvē ir daudz paspēts, bet vienlaikus nesasniegts un nesatverts palicis svarīgākais, tas, kam ir paliekoša nozīme.

Covid-19 epidēmija daudz ko ir izsijājusi, parādījusi, kas ir svarīgāks. Piemēram, bagātīgi atalgota sporta zvaigzne vai tomēr ārsts. Krīzes palīdz ātrāk atšķetināt nozīmīgo no nenozīmīgā. Pandēmijas laikā runa vairs nav par steigu, bet tās pretstatu – kavēšanu. Dzīves svarīgās lietas nav jāiekavē, jāatliek uz vēlāku laiku, kad Covid-19 beigsies. Jācenšas sadzīvot ar ierobežojumiem. Jāiemācās, ko no šīs situācijas paturēt kā pieredzi, kā varam būt gatavāki līdzīgām globālām likstām nākotnē.

Ievēroju, ka no rīta baznīcā jums bija ilga un nopietna saruna ar kādu jaunu pāri. Vai tā bija svarīga un reizē steidzīga?

Gan svarīga, gan steidzīga. Varētu sacīt, ka dvēseļu kopšanā tā ir klasika, bieži sastopama situācija. Jaunā ģimene gaida ierodamies pasaulē bērniņu. Vienlaikus ārstu prognozes liecina, ka bērnam var būt nopietnas veselības problēmas. Dakteri iesaka pēc iespējas ātrāk izlemt par grūtniecības pārtraukšanu, bet kā baznīcēniem šiem jauniešiem svarīgs ir bauslis – tev nebūs nokaut. Varētu teikt, ka cilvēki nonākuši sirdsapziņas un medicīnas krustcelēs. Mans pienākums ir viņiem palīdzēt.

Sv. Annas baznīcas solos atzīmētas vietas, kurās drīkst sēdēt dievnama apmeklētāji, lai būtu savstarpēja distance. Baznīca ir liela, tajā vienlaikus var uzturēties pāris simti cilvēku, reizē ieturot pat trīs metru lielu attālumu. Savukārt pie netālā Pētertirgus galdiem vērojama īsta burzma. Dažiem gan šķiet, ka baznīca ir bezmaz vai tā pati bīstamākā vieta, kur vīruss to vien gaida kā uzklupt cilvēkam!

Manuprāt, atbilde meklējama merkantilā lietu izpratnē un vērtējumā. Bez lielveikala un tirgus nav iespējams dzīvot, bez baznīcas – var. Garīgās dzīves aspekts, tā neaizvietojamība netiek adekvāti izprasta un novērtēta.

Es pats uzskatu, ka publiskā jezga, kas pēc Lieldienām medijos uzvirmoja ap Annas baznīcu, no vienas puses, ir lēts skandāls, sekla sensāciju meklēšana, bet, no otras puses, tajā ērti ietērpjas garīgs naidīgums. (Latvijas Radio aprīļa vidū vēstīja, ka Sv. Annas draudzē Liepājā Covid-19 ierobežojumu laikā esot slepeni turpināti dievkalpojumi klātienē un vismaz vienā no tiem piedalījies arī Liepājas mērs. Valsts policija par to sāka pārbaudi, bet lietvedību izbeidza, jo pārkāpumi netika konstatēti. – Red.)

Jūs esat salīdzinājis attālināto dievkalpojumu ar veģetāro desu vai bez­alkoholisko alu.

Paldies par tādu žurnālistisku diskrētumu! Jo bija jau vēl trešais salīdzinājums, ko nez kāpēc tik labprāt kā vienīgo citēja mediji – ar gumijas sievieti. Žēl, ka žurnālisti nebija pacentušies izlasīt visu tekstu, šīs līdzības bija tikai viena niecīga rindiņa no tā.

Tas būtu jāskaidro psihoterapeitam vai seksapatologam, kāpēc tieši šo salīdzinājumu mediji tik kāri skandināja. Daudzviet pasaulē attālinātie dievkalpojumi sākotnēji tika pieņemti ar lielu entuziasmu un sapratni. Piemēram, Itālijā. Arī Latvijā daudzas draudzes ātri vien pārorientējās uz virtuālo telpu. Bet, laikam ejot, mēs redzam, ka tas tik vienkārši nestrādā.

Ikviens cilvēks, kurš apmeklē baznīcu, zina, ka dievkalpojumā un lūgšanu kopībā ir kāda īpaša garīga substance, ko attālināti nav iespējams aizvietot. Bez šīs neaizvietojamās substances var dzīvot kādu laiku, īsu brīdi, bet bez tās nevar dzīvot pastāvīgi. Starp citu, arī Romas pāvests Francisks izteicis bažas par dievkalpojumu virtualizāciju.

