Kārlis Streips: “Ja tik tiešām notiktu uzbrukums pret mūsu valsti, vai ar šūnu apraides paziņojumiem pietiktu?” 0
Ja godīgi, es īpaši nestādos priekšā, kādas man būtu emocijas, ja piepeši nakts vidū man pienāktu vēsts, ka ārā, tumsā, ir kaut kādas briesmas.
Uzreiz pateikšu, man tā nav aktuāla iespēja, jo neesmu un nekad nebūšu no tiem, kuriem pēdējais, ko viņi redz pirms aizmigšanas ir telefona ekrāns, un pirmais, ko viņi skatās, kad pamostas, arīdzan ir telefona ekrāns – vai nav kaut kas nokavēts?
Mans telefons stāv tālu prom no guļamistabas, un līdz ar to, ja pirms pāris dienām droni būtu ieklīduši nevis Rēzeknes pusē, bet gan Purvciemā, es šūnu apraides paziņojumu nebūtu dzirdējis.
Jo, ja man telefons būtu pie gultas un es to būtu saņēmis – ko īsti valsts tādā gadījumā no manis sagaida? Ņemt bisi un iet ārā skatīties, kas tur notiek? Vismaz uz balkona izkāpt?
Trijos naktī ārā ir tumšs. Varbūt es tur dzirdētu kaut kādu dūkšanu. Pilsētā maz kas var gadīties, un man šķiet, arī tādā gadījumā mans pirmais instinkts nebūtu padomāt, ka tā dūkšana nes vēsti par manu tūlītējo bojāeju.
Plus vēl man bises vispār nav.
Nešaubos, ka mūsu pārvaldes sistēma ir augstās domās par šo šūnu brīdinājumu sistēmu.
Zinu, darba ļaudis pēc nesenajiem dronu incidentiem ir nākuši ar domu, ka visvairāk tādā situācijā ir vajadzīga informācija, un tāpēc valsts acīmredzot var justies pašlepna, ka ir izstrādāta šāda paziņojumu sistēma.
Bet mani neliek mierā jautājums, vai tā tomēr nebūtu uzskatāma par ļaužu nevajadzīgu tracināšanu?
Ja tik tiešām notiktu uzbrukums pret mūsu valsti, vai ar šūnu apraides paziņojumiem pietiktu?
Respektīvi, ja 1940. gadā valsts rīcībā būtu bijušas attiecīgās tehnoloģijas, vai Ulmanim būtu bijis sakarīgāk tautu uzrunāt nevis pa radio, kā tas notika, bet tā vietā likt attiecīgajiem cilvēkiem izsūtīt īsziņu telefonā, ka valstī ir ienācis krievs, un latviešiem vajadzētu ar to samierināties? Palieciet savā vietā. Tā tur būtu teikts.
Negribu ņirgāties par cilvēkiem Rēzeknes pusē, kuri acīmredzot sajutās apdraudēti.
Bet gribu tomēr arīdzan piedāvāt atgādinājumu, ka te nebija runa par agresīvu uzbrukumu no agresīva ienaidnieka.
Te bija citas valsts izmisīgi centieni sevi sargāt pret daudzreiz lielāku, agresīvāku un kretīniskāku valsti.
Ukraina jau kādu laiku ir likusi uzsvaru uz ienaidnieka naftas industrijas taranēšanu, labi zinot, ka tieši ienākumi no naftas tirdzniecības ir tas, kas visvairāk Kremļa barbariem ļauj finansēt genocīdu pret ukraiņu tautu.
Un tīri ģeogrāfiskā nozīmē tā ir sanācis, ka divas no Maskavas galvenajām naftas produktu ostām atrodas valsts pašos ziemeļrietumos. Ustlugas un Primorskas ostas.
Ja uz kartes novelk taisnu līniju starp Ukrainu un minētajām ostām, tad ir redzams, ka no tās pirmās nosūtītam dronam vai raķetei būtu jālido tieši pāri Baltkrievijas un Krievijas teritorijai.
Alternatīva ir lidot pāri sabiedroto valstu teritorijai, bet tur nelaime ir apstāklī, ka visas trīs Baltijas valstis jau pirms laiciņa paziņoja, ka viņu gaisa telpa uzbrukumiem pret trešās puses valsti skaitās slēgta.
