Duelis Ādažos! Trīs skolotājas ziņo par nepieņemamiem darba apstākļiem, direktore savu vainu neatzīst
0
Lai gan par mobingu un bosingu darba vidē pēdējos gados tiek runāts arvien biežāk, daudzi cilvēki joprojām ar to saskaras, taču nereti par piedzīvoto izvēlas klusēt. Īpaši smagi tas ir tad, ja mobingu nākas piedzīvot cilvēkiem, kuri ikdienā māca bērniem cieņpilnu attieksmi, emocionālo drošību un savstarpēju sapratni. Arī mēs par šo tēmu runājam daudz un turpināsim to darīt.
Tieši ar šādiem stāstiem LA.LV redakcijā vērsās trīs sievietes, kuras strādājušas Ādažu novada Mākslu skolā. Viena no viņām darbu skolā turpina joprojām, savukārt pārējās divas vairs šajā iestādē nestrādā. Visos trīs personu stāstos iezīmējas līdzīgas pieredzes un uztveres par darba vidi – emocionāla spriedze, pazemojoša attieksme, neskaidri vadības lēmumi un sajūta, ka jebkurā brīdī iespējams kļūt par nākamo “neērto” cilvēku kolektīvā.
Turklāt šajos stāstos atkārtojas viens un tas pats vārds – Ādažu Mākslu skolas direktore, kura vienlaikus ir arī Ādažu novada domes deputāte.
Marta (ētisku apsvērumu dēļ rakstā izmantotie sieviešu vārdi ir mainīti) Dejas nodaļā strādā jau vairākus gadus. Viņa stāsta, ka darbu skolā sākusi ar lielu entuziasmu un vēlmi bērniem radīt profesionālu un radošu vidi. Gadu gaitā tapušas horeogrāfijas, organizēti koncerti, bērni gatavoti konkursiem un dažādiem pasākumiem. Tas prasījis ne tikai darbu nodarbību laikā, bet arī daudz laika un enerģijas ārpus ierastās darba dienas.
No malas viss izskatījies skaisti – koncerti, priekšnesumi, fotogrāfijas un šķietami harmoniska vide. Taču aiz šī visa slēpusies pavisam citāda ikdiena.
Ilgu laiku Dejas nodaļā bijusi sava ierastā kārtība. Marta atceras, ka sākumā darbā jutusies labi, jo tā laika Dejas nodaļas vadītāja Inese (vārds mainīts) prata nogludināt spriedzi, kas nāca no vadības puses.
Brīdis, pēc kura viss sāka mainīties
Tomēr viss būtiski mainījās laikā, kad Inese veselības problēmu dēļ ilgstoši nebija darbā. Viņas prombūtne nozīmēja pienākumu pārdali starp citiem pedagogiem un lielāku darba slodzi kolēģiem. Tieši šajā laikā skolā tika likvidēta arī Dejas nodaļas vadītājas amata vieta, par ko gan pati Inese uzzināja nevis no skolas vadības, bet no trešajām personām.
Marta neslēpj, ka tieši tad pirmo reizi sākusi saprast, cik patiesībā smaga ir vide, kurā viņa strādā. Līdz tam daudz kas šķitis kā atsevišķas situācijas vai saspringtāki darba brīži, taču šajā periodā radusies sajūta, ka runa vairs nav tikai par darba organizāciju vien.
“Kad bija Inese, to strāvu, kas nāca no vadības puses, viņa prata kaut kā vienmēr nogludināt,” atceras Marta.
Marta pārņēma daļu Dejas nodaļas vadītājas pienākumu – vadīja nodarbības bērniem, ar kuriem iepriekš strādāja Inese, paralēli turpināja arī savus ikdienas darba pienākumus. No malas viss joprojām izskatījies kā ierasta skolas vide, taču iekšēji spriedze kļuvusi arvien lielāka.
