“Viņa varēja palikt par invalīdi. Varēja notikt jebkas” – pirmklasnieces vecāki atklāj šausmas, ko viņu bērnam nācās pieredzēt skolas telpās 0
“Lūdzu, sargājiet savus bērnus.” Ar šiem vārdiem sociālajos tīklos sākas kādas ģimenes stāsts, kuru lasot acīs sariešas asaras. Viņu mazajai meitiņai, kura tikai šogad uzsākusi skolas gaitas, mācību iestādē nācies piedzīvot fizisku vardarbību, kam sekoja slimnīcas apmeklējums. Vecāki nav gatavi paslaucīt šo incidentu zem paklāja un cer, ka visas atbildīgās iestādes atbilstoši reaģēs.
Turpinājumā vecāku stāsts.
“Lūdzu, sargājiet savus bērnus. Bērni ir pats dārgākais, kas mums ir šajā dzīvē.
Ja skolā notiek vardarbība, mobings, pazemošana, sišana – nedrīkst klusēt. Nedrīkst cerēt, ka “viss pats no sevis mainīsies”. Ja notiek ārkārtas situācija – nekavējoties izsauciet neatliekamo palīdzību, policiju, visas atbildīgās iestādes. Neatkārtojiet mūsu kļūdu.
Mūsu ģimenē viss sākās jau novembrī. Trešās klases zēns, kurš jūtas nesodāms un pats to skaļi kliedz visai skolai, iespēra ar kāju mūsu meitai, pirmklasniecei. Trieciens bija spēcīgs – muguras lejasdaļā un aizslēdza garderobes durvis. Ja nebūtu cita zēna, kurš dzirdēja, ka tur atrodas mūsu meita, mēs pat baidāmies iedomāties, ar ko tas varēja beigties.
Toreiz mēs izsaucām skolas administrāciju, notika sarunas ar vecākiem un direktoru.
Bet mēs pieļāvām lielu kļūdu – neizsaucām ātro palīdzību, neizsaucām policiju, nefiksējām notikušo oficiāli. Mēs noticējām vārdiem, ka “viss būs labi” un “tas vairs neatkārtosies”.
Diemžēl tas atkārtojās. Un daudz smagākā formā.
Šoreiz tas notika uz kāpnēm. Viņš divas reizes iespēra ar kāju mugurkaulā, iesita pa seju, pa roku, nosauca viņu par “stulbu”. Viņš, visticamāk, domāja, ka arī šoreiz paliks nesodīts.
Bet šoreiz mēs rīkojāmies citādi. Policija tika izsaukta uzreiz. Ātrā palīdzība – tieši uz skolu. Jo ir bail pat domāt, kas varēja notikt. Mūsu meita nodarbojas ar daiļslidošanu. Viņa labi mācās, piedalās sacensībās, iegūst godalgotas vietas. Viņa nav “stulba”. Viņa ir strādīga, mērķtiecīga un ļoti jūtīga meitene. Viņa varēja nokrist no kāpnēm. Viņai varēja salauzt mugurkaulu. Viņa varēja palikt par invalīdi. Varēja notikt jebkas.
Aizvērām acis tur, kur to nedrīkstēja
Paldies Dievam, tajā vieta tika konstatēts smags sasitums. Bet pēc brauciena uz slimnīcu un rentgena izmeklējumiem mēs saņēmām atbildi, kas mūs satrieca: tajās pašās vietās, kur bija pirmais sitiens, iepriekš bija lūzums, kas bija sadzijis. Visi ārsti apstiprināja – lūzums radās tieši no tā pirmā spēriena.
Mums kā vecākiem no tā kļuva vēl sliktāk. Mēs sapratām, ka toreiz aizvērām acis tur, kur to nedrīkstēja darīt.
Šobrīd ir iesniegti iesniegumi visās iespējamajās instancēs – policijā, skolā, bāriņtiesā, izglītības pārvaldē. Mums ir visi medicīniskie izraksti un fotogrāfijas. Mēs ceram, ka atbildīgās instances pienācīgi reaģēs un neatstās šo gadījumu bez uzmanības.
Mēs rakstām to, lai brīdinātu citus vecākus. Nekad, nekad neļaujiet, lai jūsu bērnu pazemo vai sit. Nav svarīgi kāds ir viņu vecāku statuss vai “aizsardzība”. Pirmajā vietā ir jūsu bērns.
Ir bail pat iedomāties, ja kādu dienu jums piezvana un pasaka ar jūsu bērnu noticis kaut kas slikts.
Mēs šo lietu neatstāsim. Jo mūsu bērns mums ir viss. Un bērnam, kurš dzīvo ar sportu, mugura un kājas ir viņa nākotne.
Šobrīd viņai ir bail iet uz garderobi. Bail atrasties vietās, kur notikusi vardarbība. Bail no tā, ka kāds viņu sauks par stulbu, lai gan viņa ļoti cenšas un mācās labi. Un vēl briesmīgāk ir tas, ka citi bērni stāv blakus, skatās un smejas. Trešā klase. Zēns sit meiteni – un tas tiek uztverts kā izklaide.
Tas ir šausmīgi. Šausmīgi, kādi bērni tagad aug. Un šausmīgi, ka mēs kā sabiedrība reizēm klusējam.
Lūdzu. Runājiet. Rīkojieties. Aizsargājiet savus bērnus.
Jo bērni ir pats galvenais, kas mums ir.”