Līdzīgās domās ir kultūras darbinieki. Arī aktieri saka skaidri un gaiši – mums vajag elpot teātra gaisu, izjust tiešu kontaktu ar skatītāju. Var jau kādu brīdi dziedāt uz balkoniem vai no datora ekrāna, bet ar laiku tas apnīk gan pašiem, gan publikai.

Ieskatījos statistikā par mirstību Latvijā aizvadītajos pāris gados. Izrādās, vidēji gadā noslīkst ap 100, autokatastrofās iet bojā ap 130, pašnāvības izdara ap 400 cilvēku. Tātad dažādos nelaimes gadījumos vidēji iet bojā apmēram divi cilvēki dienā. Kopš epidēmijas sākuma no Covid-19 miris 21 cilvēks. Tad kāpēc mēs ar tik lielu uzmanību sekojam līdzi tieši koronavīrusa izraisītiem nāves gadījumiem?

Jo sekulārāka un materiālistiskāka ir kāda sabiedrība, jo cilvēkos ir lielākas bailes no nāves. Kad no cilvēka redzesloka pazūd mūžīgās dzīvības jēdziens, viņam atliek vairs tikai šī dzīve – šeit un tagad. Un tad viss, kas jelkādā veidā apdraud dzīves ilgumu un kvalitāti, tiek uzskatīts par absolūto ienaidnieku. Izstrādājies savdabīgs tabu – Covid-19 ir neaizskarams!

Apšaubīt vīrusa izraisīto nāves gadījumu statistiku ir kļuvis tikpat kā amorāli pēc būtības. Kaut gan jau tagad ir skaidrs, un par to izsakās arī paši ārsti, ka statistika ne vienmēr ir pamatota, precīza un viennozīmīga. Pa daļai tas arī izskaidro tik atšķirīgo mirušo skaitu dažādās valstīs. Piemēram, vai ar sirds infarktu miris cilvēks, kurš bijis inficēts ar Covid-19, ir uzskatāms par vīrusa upuri? Dažviet jā, dažviet – nē. Vienprātības nav.

Agrāk mēs neesam redzējuši tik daudzas reportāžas no slimnīcām vai morgiem, kas stāstītu par onkoloģiju vai sirds slimībām. Nevienā gripas epidēmijā neesam vērojuši tik izteiktu saslimstības un nāves statistikas eksponēšanu. Un ko tad saka mediķi? Ka daudzviet pasaulē slimnīcas, gaidot iespējamos Covid-19 pacientus, ir gandrīz tukšas!

Vai tad to cilvēku nāve, kas iestājās šīs nogaidīšanas dēļ, ir mazāk nozīmīga? Lai kāda būtu nāve, cilvēki tajā zaudē dzīvību. Tagad iznāk, ka nāve no Covid-19 ir kāda īpaša, privileģēta. Dzirdēti apgalvojumi, ka, analizējot un kritiski vērtējot Covid-19 statistiku, mēs it kā apšaubot šo cilvēku ciešanas, sāpes un mokas. Bet tā taču nav!

Visas ciešanas pelnījušas līdzjūtību. Nepieciešama drosmīga un godīga mediķu, zinātnieku, statistiķu un žurnālistu rīcība, kas spēj nepolitiski un objektīvi raudzīties uz Covid-19 problēmu kopumā, neizraujot to no pārējo slimību konteksta.

Parunāsim par Liepāju. Kā jūs skaidrotu faktu, ka pilsētā visos laikos bijusi tik aktīva garīgā dzīve? Padomju varas gados Liepājā bija slēgta tikai viena vai varbūt divas baznīcas.

Jā, un viena to tām bija Sv. Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle Karostā. Padomju laikos tajā atradās kino, pat sporta zāle un boksa rings. Bet īpašo garīgo situāciju, kas veidojas vienā vai otrā vietā, dažkārt ir vieglāk konstatēt nekā izskaidrot. Es teiktu tā – tur, kur cilvēki ir atvērti Dieva žēlastībai, tur Dievs to arī dod.

Bet ar šo mantojumu jābūt piesardzīgiem, to ātri vien var pazaudēt. Reiz tik katoliskās zemes, Spānija un Itālija, šodien kļuvušas par sekulārām sabiedrībām. Lietuvā un Polijā katoļu baznīcas pozīcijas patlaban ir krietni spēcīgākas.

