Aldis Circenis, Rîgas krçslu fabrikas îpaðnieks. 27/04/2018 foto: Valdis Semjonovs/Latvijas Avîze

Dažreiz jau šķiet – vai var izdomāt jaunu krēslu? Rīgas Krēslu fabrikas uzņēmuma vadītājs Aldis Circenis pierādījis, ka tas ir iespējams 3

Anita Jaunbelzere, žurnāls “Baltijas Koks”

Rīgas Krēslu fabrika ir vienīgais atpazīstamais mēbeļu ražotājs Latvijā, kurš koncentrējas ne tikai uz eksportu, bet arī vietējo tirgu. Puse tā izgatavoto mēbeļu paliek tepat un veido iekštelpu dizainu gan Latvijas operā, gan Valsts ieņēmumu dienestā. Uzņēmuma vadītājs Aldis Circenis šajā pavasarī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. To, ka krēsli ir attīstāms virziens, arhitekts sapratis jau sen. Viņš secina: «Nu jau trīsdesmit gadu nodarbojos ar šo lietu, un man tā joprojām nav apnikusi.»

Reklāma
Reklāma

Kā uzņēmumam klājies visus šos gadus?

Veselam
11 drošas pazīmes, ka ar jūsu veselību viss ir kārtībā
VIDEO. “Kaut ko tādu dzīvē nebiju redzējusi!” Kristīne netālu no Valmieras vakarā sastapusies ar veselu “zoodārzu” 8
VIDEO. “Vai nu runājiet latviešu valodā, vai es nesaprotu!” Stingrs autobusa šoferis izpelnās pretrunīgu reakciju, atsakoties apkalpot sievieti ar bērnu
Lasīt citas ziņas

Ja vienā vārdā, tad vētraini mums ir gājis. Pavasarī fabrikai būs 25 gadi. Esam attīstījušies krēslu ražošanas virzienā. Tur ir daudz ko zīmēt, izgudrot un dizainēt, jo pēc būtības krēsls cilvēka dzīvē ir nākamais svarīgākais kompanjons pēc gultas.

Dažreiz jau šķiet: nu jā, vai tad var jaunu krēslu izdomāt? Taču laiks iet uz priekšu un akcenti mainās. Mainās uzmanības fokuss, cilvēki, kuriem šobrīd starp 25 un 35 gadiem, ir par veselīgu dzīvesveidu un pievērš uzmanību visādiem šķietamiem sīkumiem, domājot par labklājību nevis materiālā, bet fiziskā izpratnē. Svarīgi ir visi sīkumi, un vairāki parametri var tikt pielāgoti katram individuāli. Jo krēsls ērtāks, jo vairāk cilvēki gatavi, kā tagad saka, investēt savā labbūtībā.

CITI ŠOBRĪD LASA
Aldis Circenis, Rîgas krçslu fabrikas îpaðnieks. 27/04/2018 foto: Valdis Semjonovs/Latvijas Avîze

Cik bieži cilvēki maina krēslus?

Vecos laikos, tas nozīmē pirms gadiem divdesmit pieciem, lielāko daļu krēslu un vispār mēbeļu iegādi regulēja grāmatveži, kuriem mēbeles nepatika noformēt kā pamatlīdzekļus, bet kā mazvērtīgu inventāru, kas nedrīkstēja maksāt vairāk par 50 latiem. Kaut arī normālu krēslu par šādu naudu nopirkt nevarēja, komersanti spēlēja pēc grāmatvežu notīm un tirgus bija pilns ar Ķīnas izstrādājumiem. Šobrīd tas ir beidzies, un tāpēc mums ir savas dzīves telpa. Mūsu pamata jeb mājas tirgus ir Latvija. Katrs izvēlas savu piegājienu pats, bet mēs vienmēr pret vietējo tirgu esam izturējušies ļoti nopietni. Iespējams, eksportējot mēs varētu pārdot vairāk, bet tas nav mūsu fokuss. Mēs uzskatām, ka tepat ir daudz ko darīt.

Protams, krēsliem, ko gatavojam, ir liela lietošanas rezerve, un mēs saskaramies ar to, ka tos bieži nemaina. Kalpošanas laiks ir garš. Nodilst apdares materiāli, un mūsu pastāvīgie klienti ved tos pie mums atjaunot. Mēs iestājamies par to, lai Latvijā ienāktu mazāk Ķīnā ražotu produktu, jo lietošanas ilgums tiem ir īss un tos nav paredzēts remontēt.

Esam nopietni pievērsušies jaunu produktu dizaina izstrādei. Lai to izdarītu, visa uzņēmuma struktūra izveidota tā, ka mēs lielu daļu – aptuveni 90 procentu no krēslu ražošanā nepieciešamajām operācijām – darām paši. Sākām to darīt tāpēc, ka mums vajadzēja augstu kvalitātes līmeni visos sektoros. Ja to dara apakšuzņēmējs, tu vispār neredzi un nesaproti, kas tur notiek.