Nākamais “neērtais” kolektīvā
Ar laiku Marta sāka just, ka arvien biežāk nonāk situācijās, kurās tieši viņa no vadības puses kļuvusi par kritikas mērķi.
“Tad tas viss, sākot no septembra, ir nācis pār manu galvu vai man tieši dvēselē. Man kā cilvēkam, kurš mākslā ir gana ilgu laiku, ir vienkārši cits skatījums uz lietām, dzīvi un uz darbu ar bērniem.
Es nesaku, ka kāds ir labāks vai sliktāks, jo mums katram ir savi mīnusi, bet tad, kad skolas vadība sāk naturāli pārkāpt visas cilvēka robežas…” saka Marta.
Viņa atceras arī kādu īpaši nepatīkamu sapulci šī mācību gada sākumā. “Gads sākās ar normālu pazemojumu divu stundu garumā, kur sapulces laikā, citu pedagogu klātbūtnē, direktore man izteica visu, kāda es ne tāda un ne šāda,” stāsta pedagoģe.
Pēc šī gadījuma Marta pirmo reizi nopietni sākusi domāt par to, vai problēma patiešām ir saistīta tikai ar darba jautājumiem vai atsevišķiem konfliktiem? Viņai radusies sajūta, ka runa vairs nav tikai par pienākumiem un darba organizēšanu, bet arī par attieksmi pret viņu kā cilvēku.
Viņa atzīst, ka brīdī, kad vadībai kāds cilvēks kolektīvā kļūst “neērts”, sākas emocionālais spiediens. Mainās ne tikai komunikācijas tonis, bet arī veids, kā cilvēks tiek uztverts kolektīvā.
“Esmu kļuvusi par boksa maisu, kuru var pazemot, kontrolēt, izteikt visu nepatiku, pārkāpjot jebkādas cilvēka robežas,” norāda Marta.
Asaras pirms nodarbībām
Marta atceras arī situācijas, kurās emocionāli smagas sarunas notikušas tieši pirms mācību stundām ar bērniem. Bijušas pat reizes, kad pirms nodarbībām viņa tikusi pazemota tik tālu, ka nav spējusi vairs savaldīt asaras: “Bija reizes, kad pēc sarunas ar direktori man pirms nodarbības bija jāizraudas. Un tad tev jāiet pie bērniem un jāvada stunda, jāsaka, lai viņi uzgaida, kamēr es sēžu uz zemes un raudu tikai tāpēc, ka direktore atkal nolēmusi pārkāpt jebkādas robežas.”
Ikdiena skolā ar katru dienu kļuvusi emocionāli smagāka. Prieka un gandarījuma vietā arvien biežāk parādījusies trauksmes sajūta, bet pirms sapulcēm – satraukums un neziņa par to, kas sekos tālāk.
“Tā es arī šo visu mācību gadu dzīvoju ar sajūtu, ka es esmu pēdējais sūds un es nekam nederu, kaut gan tas pilnīgi iet pretrunā ar maniem darbiem,” saka Marta.
Viņa arī stāsta, ka radusies sajūta, ka ļoti daudzas ikdienas lietas, kuras pat ne vienmēr tieši attiecās uz darba pienākumiem, bija jāsaskaņo ar vadību. Tas Martai radījis sajūtu, ka vadība dara visu, lai viņu kontrolētu un Marta pati aizietu no darba.
Atpakaļejoši datumi
Tomēr mobings no vadības puses nav vienīgais, kas rada jautājumus. Neizpratni raisa arī situācijas saistībā ar darba slodzi, atalgojumu un dokumentu apriti iestādē. Marta atceras, ka mācību gada sākumā no direktores saņēmusi mutisku apliecinājumu, ka atalgojums šajā mācību gadā nemainīsies. Taču vēlāk notikušais iet pretrunā ar teikto.
Martai mācību gada vidū samazināta darba slodze, taču, pēc viņas teiktā, slodze samazināta, pirms tam nepanākot rakstisku vienošanos.