Pirms pāris nedēļām Kremlis kārtējo reizi skaļi pateica to, par ko vajadzēja paklusēt, proti, domu, ka Baltijas valstis visas slepus piedalās uzbrukumos pret Krieviju un tāpēc tām vajag pašām sargāties.
Cik var spriest, uzbrukums pret Ustlugu un Primorsku bija saistīts ar lielu dronu kopienu, kura devās pāri Krievijas pašiem, pašiem rietumiem zinot, ka pretgaisa aizsardzība varbūt varēs notriekt vienu daļu mākslīgo lidaparātu, bet visus noteikti nē.
Tie droni, kuri pēdējā laikā ir uzradušies Latvijā un vienu sabiedrības daļu sacēlusi pavisam satrakotā gaisā? Acīmredzot droni, kuri Krievijas intensīvās elektroniskās aizsardzības sistēmas dēļ noklīda no ceļa.
Saprotu, protams, ka vidējam latvietim pirmais instinkts padzirdot par dronu, kurš šķērsojis mūsu valsts robežu, būs padomāt atkal tas krievs te ir uzdarbojies.
Nav nekāds noslēpums, ka Krievija jau sen ir taranējusi Baltijas valstis un citas NATO dalībvalstis ar pārlidojumiem, kuros kara lidmašīnai izslēgti visi atpazīšanās signāli. No Baltkrievijas Lietuvā pērn nāca kaudze dronu ar piekārtām kontrabandas cigaretēm.
Kremļa fašists nekad īpaši nav slēpis savu līdz kliņķim cinisko pārliecību, ka PSRS sabrukums bija masīva ģeopolitiska traģēdija, un viņa uzdevums līdz ar to ir to atjaunot. Ne velti mūsu kaimiņvalstī jau sen rehabilitēts skaitās rīkļu rāvējs Staļins, kā arī Krievijas cars Pēteris lielais, kurš pirmais ienāca mūspuses teritorijā ar cerību izcirst “logu uz Eiropu.”
Nemaz nerunājot, protams, par to, kas notika pēc 2. Pasaules kara, kad rietumu sabiedrotās valstīs attiecībā uz sabiedrotajiem no Tautu savienības, kuri bija nonākuši aiz tā dēvētā dzels priekškara, principā paraustīja plecus un pateica, lai tā būtu.
No tā visa ir skaidri saprotams, kāpēc jēdziens “Krievija” daudziem latviešiem uzdzen šermuļus.
Nav tā nekad bijusi mūsu valstij un tautai draudzene. Pat 1922. gadā, kad parakstīts līgums par atteikšanos no Krievijas impērijas kādreizējās teritorijas “uz mūžīgiem laikiem,” krievu sarunu vedējiem aiz muguras bija sakrustoti pirksti.
Bet šajā gadījumā, pēc tā, ko esmu varējis spriest no lasītā, nav runa par droniem, kurus Krievija izšāva Ukrainas virzienā un kuri noklīda no ceļa.
Nē, runa ir par droniem, kas izšauti no Ukrainas un Krievijas naftas ostu virzienā.
Kā minēju, varu saprast vietējo iedzīvotāju satraukumu. Nudien nakts vidū saņemt īsziņu telefonā, ka ārā kaut kas ir uzglūnējis, var nozīmēt ķeršanos pie sirds drapēm.
Turklāt zinu, ka vienā no pēdējiem gadījumiem arīdzan notika sprādziens. Internetā parādījās jēdziens, ka sprāgusi “naftas bāze” un ar laiku izrādījās, ka sprādzis tukšs naftas tanks, kas nav īsti viens un tas pats. Internets allaž ir domāts nevis informēšanai, bet gan klikšķu veicināšanai cerībā, ka reklāmdevēji portālam maksās lielāku piķi par reklāmu izvietošanu tur.
Rēzeknes pusē nākamajā dienā pēc visas lielās jezgas skolas bija slēgtas. “Man ir bail,” tā pateica viens puisis, kas intervēts Latgales televīzijā.
Neko neņemot nost no cilvēku īstenām rūpēm, gribu tomēr konstatēt pirmkārt, ka kārtējo reizi demagogi mūsu politiskajā šķirā ir saskatījuši izdevību.
Vainīgs pie notikušā bija nevis komandieris Ukrainā, bet gan specifiski un konkrēti Latvijas aizsardzības ministrs Sprūda kungs, kuram līdz ar to vajadzētu kaunēties un demisionēt, vai arī demagogi katrā Saeimas sēdē nāks ar demisijas pieprasījumu labi zinot, ka valdošā koalīcija tā kaut kam nepiekritīs.
