Darba likums liedz darba devējiem prasīt krievu valodas prasmes, taču Valsts darba inspekcija to “piesedz” 0
Drīz būs pagājis gads kopš Saeima pieņēma Darba likuma grozījumus, kas liedz darba devējiem prasīt krievu valodas prasmes saviem darbiniekiem. Tomēr, aplūkojot darba sludinājumu portālus, redzams, ka joprojām liela daļa uzņēmēju pieprasa saviem darbiniekiem zināt krievu valodu.
Piemēram, jūnija sākumā krievu valodas zināšanas darbiniekiem prasa: SIA “Ventspils nekustamie īpašumi” Ventspils Augstskolas viesnīca, SIA “Derex”, Valsts robežsardze (atkārtoti), Ādažu kultūras centrs, SIA “Tele2” (atkārtoti), SIA “Transcom” (atkārtoti), Latvijas Amerikas acu centrs (visos amatos), ”FLIXBUS”, SIA “A&T Trade Music”, SIA “Alma Career”, SIA “LATS”u.c.
Amati, kuros krievu valodas zināšanas tiek prasītas: istabene viesnīcā, būvdarbu vadītājs, inspektors, autobusu šoferis, kravas automašīnas šoferis, klientu apkalpošanas speciālists Rīgā, iepirkumu speciālists u.c.
Arī sociālajos tīklos iedzīvotāji aktīvi dalās ar pieredzes stāstiem par to, ka uzņēmēji arvien pieprasa krievu valodas zināšanas darbam vietējā tirgū.
Kam jānes atbildība par faktiskās divvalodības uzturēšanu mūsu valstī pretrunā Satversmei un par spīti Darba likuma grozījumiem?
Nacionālās apvienības deputāts Artūrs Butāns, kurš bija viens no Darba likuma grozījumu iniciatoriem, skaidro, ka saziņā ar Valsts darba inspekciju atklājies, ka tieši Darba inspekcijas pašrocīgā likuma interpretācija bremzē Darba likuma iedzīvināšanu dzīvē: “Redzam, ka Darba inspekcijas izpratne par Darba likumu atšķiras no tās, ko mēs, likumdevēji, Saeimā lēmām un pat lūdzām komisijā īpaši ieprotokolēt, lai vēlāk nebūtu greizas interpretācijas. Piemēram, par viesnīcām un viesmīlības industriju. Darba inspekcija pauž uzskatu, ka ir leģitīmi prasīt krievu valodas zināšanas darbiniekiem viesnīcās par spīti Darba likuma grozījumiem un faktam, ka tūrisms ar Krieviju mums sen jau beidzies.”
Jāatzīmē, ka pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem pērn Latvijā visvairāk tūristu ieradās no Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Somijas, Lielbritānijas, Polijas un ASV – valstīm, kurām ar krievu valodu nav nekāda sakara.
Deputāts Butāns skaidro, ka pie Darba likuma grozījumiem Saeimā deputāti strādājuši apmēram gadu. Iesaistītas tikušas Ekonomikas un Labklājības ministrijas, Valsts darba inspekcija un Valsts valodas centrs. Pie likumprojekta aktīvi strādāja arī pašreizējais Labklājības ministrs Reinis Uzulnieks.
Tika veikts apjomīgs darbs un radīti tādi Darba likuma grozījumi, kas izslēdz lingvistiskās diskriminācijas elementu darba tirgū 4 līmeņos: darba sludinājumos, intervijās, līgumos un darba pienākumu izpildes laikā: “Šobrīd Darba likuma grozījumi ir pabeigti un pieņemti, bet realitātē Darba inspekcija, kuriem būtu jaunā likuma redakcija jāiedzīvina dzīvē, nav uzdevuma augstumos. Patiesībā ir ļoti maz izmaiņu. Masveidā redzam darba sludinājumus, kuros darbiniekiem prasa zināt krievu valodu. Mums frakcijā ienāk daudzi ziņojumi, ka pat, ja uzņēmējs neprasa mācēt krievu valodu sludinājumā, de facto darba vidē to prasa.”
Arī statistikas dati apliecina Artūra Butāna pausto.
Ar katru gadu palielinās Darba inspekcijā ienākušo pretenziju skaits par lingvistisko diskrimināciju darba tirgū.
2024. gadā Darba inspekcija saņēmusi rekordlielu skaitu – 1179 sūdzības par krievu valodas zināšanu prasībām darba ņēmējiem. Tas ir divas reizes vairāk nekā 2023. gadā.
Tomēr inspekcija piemērojusi administratīvu naudas sodu tikai divos no šiem gadījumiem. 10 gadījumos izsniegts rīkojums ar norādījumiem novērst pieļautos pārkāpumus. 34 gadījumos veiktas pārrunas un izteikts brīdinājums.