Viņa atceras, ka šī gada martā, darba dienas noslēgumā, laikā, kad pedagoģe vadīja bērniem nodarbību, direktore ienākusi zālē un iedevusi parakstīt dokumentu par slodzes samazināšanu, iepriekš par to nebrīdinot. Taču dokumentā bija norādīts agrāks sagatavošanas datums, kas, pēc viņas teiktā, neatbilda situācijas faktiskajai norisei.
Mēģinot noskaidrot situāciju, Marta uzdevusi jautājumu vienam no Ādažu novada Mākslu skolas direktores vietniekiem par to, kurā brīdī kļuvis zināms par minētajām izmaiņām. Rīcībā esošā informācija radījusi jautājumus par dokumenta faktisko sagatavošanas laiku.
Arī LA.LV redakcijas rīcībā ir nonācis audioieraksts, kurā fiksēta šī saruna. Pēc skolotājas teiktā, tajā tiek apspriesti dokumentu sagatavošanas aspekti. Redakcija nav neatkarīgi verificējusi visus ierakstā minētos faktus.
Marta atzīst, ka īpaši grūti ir pieņemt situācijas, kurās tiek apšaubītas arī viņas profesionālās idejas un mācību programma darbā ar bērniem. Viņa norāda, ka skolas vadība vairākkārt paudusi kritiku par viņas iecerēm un darba pieeju, taču tas radījis neizpratni, jo, pēc viņas teiktā, skolas direktorei nav profesionālās izglītības vai sevišķa darba pieredze dejas mākslas jomā.
Klusēt kļuva drošāk nekā runāt. Sandras stāsts
Līdzīgu atmosfēru izglītības iestādē apraksta arī Sandra (vārds mainīts), kura skolā vairs nestrādā. Viņai vissāpīgāk atmiņā palicis veids, kā beigušās darba attiecības.
Sandra stāsta, ka arī laikā, kad viņa strādāja Ādažu Mākslu skolā, darbinieki nereti tikuši nostādīti fakta priekšā, savukārt lēmumi pieņemti pēkšņi, bez iepriekšējām sarunām vai skaidrojumiem. Pēc viņas teiktā, kolektīvā bieži valdījusi sajūta, ka nav īstas skaidrības par to, kā un kāpēc tiek pieņemti atsevišķi lēmumi.
Viņa apraksta arī situācijas, kurās, pēc viņas domām, kolēģi savstarpēji tikuši nostādīti viens pret otru.
Sandrai radies iespaids, ka vadība liek izvēlēties starp darbiniekiem tādējādi atbrīvojoties no nevēlamajiem.
Ar laiku tas radījis emocionālu nogurumu un sajūtu, ka kolektīvā arvien vairāk zūd drošības sajūta. Sandra atzīst, ka darbinieki kļuvuši piesardzīgāki gan savstarpējā sarunās, gan tajā, ko uzticēt vadībai.
Īpaši nepatīkamu pēcgaršu atstājusi kāda situācija, kas saistīta ar viņas veselības stāvokli. Sandra atzīst, ka laikā, kad viņai pasliktinājusies veselība, viņa par to informējusi direktori un lūgusi šo informāciju nevienam tālāk nestāstīt. Taču jau nākamajā dienā radās iespaids, ka informācija par viņas veselības stāvokli kļuva zināma arī citiem kolēģiem, kas nāca pie viņas un izteica dažādus komentārus par situāciju.
Šajā brīdī viņa zaudējusi uzticību vadībai.
Viņa runā arī par neskaidrībām saistībā ar atalgojumu. Pēc viņas teiktā, darbinieki ne vienmēr tikuši skaidri informēti par piemaksām un to aprēķināšanas kārtību.
Aiziet no darba, nepasakot pat “visu labu!”