Liepājā pastāv cieša dažādu konfesiju draudžu, garīdznieku un pilsētas vadības sadarbība. Daudzi lielākie infrastruktūras projekti, kas aizsākti Liepājā, saņēmuši vairāku konfesiju garīdznieku svētību. Ja nemaldos, tad vienīgais lielais Liepājas uzņēmums, kas bez tā izticis, ir “Liepājas metalurgs”.

Latvijā kopumā vērojama laba dažādu konfesiju saliedētība. Domāju, ka tam būs svarīga nozīme nākotnē, arī saistībā ar nesenajiem valsts finanšu iestāžu uzklupieniem Latvijas Romas katoļu baznīcai.

Garīgie meklējumi turpinās arī šodien. Cik zinu, tad Sv. Annas baznīcas draudzes paspārnē top pirmais luterāņu sieviešu klosteris Latvijā. Kā radās tik neparasta ierosme?

Ne tik daudz draudzes paspārnē, cik vairāk manas kalpošanas laikā Sv. Annas draudzē. Luterāņu klosteri pastāv Vācijā, Zviedrijā un ASV. Tā gan nav izplatīta un daudzskaitlīga parādība. Ideja par klosteri savā laikā nobrieda dažiem Saldus Sv. Gregora skolas audzēkņiem.

Ik pa brīdim kāds no viņiem izteicās, ka esot aizdomājušies par klostera dzīvi. Varbūt tāpēc, ka Sv. Gregora skolā bija klosterim pietuvināta dienas kārtība – lūgšanas, dievkalpojumi, studijas, dažādi pienākumi un paklausības darbi. Dažus bijušos audzēkņus esmu pavadījis uz katoļu vai pareizticīgo klosteriem – jo agrāk Latvijā luterāņu klostera vienkārši nebija.

Tas nozīmē, ka luterāņi, lai varētu piepildīt savu aicinājumu, pārgāja katoļu vai pareizticīgo baznīcā. Un tad kāda studente teica – paklau, kāpēc mums nav pašiem sava klostera! Tas arī bija pirmais impulss, lai aizdomātos.

Nu jau apritējuši deviņi gadi, kopš Sieksātē netālu no Skrundas apmetās pirmā māsa. Tagad kopienā dzīvo jau četras māsas. Uzcelta baznīcas ēka, iesākti iekštelpu apdares darbi. Klostera māsas dzīvo pieticīgi. Lūdzas, iekopj dārzus, strādā, uzņem baznīcēnus. Vieta atvērta visiem, kuri meklē klostera aicinājumu.

Klostera dievnams celts Bizantijas stilā. Kāpēc tieši šāds veidols?

Cilvēki, kuri iedegās ar ideju veidot luterāņu klosteri, savu pieredzi un iedvesmu bija guvuši svētceļojumos uz pareizticīgo klosteriem Somijā, Grieķijā un Krievijā. Tāpēc lūdzām arhibīskapa atļauju un svētību, lai Sieksātes klosteris varētu darboties pēc Austrumu rita. Tas nav nekas neparasts. Piemēram, uniāti ir Romas Katoļu baznīcas Austrumu rita daļa.

Kā jūs domājat – kāpēc pieaug interese par Austrumu baznīcu?

Tās garīgā mantojuma dēļ. Šodienas mainīgajā pasaulē cilvēks meklē sev zem kājām stabilu, drošu pamatu. Tādu sniedz Austrumu baznīcas ar savu liturģisko dzīvi, ar baznīcas un askēzes tēvu mantojumu. Gadsimtu gaitā šīs baznīcas parādījušas lielāku inertumu pretstatā īslaicīgām aktualitātēm, pasargājušas sevi no kārdinājuma “iet tuvāk” pasaulei un cilvēkam, reizē zaudējot kaut ko no garīgās dzīves pilnības.

Arī daudzi katoļu baznīcas tēvi ir brīdinājuši – ejot pasaulē, jāuzmanās, lai baznīca pati nepārvēršas par pasauli. Tieši to patlaban redzam daudzās protestantisma kustībās Eiropā un ASV, dažkārt arī luterismā – baznīca pievēršas ne tik daudz garīguma kopšanai, bet gan sabiedriskajām un sociālajām aktivitātēm.

Epidēmija jau reiz beigsies. Vai cilvēks pēc tās būs mainījies?