Tāds ir opozīcijas mērķis parlamentā, kur tai par centrāliem jautājumiem nekādas īpašas teikšanas nav. Kašķēsimies, piekasīsimies, ņerkstēsim un cerēsim, ka oktobrī tas liks elektorātam uz mūsu konkrēto politisku spēku raudzīties ar pozitīvākām emocijām.
Vai nav tā, ka šie populisti ir vienkārši fantastiski spējīgi jebkurā jautājumā nonākt pie nepareizā secinājuma?
Ņemsim mūsu politikas galveno buldozeru un viņa piecām, sešām, septiņām vai cik tur partijām, kādas viņš laika gaitā ir izveidojis.
Ārpus kliedzoša nepotisma valsts darbā, buldozers ir cilvēks, kurš labu daļu sava politiskā kapitāla ir iztērējis uz domas, ka Latvijā vajag diskriminēt pret vienu konkrētu sabiedrības daļu, kura buldozeram nepatīk.
Tas nekas, ka elementāras cilvēka tiesības prasa ko citu.
Vēl jo vairāk, Covid pandēmijas laikā buldozers (un ne tikai) pārstāvēja līdz kliedzienam bezatbildīgo viedokli, ka vakcīna ir kaut kāda inde, maskas nav vajadzīgas un viss pārējais, kas cilvēkiem pateica ignorēt zinātni un ticēt muļķībām.
Ikdienas darbā katrā Saeimas plenārsēdē vajag paskatīties uz valdošās koalīcijas locekli, atrast iemeslu piekasīties un tad iesniegt “deputātu jautājumu” vai demisijas pieprasījumu.
Šonedēļ sēdē paredzēti četri šādi “deputātu jautājumi,” visos gadījumos no opozīcijas deputātiem un par tādām tēmām, piemēram, kā “par iespējamu interešu konfliktu un dāvinājumu pieņemšanas ierobežojumu ievērošanu, amatpersonām piedaloties Konrāda Adenauera fona apmaksātā pasākumā.”
Par to, ka šis ir politizēts pieprasījums, varam spriest no fakta, ka skaidrojuma tekstā, kāds prasībai pievienots, vairākkārt tiek minēti vārdi “Jaunā Vienotība.” Jā, jā – “Jaunā Vienotība” vainojama visos iespējamos grēkos, jo oktobrī būs vēlēšanas, un arī šajā jomā demagogi vēlas vilkt svītru starp to un sevi. Balsojiet par mums! Mēs šādos pasākumos nepiedalīsimies!
Te gan būtu jāpiebilst, ka Konrāda Adenauera fonds nav kaut kāds kaktu kantoris ar apšaubāmu reputāciju. Tas dibināts 1955. gadā ar konkrēto mērķi veicināt demokrātiskas vērtības, brīvību, mieru un tiesiskumu pasaulē.
Organizācija darbojas vairāk nekā simtu valstīs pasaulē, katru gadu rīkojot vairāk nekā 2500 dažādu pasākumu un konferenču. Konkrēts uzsvars uz jauniešu un gados jaunāku cilvēku iesaisti attiecīgajos procesos.
Bet opozīcijas deputātiem vajag vaimanāt, un vaimanāšanas vajadzībām arī der sena domnīca no Berlīnes.
Attiecībā uz droniem ir arī vēl viena lieta. Ukraina pēdējo gadu laikā ir masīvi attīstījusi savu dronu un raķešu industriju, un tas patiesībā ir maigi teikts.
Šogad paredzēts saražot astoņus miljonus uzbrukuma un cita veida dronu. Ukrainā ir vairāk nekā 150 uzņēmumu, kuri ar to nodarbojas. Jau sen Ukraina ir varējusi apbruņot pati sevi un vairs neriskēt iespēju, ka rietumos kārtējo reizi būs kaut kāda aizture, kavēšanās vai baidīšanās.
To raķeti nevaram dot, to kara lidmašīnu arī. Baidāmies no “eskalācijas”!
Bet ukraiņi patlaban ir spējīgi nosūtīt dronu grupas un pamatīgi taranēt naftas ostu Krievijas tālajos ziemeļrietumos, bet arīdzan citur plašajā Krievzemē.