Vai inspekcijas līdzšinējā piemērotā taktika “konsultē vispirms” par Darba likuma normu neievērošanu ir pietiekoši efektīva, ja uzņēmēji turpina ignorēt Darba likuma izmaiņas? Kā redzams arī administratīvo sodu piemērošana darba devējiem notiek ļoti retos gadījumos.
Kāpēc Valsts asinsdonoru centra darbiniekiem jāprot krievu valoda?
Valsts asinsdonoru centrs ir viena no ārstniecības iestādēm, kuras publicētajos darba sludinājumos atkārtoti ir lasāms, ka ārstiem un medmāsām tiek prasītas krievu valodas zināšanas.
Valsts asinsdonoru centra direktore Egita Pole atsakās no intervijas, bet atsūta rakstisku skaidrojumu: “Valsts asinsdonoru centrs īsteno asins drošības pasākumus un ir vienīgā institūcija valstī, kas veic donoru pieņemšanu. Svešvalodas ir kā darba pienākumu izpildes priekšnoteikums Valsts asinsdonoru centra Donoru nodaļas ārstiem, ārsta palīgiem, klientu un pacientu reģistratoriem” un precizē, ka krievu valodas zināšanas mediķiem esot nepieciešamas, jo dažkārt tiek apkalpoti bēgļi no Ukrainas.
Pēc Darba inspekcijas sniegtajām ziņām jau 2024. gadā saņemti 2 iedzīvotāju iesniegumi par to, ka Valsts asinsdonoru centrs nepamatoti prasa krievu valodas zināšanas saviem mediķiem darbam Latvijā. Vēl 2 sūdzības saņemtas 2025. gada sākumā. Darba inspekcija veikusi pārrunas ar VADC, skaidrojusi Darba likuma izmaiņas. Bet kāpēc tad VADC turpina pieprasīt krievu valodas prasmes saviem darbiniekiem?
Sarakstē ar Valsts asinsdonoru centra direktori noskaidrojas, ka patiesais iemesls, kāpēc VADC turpina pieprasīt krievu valodas zināšanas saviem darbiniekiem pat pēc 4 sūdzībām, ir fakts, ka Valsts darba inspekcijas pārstāve atļāvusi Valsts asinsdonoru centra vadībai turpināt prasīt krievu valodas prasmes atsevišķiem darbiniekiem.
Darba inspekcijas skatījumā Ukrainas bēgļi esot leģitīms iemesls prasīt svešvalodu prasmes darba ņēmējiem – izņēmums Darba likuma 32. pantā.
Šādā veidā Darba inspekcija nonāk pretrunās ar pašu pausto: “Gadījumā, ja darbinieks veic darbu Latvijas iekšējā tirgū un nav vērojama tieša objektīva sasaiste ar ārvalstīm, tad svešvalodas prasmes izvirzīšana nav pamatota. Ja svešvalodas prasme darba veikšanai ir nepieciešama vien pāris reizes gadā, nav samērīgi to izvirzīt kā prasību. “
Darba inspekcijai ir jārespektē un jāīsteno likumdevēja griba
“Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas vadītājs Edmunds Jurēvics kategoriski nepiekrīt šādam Darba inspekcijas skaidrojumam: “Likumam nedrīkst būt nekāda sava interpretācija. Pieņemot Darba likuma grozījumus, tika ļoti skaidri pausta Saeimas vairākuma griba. Tādēļ likuma piemērotājiem, šajā gadījumā Darba inspekcijai, ir jālasa gan Saeimas stenogrammas, gan likuma anotācija, gan debatēs paustais, jo tur ir skaidri pateikts, ka
Darba likuma grozījumu galvenais mērķis ir novērst lingvistisko diskrimināciju pret latviešu jauniešiem. Tas likumā ir ļoti skaidri pateikts. Darba inspekcijai ir jārespektē un jāīsteno likumdevēja griba, precīzi kā likumā tas ir ierakstīts.”
Arī deputāts Artūrs Butāns uzsver, ka šajā gadījumā Darba inspekcija nepilda to, ko Saeima – likumdevējs – ir pieņēmis, uzdevis un precizējis komisijas protokolos:
“Komisijas sēžu laikā tika uzdoti konkrēti jautājumi, konkrēti piemēri – vai tas tā tiks interpretēts, lai nebūtu pārpratumu. Grozījumi paredz, ka izņēmumi var būt tikai tirdzniecībā ar ārvalstīm un ar eksportu.
Bet mēs redzam, ka Darba inspekcijas bezdarbības rezultātā krievu valodas zināšanas prasa darbiniekiem uz vietas Latvijā.
