“Dziesma vienmēr ir bijusi tā, kas aptur laiku!” Teterovskis stāsta, ko viņam nozīmē Latvija 0
Dziedāšana ir ļoti dabiska izpausme. Pirmais, ko cilvēks dara piedzimstot – viņš dzied. Kādam varbūt izklausās, ka viņš bļauj, bet es uzskatu, ka viņš dzied. Balss mums ir ne tikai saziņas instruments, balss mums ir dota nevis lai sarunātos ar sevi, bet lai runātu ar citiem. Un ja ir kāds, kas klausās un atbild, tad veidojas dialogs. Dziesma vienmēr ir bijusi tā, kas aptur laiku. Tāpēc – ka tu, ja esi klausītājs dzirdi, bet ja dziedi, tad domā tikai par to, kas tajā dziesmā ir rakstīts – gan melodija, gan vārdi. Pēc būtības tu radi šo dziesmu no jauna, katru reizi, kad to dziedi.
Mūs arī sauc par dziedošo nāciju un tā ir zināma tradīcija un sākusies tā kādā viensētā. Darot darbus latvieši vienmēr ir dziedājuši. Dziesmā ir ritms, ir pulss, tāpat kā katram no mums ir asinsrite, pulsējoša sirds. Dziesmas dotais ritms mūs kaut kā savāc, uzskaņo uz pareizā viļņa un tad, muzicējot mājās, ģimenē, izmantojam dziesmu kā saziņu, spēju saprasties. Mums ir ļoti noveicies, ka savā laikā bijuši ļoti daudzi, kas tajās viensētās iebrauca un savāca dainas, dziesmas. Krišjānis Barons, Emīlis Melngailis, brāļi Jurjāni un ļoti daudzi citi. Tas bija laiks, kad vēl nebija radio, tas bija laiks, kad dziesmas dzīvoja cilvēkos, tāpēc to pierakstīto dziesmu ir tik daudz un tās ir tik dažādas. Tagad mēs tajās dziesmās vienojamies, jo lielāko daļu dziesmas vārdu zina visi, tās skan apkārt – radio viļņos vai televīzijā. Agrāk tas bija tavā dvēselē, tavā sirdī un ja tu juti, ka jādzied, tu dziedāji. Pateicoties šīm tradīcijām, kas bijušas ģimenē, viensētā un tiem, kas to visu salasīja, pierakstīja, pateicoties lielajai kopā dziedāšanas tradīcijai, kas sākās ar dziedāšanas svētkiem un ir izauguši līdz vispārējiem un Skolu jaunatnes dziesmu svētkiem.
Koru dziedāšanas tradīcija, kas ir daudzbalsīga, man liekas ir ideāls sabiedrības pastāvēšanas modelis. Dziedāšanas būtība ir nonākt līdz kopīgam mērķim – priekšnesumam, gandarījumam par padarīto. Ne visi varbūt dzied, bet tie, kas dzied, iegūst šo gandarījumu, tie, kas klausās – redz, ka šis dažādums tomēr spēj pārvērsties par vienotību.
Jo kas tas ir – dziedāt balsīs? Ja es tev teiktu – iemācīties kādu basa partiju kādai zināmai dziesmai, tu varbūt neatpazītu, kas tas ir, bet saliekot visu kopā, ir dziedāt balsīs – iemācīties savu balsi, iemācīties citu balsis, tai pašā laikā dzirdot citas balsis, to kārtīgi un forši nodziedāt vienlaicīgi ar citiem. Ja es esmu bass, es nevaru nodziedāt altu, bet es dzirdu, ko dara alts, ko dara tenors.
Kora diriģēšana ir līderība, viennozīmīgi. Bet ja salīdzina, vai tā ir lielā estrāde vai mans koris – principā tas arods ir viens, bet – vai tu spēj iedvesmot 40 balsīgu vai 15 tūkstošbalsīgu kori, vai padoties tai mūzikai, atdoties idejai, tas ir tas sarežģītākais.
Ne jau tas zizlis, bet spēja tajā brīdī noķert dziedātāju enerģiju un spēja viņus caur sevi vadīt, jo būtībā mēs kā diriģenti vadām emocijas, jo mūzika ir radusies emocijās. Komponisti rada, vēl ir dzejnieks. Komponists uzlicis to notīs un nolicis plauktā, kamēr tās tur ir, tās neskan, jābūt cilvēkiem, kas katru reizi to dziesmu piepilda ar savu enerģiju, savu prasmi, savu dvēseli. Un tad tu tiešām esi kā starpnieks tai mūzikai. Tavs uzdevums ir atrast kopsaucēju visiem, tāpēc tas diriģents ir svarīgs, jo ja katrs dziedātu par sevi, tas būtu ļoti emocionāli, bet tad diez vai tas sanāktu kopkorim kopā un reizē. Ne vienmēr vajadzīgs liels žests. Arī 15 tūkstošus var vadīt ar mazu roku kustību vai gandrīz tikai ar acu skatu. Un tā man liekas tā lielākā enerģētiskā
caurlaide, kas iet caur diriģentu. Tu arī nevari būt tikai tas, kas tās emocijas uztver, tev ir jābūt tikai tam, kas savelk to visu kopā. Un nodod klausītājam. Tev ir jābūt kā tādam atvērtam kanālam, kas caur sevi visu savāc un tālāk spēj dot klausītājam. Jo – ja tu visu savāc tikai sev, tad atkal publika neko neiegūst. Tā ir zināma motivatora darbība, ko dara diriģents Dziesmu svētkos, īpaši kopkori vadot.
Katrs korists ir vairākus gadus gatavojies, stāv blakām nepazīstamiem cilvēkiem, jo kopkorī stāv pa balsīm. Būtībā tas nozīmē spēt savstarpēji svešus cilvēkus savilkt kopā, vienā enerģētiskā domā, vienā dziesmā, radīt to kopības sajūtu. Mēs esam kā viens vesels, tā ir tā netveramā burvība, kas ir kopā tajā radīšanas mirklī. Komandas darbs jau ir tas, ka tu saproti, ka savu mazo artavu vari iedot ikvienam.
