Latvijā
Sabiedrība

“Dižojieties, ka esat latvieši!” INTERVIJA ar baltu valodu pētnieku Alvīdu Butkus9


Alvīds Butkus: “Mums biežāk jāatceras, ka mēs esam kas vairāk nekā tikai kaimiņi vai draugi. Mēs esam brāļi, un citu radu mums nav.”
Alvīds Butkus: “Mums biežāk jāatceras, ka mēs esam kas vairāk nekā tikai kaimiņi vai draugi. Mēs esam brāļi, un citu radu mums nav.”
Foto: Juris Lorencs

Baltu valodu pētnieks profesors Alvīds Butkus patlaban vada Kauņas Vītauta Dižā universitātes Letonikas centru. Sastādījis un izdevis fundamentālo Latviešu–lietuviešu vārdnīcu. Par īpašiem nopelniem mūsu tautu kultūras mantojuma saglabāšanā profesoram Alvīdam Butkum šogad piešķirta Latvijas un Lietuvas ārlietu ministriju iedibinātā Baltu balva.

 

Ar ko tad nodarbojas Letonikas centrs?

A. Butkus: Mēs pētām Lietuvā dzīvojošo latviešu valodu. Izdodam vārdnīcas un grāmatas, mācām pašu valodu. Organizējam kopīgas latviešu un lietuviešu jauniešu vasaras nometnes, piedalāmies Lietuvas–Latvijas forumu veidošanā. To mērķis ir attīstīt moderno izpratni par baltu tautu identitāti, konstatēt problēmas un meklēt to risinājumus. Baltu tautu valodas un kultūras ir unikāls pasaules mantojums, kuru glabāt un kopt varam tikai mēs paši, mūsu valstis un tautas, katrs no mums. Cits mūsu vietā to nedarīs.

 

Bet vai Lietuvā ir interese par latviešu valodu?

Ne vairs tik liela kā pirmajos atgūtās neatkarības gados, bet ir. Turklāt latviešu valodu māca ne tikai Kauņā, bet arī Viļņā, Šauļos un Klaipēdā.

 

Daži latvieši man ir teikuši, ka viņi sākuši runāt lietuviski pēc trim Lietuvā pavadītiem mēnešiem. Tas esot noticis pavisam dabiski, it kā pats no sevis, pat bez īpašas mācīšanās. Tātad šī valoda mums ir asinīs. Bet kam vieglāk iemācīties valodu – latvietim lietuviešu vai lietuvietim latviešu?

Lietuvietim latviešu. Tas tāpēc, ka latviešu valoda ir modernizējusies, vairāk attīstījusies salīdzinājumā ar lietuviešu. Bet lietuviešu valoda no visām patlaban dzīvajām indoeiropiešu valodām ir visarhaiskākā, tā ir vēl seniskāka par latviešu.

 

Vēl jau ir sanskrits, senā indoeiropiešu valoda. Tiesa, ikdienā Indijā to šodien var dzirdēt tikai tempļos.

Tiešām, daudzi vārdi sanskritā, lietuviski un latviski skan ļoti līdzīgi. Tāpat kā sanskritā, arī mūsu valodās nav skaņu “f” un “h”, tās ienākušas ar svešvārdiem. Kas netic, lai ieskatās latvju dainās. Tur jūs neatradīsiet ne “f”, ne “h”. Tomēr spekulācijas par to, ka mēs, balti, esam atnākuši uz Eiropu no kādas teiksmainas Āzijas pirmdzimtenes, no Irānas vai pašas Indijas, ir mīts.

Latviešu un jo īpaši lietuviešu valodas līdzība ar sanskritu, pat ar moderno hindi skaidrojama ar to, ka ģeogrāfiski tās atrodas indoeiropiešu valodu saimes perifērijā.

Gadsimtiem ilgi baltu tautas arī dzīvojušas indoeiropiešu areāla nomalē, savukārt Indija ir vistālākā vieta Eirāzijas kontinentā, kur vēl runā indoeiropiešu valodās. Dzīve izolācijā pasargājusi šīs valodas no svešām ietekmēm, savā ziņā iekonservējusi. Savukārt vislielāko transformāciju laika gaitā piedzīvojušas Eiropas “kodola” tautu valodas – angļu, franču, vācu, tās burtiski “savārījušās”.

Es pats latviešu valodu studēju augstskolā. Bet tā bija iemācīta, vēl nepietiekami dzīva valoda. 1980. gadā ierados uz stažēšanos Latvijas Valsts universitātē, mani izmitināja dzīvokļu tipa kopmītnēs Iļģuciemā. Tur virtuvē tikāmies ar latviešu studentu, nākamo “LA” žurnālistu Ģirtu Kondrātu, un ar viņu konsultējos latviešu leksikas jautājumos.

Vienas tādas konsultācijas liecinieks bija Ģirta kursabiedrs, kurš pēc tam prasījis – kas tas par “čangali kaimiņu”. Tas man bija vislielākais kompliments! Tātad es runāju dzīvu, dabisku valodu!