Nupat Maskavā bija gadskārtējā parāde par godu “uzvaras dienai” saistībā ar 2. Pasaules karu.
Laikā pirms šī pasākuma no Kremļa nāca doma, ka tāpēc vajadzētu uguns pārtraukšanu pāris dienu garumā.
Cik var spriest, Kremļa galvenais boss sazvanījās ar savu draugu Amerikas Savienoto Valstu pašreizējo prezidentu par tēmu, un no pēdējā privātajā soctīklā nāca paziņojums, ka gan Krievija, gan arī Ukraina bija piekritušas trīs dienu uguns pārtraukšanai.
Vārds “es” skaidrojumā par notikušo bija prominenti redzams. Jā, konkrēti Amerikas prezidents bija tas, kurš sarunāja uguns pārtraukšanu, viņš ir pateicīgs, ka Krievijas un Ukrainas līderi tam piekrita, un sarunas par “garākā konflikta kopš 2. Pasaules kara izbeigšanu turpinās un mēs ar katru dienu tiekam tuvāk un tuvāk risinājumam.”
Pats pirmais, ko te konstatēt, ir fakts, ka Amerikas pašreizējais prezidents dzīvo kaut kādā fantāziju pasaulītē. Trīspusējās sarunas starp Ameriku, Ukrainu un Kremli nav notikušas daudzu nedēļu garumā.
Jo Amerikai tās pašreizējā variantā ir tikai divi profesionāli diplomāti – Amerikas prezidenta labais draudziņš un golfa partneris Vitkofs, un Amerikas prezidenta personīgais znots Kušners.
Šie censoņi patlaban ir aizņemti ar papiņa radīto jezgu Irānā un Tuvajos Austrumos, un par Ukrainu domāt vienkārši nepietiek laika.
Ukrainas prezidents Zelenskis uz šo procesu reaģēja perfektā toņkārtā. Viņš izsludināja dekrētu, kurā cita starpā bija šādi vārdi:
“Mēs dodam atļauju, 9.maijā rīkot parādi Maskavā.”
Jeb citiem vārdiem sakot, tas, vai parāde vispār notiks, būs atkarīgs nevis no Kremļa un tā rīkotājiem, bet gan no ārvalsts līdera žēlastības. Pliķis Kremļa barbara sejā visīstākais.
Kādā video par tēmu portālā YouTube redzēju komentētāju, kurš konstatēja, ka 9. maija pasākumi Sarkanajā laukumā bija bez ekscesiem, bet tad paskatījās tieši kamerā ar vārdiem “gribu ticēt, ka dažs labs no jums par to esat vīlušies.”
Man personīgi nebūtu bijuši nekādi iebildumi, ja Ukraina būtu uzsūtījusi dronu kopienu konkrēti Sarkanajam laukumam. Vēstīts, Kremļa galvenais fašists devis devās kājām pie nezināmā karavīra pieminekļa, bet gan turp tika vests bruņotā limuzīnā, jo kuras viņš izlēca, nolika ziedus un tad lēca atpakaļ savā pasargātajā vietā.
Kremļa fašistam nudien ir iemesls justies nervozam, ne tāpēc, ka Ukraina ir spējīga viņu atrast un nogalināt, bet tāpēc, ka Kremļa aprindās arvien vairāk un vairāk klimst saruna par to, ka karalis ir kails, karalis vairs nezina, ko viņš dara, karalis solīja situāciju Ukrainā atrisināt pāris dienu laikā un tagad pagājuši vairāk nekā četri gadi.
Varbūt laiks viņam pateikt čau.
Ukraina pa to laiku ir veidojusi sakarus visā pasaulē ar tekstu “mēs zinām un protam rīkoties kara apstākļos un esam pilnībā gatavi nākt palīgā ar padomu un jaunākajām tehnoloģijām, ja arī jums radusies tāda vajadzība.”
Vajadzība radās, piemēram, valstīm Tuvajos Austrumos, kuras vienu rītu pamodās ar sapratni, ka Lielais Sātans aizjūrā kopā ar Mazo Sātanu Vidusjūras krastos bija uzsākuši Irānas bombardēšanu.
Irāna uz šo faktu reaģēja pati ar savām raķetēm un droniem, kādi raidīti ASV karabāzu virzienā, bet arī pret tām valstīm, kuras skaitās esam ASV sabiedrotās, tajā skaitā Bahreina, Apvienotie Arābu Emirāti, Omāna, Kuveita, Saūda Arābija.