Tā nav pēkšņa problēma, uz kuru nav paspēts noreaģēt. Tā ir ilgstoša problēma, sen viņiem ir aizrādīts. Neesmu redzējis Darba inspekcijas pārstāvjus Budžeta komisijā, lūdzot iedalīt papildus līdzekļus, jo kapacitāte par zemu. Neesmu redzējis budžeta pakotnēs, ka Darba inspekcija kā prioritāti prasītu jaunas darba vietas, papildus cilvēkresursus. To viņi nav darījuši.
Esam uzaicinājuši Darba inspekcijas ilggadīgo direktoru Renāru Lūsi uz tikšanos Saeimā Nacionālās apvienības frakcijā. Mēs prasīsim atbildību no amatpersonām. Katrā gadījumā mēs to tā neatstāsim, ka izpildvara nepilda to, ko likumdevējs ir paredzējis. Ja saruna ar Renāru Lūsi nebūs auglīga, noteikti Darba inspekcijas darbības izvērtēšana tiks pacelta arī ministra līmenī.
Kas attiecas uz Darba likumu likumdevējs – Saeima – jau visu ir izdarījis. Tagad likuma izpilde ir izpildvaras atbildība. Ja Darba inspekcija netiek galā ar Darba likuma izpildes nodrošināšanu, tad tā ir Labklājības ministra atbildība. Ja ministrs netiks galā, tad tā ir premjera atbildība. Tieši tādā secībā mēs šo atbildību esam sākuši prasīt.”
Valsts darba inspekciju jau 15 gadus vada direktors Renārs Lūsis. Jau pagājušā gadā pēc sarunas ar Lūsi noskaidrojās, ka Darba inspekcijas vadība ir radījusi savu – no likumdevējiem, tiesībsarga, Satversmes un cilvēktiesību ekspertiem atšķirīgu viedokli, kā interpretējams Darba likums. Lūsis apgalvoja, ka Darba likuma panti, kas attiecas uz lingvistisko diskrimināciju, esot neskaidri, un ka, viņaprāt, neaizliedzot uzņēmējiem prasīt krievu valodas zināšanas darbiniekiem privātajā sektorā un Latvijā dzīvojošu klientu apkalpošanā. Lūsim pretēju viedokli pauda Tiesībsarga biroja Diskriminācijas nodaļas vadītāja Anete Ilves kā arī cilvēktiesību eksperte juriste Linda Mazure. Šis raksts tika publicēts mūsu portālā 2024.gada 10. aprīlī.
Tagad Darba likums ir grozīts, precizēts. Ir protokolētas likumdevēju prasības novērst lingvistisko diskrimināciju darba tirgū pret latviešu jauniešiem un visiem, kuri neprot krievu valodu. Tomēr izskatās, ka Darba inspekcijas vadība turpina interpretēt Darba likuma grozījumus pretēji tam, kā to bija paredzējis likumdevējs.
Mēs turpināsim rūpīgi sekot līdzi, kā izvērtīsies Nacionālās apvienības politiķu tikšanās ar Darba inspekcijas direktoru Renāru Lūsi. Sabiedrībai ir tiesības zināt, vai tās likumiskās tiesības tiek aizstāvētas likumā paredzētajā kārtībā, un, ja nepieciešams, pieprasīt to ierēdņu nomaiņu, kas ilgstoši saņem algu, bet netiek vai nevēlas tikt galā ar tiem uzticētajiem uzdevumiem.
Komunikācija svešvalodā nav ārsta pienākums
Pērn Latvijas medijus pāršalca Latvijas Jauno ārstu asociācijas palīgā sauciens – jaunie ārsti atklāja, ka darba vietās pārāk bieži tiek diskriminēti krievu valodas dēļ. Rezultātā Saeimā tika pieņemti Pacientu tiesību likuma grozījumi, kas nosaka, ka slimniekam, kurš nepārvalda valsts valodu, pie ārsta jāierodas ar tulku vai uzticības personu, kas palīdzēs slimniekam sazināties valsts valodā.
Nav izprotams, kā šādā situācijā Darba inspekcija var spriest, ka ārstniecības darbiniekam, piemēram, Valsts asinsdonoru centrā, drīkst uzstādīt prasības pārvaldīt krievu valodu? Vai tas nav pretrunā ne tikai ar Darba likumu, bet arī ar Pacientu tiesību likumu?