 

Jūs esat biežs viesis Latgalē. Kā jūs domājat, vai latgaliešu valoda ir valoda jeb čangaļu dialekts?

Nav iespējams novilkt robežu, pateikt – šī, lūk, ir valoda, bet šis tikai dialekts. Parasti politiķi ir tie, kuri vienam vai otram it kā dialektam piešķir valodas statusu – un otrādi. Jo dialekta atzīšana par īpašu valodu var izraisīt politiskas sekas. Piemēram, prasību pēc autonomijas, pēc neatkarības, pēc savas valsts.

Cara Krievijā oficiālā ideoloģija centās nepieļaut ukraiņu un baltkrievu valodas atzīšanu, tās dēvēja par krievu valodas dialektiem.

Starp citu, šādas runas dzirdamas joprojām. Gan Latvijā, gan Lietuvā dialekti atšķiras vairāk nekā dažu labu lielu tautu valodas. Turklāt tādu tautu, kurām ir savas valstis. Piemēram, pareizticīgo serbu un Romas katoļu baznīcai piederīgo horvātu valodas ir ļoti tuvas. Tomēr politika un reliģija vēstures gaitā izveidojusi divas tautas un divas valstis.

 

Kādā intervijā 2004. gadā jūs esat teicis: “Latvijā krievu valodas lietošana nav mainījusies kopš padomju laika.” Pagājuši piecpadsmit gadi. Vai tiešām viss palicis kā iepriekš?

Izmaiņas ir, un pozitīvā virzienā. Jūs esat parādījuši savu gribu skolās pāriet uz mācībām latviešu valodā un no šī ceļa neatkāpjaties. Pilsētvide pat Daugavpilī kļuvusi latviska. Mēs, lietuvieši, šodien varam mācīties no jums.

Pie mums ir vietas, kur publiskajā telpā var redzēt poļu uzrakstus.

Pat vairāk, Viļņas rajona pašvaldības iestādēs oficiālā informācija izvietota arī poļu valodā, darbojas poļu vidusskolas. Iemesls šādai iztapībai – mēs nedrīkstot strīdēties ar Poliju, kas ir mūsu sabiedrotā, stratēģiskais partneris, NATO un ES valsts.

Jums ieņemt principiālu nostāju attiecībā par krievu valodas lietošanu valsts vai pašvaldību līmenī ir vieglāk nekā mums iebilst pret poļu valodu.

 

Pēdējos gados savas pozīcijas nostiprinājusi ukraiņu valoda. Bet kādas izredzes ir baltkrievu valodai? Vai tā spēs noturēties?

Ukraiņu pašapziņu patlaban vairo Krievijas agresija Krimā un Donbasā. Interesantas paralēles ar Lietuvu – mūsu tautu modināja Polijas agresija 1920. gadā. Ja nebūtu Viļņas okupācijas, nav izslēgts, ka šodien līdzās lietuviešu valodai visā Lietuvā kā otra oficiālā valoda būtu arī poļu valoda.

Bet baltkrievu valoda dzīvos. Lai gan Minskā vairāk dzird krievu valodu, Baltkrievijas laukos, ir īpaši valsts rietumu reģionos, kas robežojas ar Poliju un Lietuvu, tauta runā baltkrieviski. Un te nu mēs atkal nonākam pie politikas. Jo pāri robežai Lietuvā dzīvojošie baltkrievi, kuri ikdienā sarunājas baltkrievu valodā, uzskata, ka viņi ir poļi.

 

Ja mēs skatāmies vecas kartes no 20. un 30. gadiem, ieraugām ģeopolitisku paradoksu, Latvijas un Polijas robežu pie Daugavpils un Krāslavas. Tā saucamais “Viļņas koridors”, šaura zemes strēle starp Lietuvu un Padomju Baltkrieviju, ko bija okupējusi Polija. Kas tolaik dzīvoja šajā teritorijā? Poļi, baltkrievi, lietuvieši?

Viņi paši sevi dēvēja par “tuteišiem” jeb “tutakiem”, tātad “vietējiem”. Cilvēki bez izteiktas piederības kādai nācijai. Ja 1990. gadā, tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas, mēs būtu bijuši tālredzīgāki un noteiktāki, šie cilvēki būtu izvēlējušies kļūt par lietuviešiem. Bet tad tika nodibināta politiska partija “Lietuvas poļu vēlēšanu savienība”, savs iespaids bija arī Polijas valsts politikai un dažiem poļu izcelsmes garīdzniekiem.

Rezultātā šie “vietējie” kļuva par “poļiem”. Daudzi ģimenēs nemaz nerunā poliski, bet gan “po prostu”, savdabīgā valodu mistrojumā.

Daži pētnieki uzskata, ka tas esot baltkrievu valodas dialekts ar daudziem lietuviešu un poļu aizguvumiem.

Piemēram: “Ty nie widziała teļuka balta burna?” Latviski tas skanētu šādi: “Vai tu neredzēji teliņu ar baltu purnu? Daudzi tā joprojām runā. Patiesībā polonizācijas pamati tika likti jau 1863. gadā, pēc Poļu dumpja. Cara valdības ieviestais drukas aizliegums attiecās tikai uz lietuviešu un latgaliešu valodām. Tā mērķis bija apturēt poļu kultūras iespiešanos.