Ukraina varēja doties turp un teikt lūk, arī mēs esam sastapušies ar bombardēšanu, un te, lūk – te ir pretgaisa aizsardzības sistēmas, kuras ir palīdzējušas mums un palīdzēs arī jums.
Kaut kad tas marasms beigsies. Kaut kādā brīdī Kremļa galvenais fašists noliks karoti, un varam visi cerēt, ka tas, kas būs pēc viņa, nebūs gluži tik agresīvs pret ārpasauli, cik bijis ir viņš.
Saprotu, te droši vien nāksies piesaukt jēdzienu cerība ir muļķa pēdējais brīdinājums. Mūsu kaimiņvalsts nekad nav bijusi normāla demokrātiska valsts un visticamāk tāda arī nebūs nākotnē.
Bet Ukrainai ir visas iespējamās izdevības kļūt par veiksmīgu, demokrātisku un turīgu valsti.
Viegli nebūs. Četri genocīda un kara noziegumu gadi ir noņēmuši uzmanību no fakta, ka pirms tā visa Ukraina bija pavisam tālu no gatavības iestāties Eiropas Savienībā un NATO.
Korumpēta, ar daudziem mantas kāriem oligarhiem, kuri centās diktēt noteikumus.
Kaut kad salīdzinoši nesen internetā redzēju aptauju, kurā bija teikts, ja Ukrainā valsts prezidenta vēlēšanas būtu šodien, Volodimirs Zelenskis, ļoti iespējams, paliktu kandidātos.
Pats par sevi tas nav nekas neparasts. Pēc 2. Pasaules kara britu vēlētāji savu lielo lauvu Čērčilu aizsūtīja pensijā acis nepamirkšķinādami. Ar Zelenska kungu varētu būt tāpat – kara laikā vajadzīgs brašs kadrs, kurš nenobīsies. Miera laikā tāds varbūt vajadzīgs nav.
Bet Ukraina šos četrus gadus ir mācījusies un iemācījusies par asimetrisku karošanu. Kremlis joprojām turas pie simtu gadus vecu kara filozofiju, kurā pateikts, vispirms smagā tehnika un pēc tam karavīru vilnis pēc viļņa, kas ienaidnieku vienkārši nomāks.
Šajos četros gados Ukraina principā ir iznīcinājusi Kremļa tehnikas bāzi. Nupat parādē, kurā notika dižošanās par lielo uzvaru karā, nebija neviena tanka un neviena bruņu transportiera. Internetā redzēju minējumus, tas bija tāpēc, ka bija bail no Ukrainas droniem un raķetēm.
Manuprāt ir arī cita lieta: Krievijai nemaz tik daudz to tanku un bruņu transportieru vairs nav pāri palicis.
Plus vēl neremdināmais fakts, ka četru gadu laikā Krievija ir zaudējusi teju vai 1,4 miljonus zaldātu. Pēdējā laikā katru dienu pa tūkstotim, pa tūkstotim klāt.
Saprotu, Kremļa galvenajam barbaram tas ir pie pakaļas, jo savus bērnus viņš uz šo gaļas mašīnu nesūta, un viņš ir pietiekami izolēts no savas tautas, lai nedzirdētu tās vaimanas par zaudēto dēlu, vīru, draugu, brālēnu.
Ukraina savukārt dzīvo karspēku karot vairs īpaši nesūta. Tā katru gadu saražo burtiski miljoniem un miljoniem dronu. Katru vakaru skatos YouTube video par nupat sagrautu naftas bāzi vienuviet Krievijā, nupat sagrautu militārās loģistikas bāzi citur Krievijā – vēl un vēl, un vēl un vēl.
Tas ir konteksts kādā droni ieklīda arī mūsu valstī. Un šo komentāru pabeigšu ar šādu atzinumu:
Lielākoties to rakstīju svētdien, pirmdienas rītam atstājot pēdējo kriksīti.
Un tāpēc zinu, ka aizsardzības ministrs Sprūds ir iesniedzis savu demisiju.
Vien piedāvāšu domu, ka tas, kas nāks viņa vietā, diez vai būs spējīgs izdomāt daudz sakarīgāku variantu par to, kā tautu brīdināt tad, kad robežu ir šķērsojis kāds drons.
Slava Ukraini!
