Dažas pārdomas pēc noraidījuma izteikšanas un nepieņemšanas prokurorei Vitai Ozoliņai 18
Prokuratūras uzstājība, prasot izskatīt tā saucamo “ABLV Bankas” krimināllietu aiz slēgtām durvīm un slepus no sabiedrības, kļuvusi saprotamāka pēc aizstāvības pieteiktā noraidījuma vēl vienai valsts apsūdzības uzturētājai – prokurorei Vitai Ozoliņai. Neraugoties uz to, ka ir pamats uzskatīt vai vismaz pieļaut, ka Vitai Ozoliņai ir vai vismaz varētu būt interešu konflikts šajā kriminālprocesā, tiesa noraidījumu nepieņēma.
Kriminālprocesa 16.pants, kurš reglamentā tiesības uz objektīvu kriminālprocesa norisi, nosaka: “Amatpersonām, kuras veic kriminālprocesu, tulkiem un speciālistiem jāatsakās no piedalīšanās kriminālprocesā, ja viņi ir personiski ieinteresēti rezultātā vai pastāv apstākļi, kas procesā iesaistītajām personām pamatoti dod iemeslu uzskatīt, ka šāda ieinteresētība varētu būt.”
Prokurores Vitas Ozoliņas gadījumā šāda iespējama ieinteresētība varētu būt saistīta ar personīgiem motīviem. Proti, prokurores brālis 2015. gadā tika atlaists no “ABLV bankas”, jo, kā apstiprināts bankas toreiz veiktās iekšējās izmeklēšanas dokumentos, bija publicējis aizskarošus komentārus par savu darba vietu. Savukārt prokurore Vita Ozoliņa, saistībā ar brāļa atlaišanu, bankas pārstāvim tiekoties bija veltījusi skarbus vārdus. Lai arī tiesa pēc abu pušu uzklausīšanas apstiprināja, ka neapšauba noraidījuma pieteikumā norādītos argumentus, kā arī neapšauba “ABLV bankas” pārstāvja sniegtos datus, ka tika veikta pārbaude par augstāk minētajiem 2015. gada notikumiem, tika pieņemts lēmums noraidījumu Vitai Ozoliņai nepieņemt.
Prokurores argumenti sava statusa saglabāšanai minētajā procesā bija visai neparasti. Proti, valsts apsūdzību uzturot blakus sēdošie prokurori, bet Vita Ozoliņa veicot tikai amatā augstāka prokurora funkcijas, t.i. apsūdzību kā tādu nemaz neveic. Šķiet visai dīvaini, ka šāds apgalvojums izskan pēc tam, kad Vita Ozoliņa pirmajā sēdē, atrodoties prokuroru tribīnē, ir faktiski pārstāvējusi prokurorus, gan atbildot par lūgumiem tiesai, gan par to, vai ir noraidījumi, gan par citiem jautājumiem!
Ne mazāk dīvains šķiet prokurores Ozoliņas tiesai teiktais: “Mēs dzīvojam Latvijā, un mūsu cilvēku skaits ir ierobežots. Ja mēs dzīvotu ideālajā pasaulē, mēs varētu izvēlēties cilvēkus kas nekādā veidā nav saistīti”. Ja ņemam vērā šo prokurores argumentu, tad vietā ir jautājums, vai prokurori ievēro likumus tādās valstīs kā Luksemburga vai Monako, kuras taču ir vēl mazākas par Latviju!
Vēl jo vairāk vietā ir jautājums, kā minētais tiesas lēmums par noraidījuma nepieņemšanu Vitai Ozoliņai sasaucas ar likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 11. panta 1. daļu, kurā nepārprotami noteikts: “Valsts amatpersonai ir aizliegts, pildot valsts amatpersonas pienākumus, sagatavot vai izdot administratīvos aktus, veikt uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai sodīšanas funkcijas, slēgt līgumus vai veikt citas darbības, kurās šī valsts amatpersona, tās radinieki vai darījumu partneri ir personiski vai mantiski ieinteresēti”.
Līdz ar to kļūst skaidrāks, kādēļ pirmajā tiesas sēdē uz atklātu un sabiedrībai pieejamu tiesas procesa norisi uzstāja aizstāvība un apsūdzētie, kamēr prokuratūra prokurora Rimanta Kuzmas personā centās tiesu pārliecināt, ka pilnīgi visām ABLV bankas tiesas procesa sēdēm būtu jānotiek slēgtā režīmā.
Pirmkārt, jau pirmajā sēdē tiesa pieņēma noraidījumu prokuroram Rimantam Kuzmam, kurš savulaik bijis lietā apsūdzētā Kaspara Dreimaņa kolēģis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, un abi uzturējuši draudzīgas attiecības. Otrkārt, iespējamā interešu konflikta situācijā iepriekš minēto apstākļu dēļ izrādījās arī prokurore Vita Ozoliņa. Tādēļ joprojām aktuāls ir jautājums – vai prokuratūra, atļaujot (vai pat uzstājot), lai Rimants Kuzma un Vita Ozoliņa turpina darbu, nezināja par to, ka eksistē interešu konflikts? Visticamāk – zināja, taču acīmredzot tik ļoti vēlējās lietu ātrāk novirzīt uz tiesu, ka bija gatava ziedot tādus “sīkumus” kā savu prokuroru reputāciju.
Rimants Kuzma, būdams augstas raudzes profesionālis, pēc daudziem prokuratūrai veltītiem darba gadiem publiski, visas Latvijas televīzijas ekrānu priekšā, tika izraidīts no tiesas zāles. Prokurorei Vitai Ozoliņai tas vismaz pagaidām gājis secen un tiesas pieņemtais Zālamana lēmums dod iespēju prokuratūrai, piemēram, klusi norotēt Vitu Ozoliņu uz citu lietu, līdz ar to formāli izvairoties no publiska negoda par diviem pieņemtiem noraidījumiem divās tiesas sēdēs.
Tomēr vienā ziņā Vitai Ozoliņai var piekrist. Tas, cik viegli tiesa ignorēja kā Kriminālprocesa 16.panta normas, tā “Likuma par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 11. panta 1. daļu, apliecina prokurores netieši teikto – mēs tiešām nedzīvojam ideālā pasaulē, kurā likuma prasības ir jārespektē visiem, neatkarīgi ne no ieņemamā amata, ne citiem ar personu saistītiem faktoriem.
