“Es neredzēju, nerunāju, biju paralizēta!” Agneses dzīve grūtniecības laikā apgriezās kājām gaisā 0
Viena diena komandējumā, nākamā – slimnīcā ar neskaidriem neiroloģiskiem simptomiem, kas dažu stundu laikā paralizēja pusi ķermeņa. Tā Agnesei, kurai bija tik tikko trīsdesmit gadu, negaidīti sākās pārbaudījumi pēc tam, kad viņas smadzenēs plīsa asinsvads – kavernoma. Lai gan šis stāvoklis bieži vien visu mūžu neizraisa nekādus simptomus, Agneses gadījumā tas dažu dienu laikā pilnībā apgrieza viņas ikdienas dzīvi kājām gaisā, raksta lrytas.lt.
“Es atgriezos no komandējuma, un tajā pašā vakarā jutu spiedienu galvā, muskuļi raustījās. Es domāju, ka tas ir tikai nogurums – galu galā, grūtniecība, gara darba nedēļa, ceļojums,” savu stāstu sāk Agnese. Kad viņa bija 14. grūtniecības nedēļā, viņai tika diagnosticēta smadzeņu asinsvadu kavernoma. Tas viss notika viņas trīsdesmitajā dzimšanas dienā.
Sākumā simptomi šķita nekaitīgi — tikai vājums un nedaudz neskaidra runa, ko pirmais pamanīja vīrs. Taču nākamajā rītā sieviete vairs nevarēja pacelt kafijas krūzi.
“Es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Es devos uz slimnīcu. Ārsti vispirms man diagnosticēja magnija un kālija deficītu, iedeva šķidrumu un aizsūtīja mājās,” viņa atceras.
Bet nākamajā rītā situācija tikai pasliktinājās: viņai sāka justies slikti, viņa sāka vemt, viņai bija redzes dubultošanās, runa kļuva pilnīgi neskaidra, viņa sāka vilkt kreiso kāju un vairs vispār nevarēja kustināt rokas.
“Tad es atkal devos uz slimnīcu. Viņi veica magnētisko rezonansi un atklāja, ka man smadzeņu tilta zonā ir kavernoma, kas sākusi asiņot. Lai gan simptomi atgādināja insultu, tas nebija insults – tas bija asinsvads, kas sāka asiņot. Daži cilvēki var nodzīvot ar šo veidojumu visu mūžu un neko nejust,” sieviete stāsta.
Operācija bija pārāk riskanta, jo kavernoma atradās dziļā, grūti sasniedzamā smadzeņu zonā, un Agnese bija stāvoklī. “Ārsts man tieši tā arī pateica, ka operācija nav iespējama, tas būtu pārāk bīstami. Tāpēc ārsti nolēma izmantot simptomātisku ārstēšanu ar medikamentiem, lai mazinātu smadzeņu pietūkumu un apturētu asiņošanu,” stāsta paciente.
Agnesei trīs nedēļas slimnīcā bija traucēta runa, redze, un ķermeņa kreisā puse bija praktiski nekustīga. “Es nevarēju ēst, es nevarēju norīt ēdienu. Bija ļoti grūti runāt. Es vispār nevarēju kontrolēt savu roku. Es varēju nedaudz pakustināt kāju. Simptomi nepazuda visu to laiku, ko pavadīju slimnīcā,” viņa atceras.
Trīs nedēļas vēlāk Agnese tika izrakstīta no slimnīcas un drīz vien uzsāka intensīvu rehabilitāciju sanatorijā, kas ilga vairāk nekā mēnesi. Šeit parādījās pirmā cerība uz pilnīgu atlabšanu.
“Kad pirmo reizi ieraudzīju Agnesi, viņas stāvoklis šķita ļoti nopietns. Vienas ķermeņa puses paralīze, runas traucējumi, ēšanas, rakstīšanas un staigāšanas traucējumi. Godīgi sakot, neslēpšu – sākumā bija šaubas, vai mēs varēsim palīdzēt.