Vissāpīgāk viņai atmiņā palicis veids, kā beigušās darba attiecības. Sandra atceras, ka kādā dienā, kad notikusi nodarbība ar bērniem, viņa izsaukta gaitenī, kur, pēc viņas teiktā, paziņots, ka darba tiesiskās attiecības tiks pārtrauktas ļoti īsā laikā – jau no nākamās dienas.
Viņa atceras, ka darba attiecību pārtraukšana notikusi ļoti strauji, un, pēc viņas teiktā, viņai nebija iespējas pienācīgi atvadīties no audzēkņiem, viņu vecākiem un kolēģiem vai noslēgt iesākto darbu.
“Tā sajūta bija pazemojoša,” atzīst Sandra.
Arī Lienei līdzīga pieredze
Ar savu stāstu dalījusies arī Liene (vārds mainīts), kurai darbs šajā mācību iestādē atstājis rūgtuma garšu mutē.
Arī Lienes stāstā izskan līdzīgas situācijas kā iepriekš – ar laiku darba vide kļuvusi tik smaga, ka darbinieki vienkārši pārstājuši justies droši un runāt atklāti. No direktores puses vairākkārt izskanējuši pārmetumi un draudi par sodiem. Viņa atceras arī situāciju, kad direktore viņai zvanījusi un teikusi: “Tev nešķiet, ka man tevi tagad ir jāsoda?”
Pēc Lienes teiktā, šie sodi ne vienmēr bijuši tikai mutiski aizrādījumi. Viņa apgalvo, ka atsevišķās situācijās sods bijis materiāls – dažādas summas tikušas atvilktas no algas, radot vēl lielāku bezspēcības un netaisnības sajūtu.
Arī Liene savulaik direktorei uzticējusi personīgu informāciju, lūdzot to tālāk nestāstīt, taču pēc laika sapratusi, ka šī informācija kļuvusi zināma arī citiem kolektīvā. Tas pilnībā iedragājis uzticēšanos.
Liene neslēpj, ka ilgstošā emocionālā spriedze un attieksme no vadības puses viņu ietekmējusi tik ļoti, ka beigās pieņemts lēmums aiziet ne tikai no darba skolā, bet arī no deju nozares kopumā.
“Visa tā attieksme pamazām nogalināja manu vēlmi darboties deju nozarē tā, ka šobrīd pat esmu mainījusi savu nodarbošanos,” atzīst Liene.
Viņa stāsta, ka tieši šogad Ādažu Mākslu skolas Deju nodaļa atzīmē savu desmito jubileju. Laikā, kad vajadzētu valdīt svētku sajūtai un gandarījumam par gadu gaitā paveikto, viņa redz, ka tur joprojām esot jūtama spriedze.
Visas trīs sievietes norāda, ka vissāpīgākā šajā situācijā neesot tikai viņu pašu pieredze. Šādā vidē, iespējams, cieš arī bērni, kuri ļoti izteikti spēj uztvert pieaugušo emocionālo stāvokli.
Direktore visus pārmetumus noliedz
Par rakstā izskanējušajiem apgalvojumiem komentāru vaicāju arī Ādažu novada Mākslu skolas direktorei Kristīnei Lakševicai. Viņa norāda, ka, sniedzot komentāru, ņem vērā faktu, ka par atsevišķiem jautājumiem šobrīd notiek izvērtēšana vairākās institūcijās, tādēļ situāciju vērtē piesardzīgi.
Direktore kategoriski nepiekrīt rakstā paustajam un uzsver, ka līdz šim skolā nav konstatēti mobinga, neētiskas rīcības vai datu aizsardzības pārkāpumu gadījumi.
“Vienlaikus man ir zināms, ka atsevišķi darbinieki pauduši neapmierinātību saistībā ar pieņemtajiem darba organizācijas un pārvaldības lēmumiem,” norāda Lakševica.