Liela daļa mēbeļu, ko mēs ražojam, paredzētas lietošanai publiskās, sabiedriskas nozīmes telpās, tāpēc atbildība ir ļoti augsta.

Ja tirgus ir blīvs, kā tajā var izdzīvot?

Pasūtītājs nenosaka cenu, tas nosaka robežas: gribu, lai krēsls izskatītos tāds, kā šajā attēlā, gribu, lai tērauda caurules izturētu tādu slodzi, lai šāds materiāls. Ja pasūtītājs ir kompetents un zina, ko prasa, tad jau tas ķīniešu krēsls netiek pie dalības konkursā. Taču prasības jāmāk aprakstīt pareizi. Katru gadu tas kļūst grūtāk, jo arī Ķīna attīstās. Lētāk mēs nevaram, jo mums ir pavisam cita nodokļu sistēma, ražošanas apjomi un resursu izmaksas. Viss, ko mēs ražosim šeit un jebkur citur Eiropā, vēl ilgi būs dārgāks nekā Ķīnā.

Aldis Circenis, Rîgas krçslu fabrikas îpaðnieks. 27/04/2018 foto: Valdis Semjonovs/Latvijas Avîze

Taču svarīgi būs arī tas, cik tālu no lietotāja būs prece. Ja kaut ko ved 12 000 kilometru pa jūru, ceļa izmaksas būtu jāskaita klāt produkta cenai. Vai arī ietaupītais CO2 būtu jāņem nost no mūsu krēslu cenām. Tad arī varētu salīdzināt, kas ir lētāks – Ķīnā vai Latvijā ražotais. Tajā pašā laikā zaļais iepirkums – tas ir ļoti sarežģīti, neviens negrib iedziļināties, un viss notiek baigi, baigi lēni un negribīgi.

Reklāma
Reklāma

Vai daudz koka izmantojat savās mēbelēs?

Daudz. Pamatā tas ir Latvijas bērzs, saplāksnis. Atkarībā no tā, ko vēlas pasūtītājs, mēs apdari mainām.

Pagājušajā gadā pilnībā mēbelējām Tukuma 2. vidusskolu, Jelgavas ģimnāziju, šobrīd strādājam Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā. Daudzi mūs asociē ar koncertzālēm, auditorijām. Bijuši projekti Ulbrokā, kur mēbelējām kultūras centru Pērlīte. Esam realizējuši kultūras centru arī Igaunijā, Tallinas pievārtē. Šogad martā pabeidzām ģimnāziju Kauguros.

Vai darba ir vairāk nekā jaudas?

Tas atkarīgs no sezonas un tā, kurā brīdī iekrīt lielāki projekti. Ražošana, kas notiek ikdienā, ir ritmiska, bet, ja uzvaram kādā iepirkumā un tas ir liels projekts, tas parasti jārealizē īsā laikā – trīs četros mēnešos. Ja mēbelējam skolu, tajā ir aptuveni divi trīs tūkstoši mēbeļu vienību.

Kā jūs pielipāt pie tiem krēsliem?

Ieguvu arhitekta diplomu 1992. gadā, kad nebija ko projektēt. Tas brīdis arhitektiem bija ļoti grūts, darba nebija pat lielajiem korifejiem, par jauniem gurķiem vispār nerunājot. Arhitekti šādos brīžos parasti pārmetas uz privātmāju un interjeru projektēšanu. Kad sāka būvēt restorānus, daudzi pārgāja uz šo sektoru. Students būdams, es biju sācis strādāt ar sīkiem interjera projektiņiem, bija arī jādizainē mēbeles, un es tajā arī paliku. Sākotnēji tie nebija krēsli. Tie bija biroju interjeri. Ātri sākās lielo mēbeļu ražotāju firmu lejupslīde. Kolīdz tirgus uz Krieviju nobeidzās, visi lielie mēbeļu kombināti aizvērās.

Taču Latviā dibinājās jauni uzņēmumi, mēbeles vajadzēja, un sākās tāds kā bums. Vajadzēja projektēt gan individuālas mēbeles, gan piegādāt standarta mēbeles no Eiropas ražotājiem. Vienā brīdī sapratām – cik ilgi importēsim, jādomā par ražošanu pašiem.

Pirms divdesmit gadiem sākām projektēt lielas biroju ēkas un nonācām pie saprašanas, ka krēsli – tas ir tas attīstāmais virziens. Sākām strādāt ar ergonomiskiem krēsliem, montējām tos kopā un tapsējām. Ergonomisks – tas nozīmē klasisks biroja krēsls ar visām īpašībām, kas piemīt ērtam, vieglam krēslam. Tam jāatbalsta sēdētājs visās iespējamās pozās.

