Interesanti fakti par kutināšanu. Piemēram, kāpēc nekut, ja sevi kutini tu pats? 0
Kutināt, kā zināms, nozīmē viegli pieskarties vai aizskart kādu cilvēka ķermeņa vietu tā, ka tas izraisa īpašu sajūtu – parasti smieklus, raustīšanos vai pretēji – vēlmi izvairīties. Vienkāršāk sakot: tā ir viegla, atkārtota pieskaršanās, kas izraisa neparastu reakciju – bieži smiešanos, bet reizēm arī diskomfortu.
No zinātniskā viedokļa kutināšana ir saistīta ar nervu sistēmu. Ķermenis šādi reaģē uz neparedzamiem pieskārieniem, īpaši, ja tos rada cits cilvēks.
Kutināšanai ir divas galvenās formas: viegla, maiga pakutināšana un intensīva, smieklus izraisoša kutināšana.
Cilvēks parasti sevi nespēj efektīvi kutināt, jo smadzenes paredz gaidāmo sajūtu un apslāpē reakciju.
Kutināšana bieži izraisa smieklus, taču tas ne vienmēr nozīmē, ka process ir patīkams. Kutināšana var būt arī vienkārši refleksīva reakcija.
Ķermeņa vietas, kuras parasti kut visvairāk, ir ribas, paduses, pēdas, kakls un sāni, jo tajos ir daudz nervu galu.
Zinātnieki pieļauj, ka kutināšana, iespējams, ir attīstījusies kā blakus reakcija, kā aizsargreakcija, cilvēkiem sākotnēji reaģējot uz kukaiņu kodumiem vai citiem draudiem uz ādas.
Bērniem parasti kur vairāk nekā pieaugušajiem, iespējams, tāpēc, ka viņu nervu sistēma ir jutīgāka un joprojām attīstās.
Kutināšana var stiprināt sociālās saites, īpaši starp vecākiem un bērniem, pateicoties kopīgai smiešanai un rotaļām.
Daži cilvēki laika gaitā zaudē jutīgumu pret kurināšanu, savukārt citi visu mūžu saglabā ārkārtīgu jutīgumu pret pieskaŗieniem jebkurās vietās.
Gaidīšana var padarīt nokutināšanas izjūtas intensīvāku. Ja kāds sagaida, ka viņu drīz kutinās, tas var izraisīt smieklus vai raustīšanos, pirms vēl kontakts ir noticis.
Pētījumi, kuros izmanto smadzeņu attēlveidošanu, liecina, ka kutināšana aktivizē zonas, kas saistītas ar pieskārienu, gaidīšanu un emocijām, ne tikai humora izjūtu.
Arī dzīvnieki “reaģē uz kutināšanu”. Piemēram, žurkas izdod augstfrekvences skaņas (ko cilvēks nedzird), kas liecina par pozitīvu reakciju, kad tās “kutina”.
Vai kutināšana kā sods tiešām eksistēja?
Ir vēsturiski stāsti par tā saukto “kutināšanas spīdzināšanu”. Dažviet minēts, ka senāk Ķīnā reizēm izmantoja kutināšanu kā sodu, jo tā neatstāja redzamas pēdas. Tomēr šie apraksti nav ļoti labi dokumentēti, tāpēc daļa vēsturnieku tos uztver piesardzīgi.
Senā Roma – ir apraksti par sodu, kur cilvēkam pēdas tika samitrinātas ar sālsūdeni un tad tās laizīja dzīvnieki (piemēram, kazas). Tas sākumā radīja kutinošu sajūtu, bet vēlāk kļuva sāpīgi.
Vai no kutināšanas var “nomirt”? Teorētiski – ļoti ilgstoša, nekontrolēta kutināšana var radīt elpošanas grūtības, paniku, sirds ritma traucējumus.