Pēc viņas teiktā, situācijas pamatā lielā mērā ir atšķirīgi skatījumi uz darba organizācijas principiem, ieviestajām pārmaiņām un noteiktās kārtības ievērošanu. Viņa arī uzsver, ka skolā notikušas vairākas pārmaiņas darba organizācijas procesos, lai nodrošinātu vienotu pieeju izglītības procesa īstenošanai.
“Papildus tam Ādažu novada pašvaldība pieņēma lēmumu no 2026. gada 1. janvāra atteikties no nodaļu vadītāju amatiem, savukārt es kā skolas direktore esmu veikusi vairākas izmaiņas darba organizācijas procesos, lai nodrošinātu vienotu un caurskatāmu pieeju izglītības procesa īstenošanā,” pauž skolas direktore.
Komentējot raktā minētos jautājumus par darba slodzes un atalgojuma izmaiņām, Lakševica uzsver, ka tās tiek īstenotas atbilstoši normatīvajiem aktiem un darba organizācijas vajadzībām.
“Pedagogu darba samaksu veido gan nemainīgā daļa, gan mainīgā daļa, kas var būt saistīta ar fakultatīvajām stundām, aizvietošanu, papildu pienākumiem vai izmaiņām mācību procesā. Šādas izmaiņas netiek ieviestas pēkšņi un tiek pārrunātas ar iesaistītajiem darbiniekiem,” skaidro Lakševica.
Viņa norāda, ka līdz šim skolā nav saņemtas oficiālas sūdzības par mobingu vai sensitīvas informācijas izpaušanu, savukārt darba jautājumi tiek risināti kopīgās sanāksmēs un profesionālā dialogā, respektējot iesaistīto personu privātumu un cieņu.
Komentējot to, kāda ir darbinieku mainība kolektīvā un kādi ir biežākie iemesli, direktore uzsver, ka personāla mainība skolā ir zema un darba attiecības līdz šim pārsvarā pārtrauktas pēc pašu darbinieku iniciatīvas.
Biežākie iemesli ir personīgi apsvērumi, attālums līdz darbavietai, studijas vai darbs ārvalstīs.
Pēc viņas teiktā, radošā darba vidē ne vienmēr iespējams izvairīties no atšķirīgiem viedokļiem un emocionālākām diskusijām, taču problēmsituācijas līdz šim ir risinātas profesionālā ceļā.
Direktore uzsver, ka, viņasprāt, būtiska ir atklāta komunikācija starp vadību un darbiniekiem: “Man kā vadītājai ir svarīgi, lai darbinieki justos sadzirdēti un cienīti. Regulāri aicinu kolēģus iesaistīties skolas darba izvērtēšanā, paust priekšlikumus un profesionālos viedokļus. Uzskatu, ka atklāta komunikācija ir būtiska, lai savlaicīgi identificētu un risinātu problēmas.”
Pašvaldība situāciju vērtē, bet no priekšlaicīgiem secinājumiem atturas
Situāciju Ādažu Mākslu skolā lūdzu komentēt arī Ādažu novada domei. Pašvaldībā norāda, ka situācija tiek uztverta nopietni un atbildīgi, un šobrīd tiek apkopota un izvērtēta visa pieejamā informācija – darbinieku iesniegumi, skaidrojumi, sapulču protokoli, kā arī citi ar situāciju saistītie fakti.
Līdz pilnīgas izvērtēšanas noslēgumam pašvaldība no priekšlaicīgiem secinājumiem atturas.
Pašvaldībā uzsver, ka līdz šim Mākslu skolas direktores darbs ticis vērtēts pozitīvi un iepriekš nav saņemti ne darba kolektīva iebildumi, ne uzraugošo institūciju aizrādījumi, ne ieteikumi.
“Pašvaldības vērtējumā Mākslu skolas direktore ilgstoši nodrošina iestādes darbu un mācību procesa organizāciju atbilstoši normatīvo aktu un dibinātāja prasībām,” norāda pašvaldībā.