Tomēr viņa izrādījās neticami spēcīga – ar stingru gribu, pacietīga un ļoti motivēta, kas rehabilitācijā ir ārkārtīgi svarīgi,” stāsta sanatorijā strādājošā fizioterapeite.
Kā pastāstīja speciāliste, Agnesei tika izstrādāts individuāls intensīvs rehabilitācijas plāns: gan pasīvas, gan aktīvas kustības, spēka vingrinājumi ar elastīgām lentēm un svariem, kā arī koordinācijas atjaunošana, izmantojot līdzsvara platformas.
“Mēs strādājām ar dinamiskiem vingrinājumiem, kas attīstīja kustību kontroli un koordināciju. Pēc rehabilitācijas lielākā daļa neiroloģisko funkciju sāka atjaunoties – Agnese jau spēja daļēji veikt ikdienas aktivitātes patstāvīgi. Pakāpeniski sāka stiprināties muskuļu spēks, atjaunojās motoriskās prasmes, parādījās roku un kāju kustības, un runa kļuva skaidrāka. Visa fizioterapeitu un ergoterapeitu komanda konsekventi strādāja ar pacientu,” stāsta fizioterapeite.
Agnese stāsta, ka tikai pateicoties speciālistiem, viņa atkal sāka patstāvīgi staigāt – viņa negaidīja, ka pēc mēneša varēs nostāties uz kājām.
Tā kā Agnese bija stāvoklī, viņa nevarēja veikt visas ierastās rehabilitācijas procedūras, piemēram, elektrostimulāciju. Tāpēc galvenā uzmanība tika pievērsta fizioterapijai un masāžai.
“Speciālisti man deva lielu motivāciju. Nekad neaizmirsīšu, kā viņi man teica: “mēs darām 5 procentus, bet jūs – 95.” Lai gan viņi darīja daudz vairāk. Bet šie vārdi vien mani iedvesmoja – tie man deva ticību sev.
Padoties ir visvieglāk. Dzīve var mainīties acumirklī, ne mūsu vainas vai izvēles dēļ. Bet mums nav jāzaudē ticība.
Ir svarīgi pieņemt, ka tagad viss ir citādi, un ar to samierināties. Tas prasa daudz laika, pacietības, gribas un spēka. Un īsts spēks ir tad, kad dari to, kas tev ir visgrūtākais,” ir pārliecināta Agnese.
Lai gan pēc pirmās kavernomas asiņošanas stāvoklis pakāpeniski stabilizējās, Agnėse neslēpj, ka neziņa saglabājās.
“Tu centies saglabāt pozitīvu attieksmi, bet joprojām ir tā trauksme – tu nezini, kā viss būs, ko sagaidīt. Bet ļoti palīdzēja tas, ka es nekad nebiju viena. Vienmēr bija mana ģimene, mans vīrs, mani kolēģi. Bija tie cilvēki, kas mani atbalstīja. Un mana ticība sev,” viņa saka.
Rehabilitācijas laikā mana redze pakāpeniski atjaunojās, un mana vispārējā labsajūta uzlabojās. Tomēr, tiklīdz es atgriezos mājās un atsāku vingrojumus un ergoterapiju, atkal parādījās kavernomas asiņošana.
Šoreiz simptomi bija vieglāki, taču tas man atgādināja, ka situācija joprojām ir nestabila.
“Man sāka rasties nejutīgums kreisajā pusē, nekontrolējama kāju muskuļu raustīšanās. Bet es jau zināju, kas tas ir, un es vienkārši vēroju sevi, centos atpūsties un izvairīties no stresa,” saka Agnese.
Tagad viņas dienas ir mierīgas – atlicis pēdējais grūtniecības mēnesis. Rehabilitācija pagaidām ir atlikta, un visa uzmanība ir pievērsta gaidāmajam bērniņam.
Tālākais ārstēšanas plāns tiks izstrādāts pēc dzemdībām. “Ja es nebūtu gaidījusi bērniņu, es noteikti turpinātu vingrot. Tagad atliek tikai gaidīt. Miera stāvoklis. Es cenšos strādāt un plānot pēc iespējas mazāk,” viņa nosaka.