Kāda bija sajūta, kad uzzinājāt – jums piešķirts ordenis?

Pirmā sajūta bija – tas nevar būt! Laikam kaut kas sajaukts. Tad sekoja liels pārsteigums, un tikai pēc tam sāku domāt: tas ir liels pagodinājums. Kas to ir iniciējis, tas man nav zināms, jo to nevienam nesaka. Ceru, ka tas nav par mūža ieguldījumu, jo vēl jau man ir nākotnes plāni.

Vai esat domājis, kā savu dzīves pieredzi, vērojumus atstāt jaunākajai paaudzei?

Tas ir eksistenciāls jautājums. Kad biju jaunāks, mani ļoti interesēja vecākus vīrus izprašņāt par seniem laikiem. Mani interesēja vēsture. Jau tad, kad biju vēl puišelis, skatījos uz melnbaltām fotogrāfijām un domāju par to, ka dzīve taču arī tad bija krāsaina. Kādā krāsā kas tur bija, man bija savas versijas. Arī tagad soctīklos bieži parādās Rīgas vecie fotoattēli. Man ļoti patīk tās bildes pētīt. Šābrīža novērojums liek domāt, ka laiks kļūst arvien vairāk un vairāk saspiests un mūsu pieredze jauno paaudzi interesē diezgan maz. Viņi veido paši savējo. Ja enerģijas pietiks, es mēģināšu kaut ko piefiksēt, tikai jāatrod forma, kādā atstāt stāstu par to, kam visam ir iets cauri. Tā tomēr ir informācija, nevis sajūtas. Tu vari pastāstīt, kā juties, bet nevari panākt, lai tas, kurš to lasa, kaut uz brīdi justos tāpat. Taču līdzpārdzīvojumu panākt var. Uz mani personīgi tas strādā. Vai tas strādās arī uz bērniem, grūti teikt, jo mēs jau esam vecā paaudze, ko neviens pierē neņem.

Zem vecām bildēm īsu parakstiņu ar kaut kādu knifiņu.

Jā! Un atslēgas vārdi te ir zem bildēm, jo garas monogrāfijas neviens vairs nelasa. Protams, es mēģinu ievilkt bērnus tajā orbītā, pa kuru griežos, gribas, lai mēs būtu uz vienas nots, lai mēs varētu viens otru papildināt un spēlēt kā orķestrī. Arī uzņēmums, kurā visi nespēlē kā orķestrī, nevar sniegt baudāmu rezultātu.

Vai jums ir bijusi diena, kad aiz prieka ir gribējies lēkāt?

Nu, bērnībā, jā. Tad deviņos no rīta izgāju no mājām un vienpadsmitos vakarā biju atpakaļ. Un lēkāju visu dienu.

Cilvēki, kas mani pazīst, neuzskata par baigo optimistu, jo ikdienā es cepos un burkšķu par sīkumiem. Nu, bet grozies, kā gribi, es vairāk nekā trīsdesmit gadu nodarbojos ar šo lietu, un man tā nav apnikusi. Es katru dienu ceļos un eju, un izdomāju arvien jaunus darbus. Man patīk gan izdomāt, gan izdarīt. Tā izdarīšana bieži vien sanāk tāpēc, ka neviens cits to neuzņemas vai arī nav, kam to uzticēt. Tas, par ko tagad domāju, tās ir pavisam sīkas lietas. Man laukos arī ir māja. Un tas īpašums velk sev līdzi ārprātīgu saimnieciskās darbības slodzi. Bieži vien vieglāk ir pašam izdarīt to, kas tur jādara, nekā meklēt kādu, kas vai nu notīrīs jumtu, vai nopļaus zāli.

Tad jau fitnesu nevajag!

Es nemaz neeju uz to… Tie prieciņi visi ir sīki. Nav tā, ka vienu rītu es pieceļos un jūtu: yes, beidzot ir!

Zāle nopļauta!

Tiklīdz nopļauj zāli, tā jālabo traktors, kā salabo traktoru, tā jāvago kartupeļi. Viss iet viens aiz otra. To es arī saucu par laika saspiešanu. Un tas darbu sarakstiņš kļūst aizvien garāks un garāks.

Vai ir darbi, kuru laikā viss aizmirstas?

Kad pļauju zāli. Makšķere mani nevelk, jo nevaru darīt neko, kur nav kustību. Man vajag ātrumu. Bērnībā spēlēju hokeju. Tas deva azartu un adrenalīnu. Kādreiz domāju: nafig man tā jāskrien, bet pēc piecām minūtēm atjēdzos, ka atkal skrienu. Lēnas pastaigas man riebjas.

Sarunas varat izturēt?

Jā, jo es runāju ātri.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.