Vienlaikus dome atzīst, ka jebkurā kolektīvā var rasties domstarpības un atšķirīgi viedokļi, tāpēc katrs gadījums tiek izvērtēts, lai iegūtu objektīvu informāciju par strīda iemesliem, pierādījumiem, argumentiem, savstarpējo komunikāciju un pušu skaidrojumiem.
Pašvaldībā arī norāda, ka līdz šim neesot saņemtas sūdzības par iespējamu mobingu vai līdzīga rakstura problēmām Mākslu skolā, taču uzsver, ka gadījumos, kad tiek saņemta informācija par iespējamām problēmām darba vidē, pašvaldībai ir pienākums reaģēt un izvērtēt situāciju.
Komentējot rakstā minēto situāciju par iespējamu dokumentu noformēšanu ar atpakaļejošu datumu, pašvaldība pagaidām atturas sniegt konkrētu vērtējumu, kamēr nav pabeigta darba strīda visu faktu izvērtēšana un saņemti iesaistīto pušu skaidrojumi.
Par vēršanos pēc palīdzības darbinieku sodīt nedrīkst
Par rakstā izskanējušajām situācijām komentāru lūdzu arī Valsts darba inspekcijai (VDI). Inspekcijā norāda, ka Darba aizsardzības likums nosaka darba devēja pienākumu uzraudzīt darba vidi un izvērtēt arī psiholoģiskos un emocionālos riskus, tostarp mobingu, bosingu un saspringtas attiecības kolektīvā.
VDI uzsver, ka sākotnēji šādas situācijas būtu jācenšas risināt iestādes iekšienē. “Ja darbinieks vai darbinieki uzskata, ka pret viņiem tiek īstenots vadības mobings, viņiem darba attiecību laikā ir tiesības iesniegt sūdzību darba devējam saskaņā ar Darba likuma 94. pantu,” norāda inspekcijā.
Sūdzībā jānorāda apstākļi, kas liecina par tiesību aizskārumu, un jāpieprasa to novērst, piemēram, pārtraukt mobingu vai nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus.
Vienlaikus VDI atgādina, ka Darba likuma 9. pants aizliedz sodīt darbinieku vai radīt viņam nelabvēlīgas sekas tādēļ, ka viņš izmanto savas tiesības vai informē kompetentās iestādes vai amatpersonas par aizdomām par noziedzīga nodarījuma vai administratīva pārkāpuma izdarīšanu darbavietā.
“Tāpat darbiniekam ir arī tiesības vērsties Valsts darba inspekcijā ar iesniegumu par darba tiesību vai darba aizsardzības normatīvo aktu pārkāpumiem,” skaidro inspekcijā.
Ja darba devējs pārkāpumu nenovērš, darbinieks saskaņā ar Civilprocesa likuma 1.
panta pirmo daļu var vērsties tiesā ar prasības pieteikumu, lai aizsargātu savas tiesības un
likumīgās intereses. Tiesā iespējams prasīt arī morālā kaitējuma atlīdzību.
VDI norāda, ka gadījumos, kad psiholoģiskais spiediens darba vietā kļūst neizturams, darbiniekam ir tiesības pārtraukt darba attiecības nekavējoties, neatkarīgi no tā, vai darba devējs piekrīt vai nepiekrīt uzteikumam.
“Situāciju, kad mobingu īstenojušās personas attieksme pret upuri padarījusi viņa atrašanos darbavietā par neciešamu, ir pamats kvalificēt kā svarīgu iemeslu Darba likuma 100. panta piektās daļas izpratnē. Saskaņā ar Darba likuma 100. panta piekto daļu darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu, neievērojot Darba likuma 100. panta pirmajā daļā noteikto uzteikuma termiņu, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības,” norāda VDI pārstāvji.
Ja arī tev ir ko teikt par šo tēmu vai esi saskāries ar līdzīgu pieredzi, priecāšos, ja dalīsies savā stāstā, rakstot man uz [email protected]