Bet kā jau bieži pie krieviem – “gribējām kā labāk, iznāca kā vienmēr”. Gaidītais efekts bija pilnīgi pretējs iecerētajam. Tie latgalieši un leiši, kuri nevēlējas burtot ar krievu burtiem iespiestās lūgšanu grāmatas, tās sāka lasīt poļu valodā. Šo tendenci veicināja katoļu baznīca, kas centās sevi identificēt ar “poliskumu”, izlikdamās par “poļu ticību”.

 

Vai šodien poļu valodas iespaids Lietuvā pieaug?

Protams, ka ne. Ja cilvēks beidz poļu vidusskolu un slikti pārvalda lietuviešu valodu, viņam ir mazākas izredzes darba tirgū, grūtības mācīties augstskolā. Tāpēc daudzi poļu jaunieši studē Polijā, pat pārceļas tur uz dzīvi. Viļņas reģions lietuviskosies, tas ir tikai laika jautājums. Tāpat kā pārpoļosies tie lietuvieši, kuri šodien dzīvo Polijā, Suvalku apkārtnē.

 

Plakāts pie jūsu universitātes ieejas liecina, ka te notiek Pasaules lietuviešu dienas. Arī mēs lepojamies ar savām kopienām, cenšamies tās atbalstīt. Bet vai mūsu tautām ir izredzes izdzīvot emigrācijā?

Nav. Cerība, ka emigrācijā dzīvojošās kopienas saglabās savu valodu mūžīgi, ir ilūzija. Viņi sevi varbūt vēl sauks pat lietuviešiem vai latviešiem, bet vairs nerunās tēvu vai vectēvu valodā. Kaut vai tāpēc, ka lietuvieši, latvieši un arī igauņi ārzemēs izjūt kompleksu par savu tautību. Viņiem šķiet – jo ātrāk sakusīs ar jaunās mītnes zemes sabiedrību, jo labāk.

Jo kas tad ir mūsdienu aizbraucēji? Pārsvarā ekonomiskie bēgļi, kuriem materiālu apsvērumu dēļ ir izdevīgi integrēties jaunajā vidē. Un viņi arī cenšas.

Bet tas ir provinciālisms – mēģināt izlikties par to, kas tu neesi. Iedomāties, ka, ja es sākšu runāt angliski, tad kļūšu par angli.

Tā nekad nebūs. Turklāt katrai valodai ir savs sociālais prestižs jeb statuss, citai augstāks, citai zemāks. Angļu valodas prestižs pasaulē šodien ir augsts, katrā ziņā tas ir augstāks nekā krievu vai vācu valodai. Ģimenē esmu ievērojis, ka mazbērni savā starpā dažkārt apmainās angļu valodas frāzēm, pat veido dialogus. Izaicinājums, kuru atnesusi globālā pasaule. Bet mēs noturēsimies.

Vienīgi jāapzinās, ka mūsu tautu dzīvības avots ir šeit, Latvijā un Lietuvā.

 

Šķiet, ka padomju laikos mēs biežāk ciemojāmies viens pie otra. Teju vai katrs latvietis zināja, ko nozīmē uzraksti “Duona”, “Vaistine”, “Maisto prekes”. Ka “kirpykla” ir “cirptuve” jeb frizētava. Bet tagad pēc ievēlēšanas amatā pat Latvijas prezidents pirmajā ārvalstu vizītē dodas uz Igauniju un tikai tad uz Lietuvu. Atklāti sakot, mani izbrīna, ka kopīgā Livonijas pagātne ir spēcīgāka par radu saitēm.

Starp citu, padomju laikos tā saucamā sociālistiskā sacensība Latvijai bija ar Igauniju, bet Lietuvai – ar Baltkrieviju. Tas gan šodien vairāk izklausās pēc joka. Bet iemesls, kāpēc mēs tolaik vairāk turējāmies kopā, bija padomju okupācija. Nelaime vieno – gan pašu tautu, gan tautu grupu.

Saistītie raksti
Tagad, kad esam brīvi, katrs atkal rakņājamies savā dārziņā. Manuprāt, tas ir nepareizi, pat bīstami.

Jo lielās valstis, Krievija un Polija, mūsu norobežošanos izmanto savā labā. Vai esat ievērojuši, ka šīm valstīm nav kopējas Baltijas politikas? Ir īpaša politika pret Latviju, īpaša pret Igauniju un īpaša pret Lietuvu. Līdzīgi laikā starp abiem pasaules kariem Polija centās dancināt Lietuvu un izteica komplimentus Latvijai. Šāda politika iespējama tikai tāpēc, ka mūsu valstu starpā nav pietiekamas vienotības. Bet mums biežāk jāatceras, ka mēs esam kas vairāk nekā tikai kaimiņi vai draugi.

Mēs esam brāļi, un citu radu mums nav.

 

Ko jūs gribētu novēlēt “Latvijas Avīzes” lasītājiem?

Dižoties par to, ka esat latvieši!

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.