Pārmaiņas būs. Pirmkārt, cilvēki ir sapratuši, ka ierastā lietu kārtība var mainīties vienā mirklī. Gluži kā karā, arī tas visu maina. Otrkārt, pat tad, ja vīruss ies mazumā vai lokalizēsies, kā iebiedēšanas un baiļu uzturēšanas instruments tas paliks.

Bailes, nedrošība un nenoteiktība ir viens no efektīvākajiem sabiedrību kontrolējošajiem mehānismiem. Izbiedēts cilvēks drošības un stabilitātes dēļ ātrāk un vieglāk ir gatavs pieņemt brīvības ierobežojumus.

Mans draugs mācītājs Ēriks Jēkabsons kādā vēstulē sacīja, ka patlaban notiekošais viņam mazliet atgādinot padomju laikus. Divi balsti, uz kuriem turējās padomju sistēma – bailes un meli. Ja jau pat eksperti pauž pretrunīgus vērtējumus par Covid-19 epidēmiju, apšauba viens otru, tad ko lai domā parasts cilvēks?

Premjers Kariņš izsakās par mobilām lietotnēm, kuras būtu jālieto sasirgušajiem un karantīnā esošiem cilvēkiem. Tās varētu izmantot arī tie, kuri vienkārši vēlas uzzināt, vai tuvumā neatrodas inficēta persona. Vārds “izsekošana” gan vēl netiek lietots, taču lieta jau nav terminos, bet gan būtībā.

Grieķu mūks sv. Paīsijs Svētkalnietis, viens no jauno laiku svētajiem, kurš aizgāja mūžībā 1994. gadā, pareģoja, ka nākotnē sabiedrība tiks kontrolēta ar pandēmiju draudu palīdzību, ka drošības dēļ cilvēki upurēs personisko brīvību. Laiks rādīs, bet iezīmes jau ir pamanāmas.

Un vai jūs pats esat mainījies?

Pēdējā laikā daudz esmu domājis par cilvēka atkarību un autonomiju modernajā pasaulē. Pēkšņi izrādās, ka tik daudzas gluži vai neaizstājamas lietas tiek ražotas Ķīnā. Agrākā iekšējā intuitīvā nojausma par globalizācijas ēnas pusēm šīs situācijas gaismā ir izkristalizējusies daudz skaidrāk. Tāpēc vecā labā kartība, kurā katram pilsētas latvietim bija arī savi lauki, šodien kļuvusi vēl aktuālāka – gan vīrusa draudu, gan autonomijas, izdzīvošanas dēļ.

Saistītie raksti

Uz brīdi atcerēsimies padomju laikus. Ja kāds teica – es nevaru ierasties, jo man jābrauc uz laukiem rakt kartupeļus, tad tas bija teju vai neapspriežams attaisnojums. Patiesībā man ir prieks, šodien redzot tik daudzas mašīnas pie saimniecības preču veikaliem.

Vērot, kā pa pusei atstātās lauku sētās atkal kūp skursteņi. Daudzviet ļaudis atminas par savām dzimtas mājām, atgriežas tajās, ķeras pie zemes darbiem. Arī baznīcas tēvi saka – būtu labi un svētīgi, ja laiku piepildījumā cilvēkiem būtu savs dārzs un sava aka.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
IE
Ināra Egle
Latvijā
“Bija vienalga, ar ko strādāt kopā.” Talsos varu pārņēmusi Nacionālā apvienība
11 stundas
LE
LETA
Latvijā
Jūrmala vēl nepieņem lēmumu ieviest iebraukšanas maksu pilsētā uz visu gadu
11 stundas
LL
Lilija Limane
Latvijā
Balvēnieši lepojas ar partizāniem. Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1920. gada 14. jūlijā
12 stundas

Lasītākie

IK
Ilze Kalve
Pasaulē
Slēgta “latviešu pilsēta” Lestera. Tautieši Anglijā pastāsta, kāda ir situācija uz vietas slēgtajā pilsētā
8 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Par no zemes izraktu 1938.gada “Iž” bisi četri mēneši cietumā 1
9 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Valsts, mazākais, izturējusies netaktiski, lai neteiktu sadistiski, pret nabadzīgiem cilvēkiem 1
9 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Filmu cienīgas intrigas Latvijā – par bandītiem, kuri spridzināja cilvēkus, bēga uz Krieviju un meloja policijas labā
22 stundas
LE
LETA
Veselam
Pēdējo divu nedēļu laikā Latvijā reģistrētas 11 ar Covid-19 inficētas personas, kas iebraukušas no Krievijas
7 stundas