Tiesībsarga biroja Diskriminācijas nodaļas vadītāja Anete Ilves jau pērn norādīja, ka visiem darba devējiem jāņem vērā, ka vietējo klientu – Latvijas iedzīvotāju – apkalpošana nav leģitīms attaisnojums krievu valodas prasīšanai nevienā Latvijas uzņēmumā – nevienā slimnīcā, bankā, kafejnīcā, veikalā, poliklīnikā, valsts iestādēs:
“Komunikācija svešvalodā nav ārsta pienākums. Klients var pieprasīt komunikāciju valsts valodā, bet nevar pieprasīt komunikāciju nevienā svešvalodā.”
Ko darīt ar tiem, kuri stāsta, ka ārstiem jāprot krievu valoda cilvēcīgu iemeslu dēļ, jo slimnīcas reanimācijā var nokļūt kāds cilvēks, kurš prot tikai krievu valodu?
Viens likums, vienāda attieksme visiem
“Latvijā vēl nav bijis neviena gadījuma neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, ka būtu atteikta palīdzība tiem, kam tā nepieciešama – neatkarīgi no ādas krāsas, valodas vai spējas izteikties,” uzsver Artūrs Butāns.
“Reanimācijā nokļūst arī cilvēki, kas runā, piemēram, vācu valodā, bet tas nenozīmē, ka personālam jāmāk vācu valoda vai attiecīgi poļu valoda, jo Latvijā dzīvo daudz poļu. Visus šos divvalodības aizstāvjus parasti uztrauc tikai krievu valodas piemēri. Bet mēs zinām, ka Latvijā dzīvo simtiem tautību. Lielākā daļa no viņiem, kas te dzīvo pastāvīgi ar uzturēšanās atļaujām, zina valsts valodu, savukārt tūristi sazinās angļu valodā. Tas nav krievu valodas jautājums. Apzināta iežēlināšana ar emocionāliem piemēriem ir ļoti tuvredzīga un nepamatota.
Hipokrāta zvērests pieprasa vienlīdzīgu attieksmi pret visiem slimniekiem. Arī valsts valodas jautājumā visi Latvijas pilsoņi ir vienlīdzīgi – viens likums visiem. Šeit nedrīkst būt nekādu atkāpju! Mēs nedrīkstam veidot krieviski runājošajiem priviliģētu stāvokli, ka viņiem būs slimnīcās pieejama svešvaloda, kurā viņus apkalpos, bet citām valodām nebūs.
Mēs nedrīkstam veidot priviliģētu stāvokli tikai vienai svešvalodai – krievu valodai. Tas nav taisnīgi, nav samērīgi. Tas diskriminē mūsu ārstus un visu veselības aprūpes personālu.
Ja slimnīcā strādā kāds ārsts, kurš pārvalda un brīvprātīgi vēlas sazināties kādā svešvalodā, to likums neliedz darīt. Bet Pacientu tiesību likumā ir nostiprināta ārstu aizsardzība pret diskrimināciju, ja ārstniecības persona nepārvalda vai nevēlas runāt kādā svešvalodā. Ārstniecības personai nebūtu jājūtas mazvērtīgākai vai diskriminētai attiecībā pret citām personām, kuras pārvalda vienu vai otru svešvalodu. Valoda var būt bagātība, bet nav privilēģija attiecībā uz darbavietu. Vienīgā privilēģija, kas drīkst būt, ir labas valsts valodas zināšanas.”
Trešās pasaules valoda nedrīkst būt obligāta – tas nav samērīgi
Bet, ja Darba inspekcija atbalsta veselības aprūpes iestādes, kas saviem ārstiem un medicīnas personālam prasa krievu valodas zināšanas, uzsverot, ka valodas nezināšana neļauj veikt darba pienākumus saskarsmē ar Ukrainas bēgļiem?
“Pēc tādas loģikas visiem ārstiem Latvijā jāprot ukraiņu valoda. Latvijā dzīvo simtiem vāciešu. Pēc tādas loģikas visiem ārstiem jāprot arī vācu valoda. Tā nekur pasaulē nenotiek. Tā ir greiza izpratne.
Ja Darba inspekcija uzskata, ka vienai lingvistiskajai grupai pienākas lielākas privilēģijas nekā citai, tā jau ir rasisma un juridiski nevienlīdzīgas attieksmes pieeja,” pauž Artūrs Butāns.
“Mūsdienās ir ļoti daudz digitālo rīku, kas ļauj tulkot. Zinu, ka ir vairākas slimnīcas, kas monitorē, kādas valodas darbinieki prot, attiecīgi rotē darbiniekus. Ir slimnīcas, kurās jau izmanto digitālos tulkošanas rīkus. Pasaulē ir dažāda pieredze, bet nevienā Eiropas slimnīcā neredzēsiet, ka obligāti ārstam jāpārvalda trešās pasaules valoda, citādi tas var vājināt viņa karjeras iespējas vai dot privilēģijas citiem darbiniekiem.”
