– Vai citu valstu konstitūcijās ir kaut kādā veidā novilkta tā suverenitātes līnija, kurai valdība un likumdevēji nevar kāpt pāri, kaut arī gribētu? 47
– Dažās valstīs tas ierakstīts konstitūcijās, citās to fragmentāri ir noteikušas konstitucionālās tiesas. Bet lielos vilcienos šāds jautājums nav vēl bijis aktuāls. Taču vismaz teorētiski jāapzinās, ka tas pastāv, un gadījumā, ja tas aktualizējas, mums ir jāsaka: nē, šī ir sarkanā līnija, kuru mēs nevaram pārkāpt.
– To jautāju sakarā ar Anglijas premjera Kamerona dažādiem spriedumiem, kuri, liekas, ir tai līnijai tuvu, par palikšanu ES.
– Tādas līnijas ir divas. Viena ir gluži formālā konstitucionālo tiesību līnija. Tā nekādā ziņā nav pārkāpta. Taču otra ir politiskā interešu novērtēšanas līnija, un to katra valsts, katrs politiskais spēks novērtē dažādi. Piemēram, viena valsts uzskata, ka mums ir labāk, ja paši kārtojam savas lietas, un tas ir pilnīgi neatkarīgi no šīs juridiskās līnijas. Bet cita valsts saka: nē, mēs tomēr lielāku labumu gūstam tad, ja šīs kompetences deleģējam, tad tās var efektīvāk mūsu labā kopēji pārvaldīt. Piemēram, ja Latvijas tirgus būtu ierobežots tikai Latvijā, tad būtu mazāka konkurence un droši vien augtu cenas kaut vai sakarā ar ievedmuitām, un mēs kā maza ekonomika nevarētu nodrošināt tādu labklājības līmeni kā esot lielas ekonomikas sastāvdaļai. Bet par to var būt dažādi uzskati, un it īpaši lielai valstij drīzāk iespējama lielāka ekonomiska autonomija.
– Zināmi politiski spēki, aprindas sevi mierina – “preambula ir nekaitīga, iztiksim arī tālāk tāpat kā līdz šim”. Vai tādā gadījumā viņu cerības un argumentācija nemudina uz domu, ka jāsper kādi juridiski soļi, lai nostiprinātu preambulā paustās idejas?
– Apgalvojums, ka preambula ir tikai deklaratīvs teksts, ir nepareizs. Padomju Savienībā bija deklaratīvas konstitūcijas normas, piemēram, bija pat normas par cilvēktiesībām, bet tām bija tīri deklaratīvs raksturs, ar tām neviens nevarēja un nedrīkstēja neko iesākt.
Preambulai ir svarīga politiska un juridiska nozīme. Galvenā politiskā nozīme – tā precizē Latvijas valsts mērķu programmu. Valsts mērķi ir ļoti vispārēji, un politikas uzdevums ir tos iedzīvināt. Tie ir pastāvīgi mērķi – ir pastāvīgi jāatbalsta latviešu kultūra, latviešu valoda. Nav tā, ka mēs kaut ko sasniedzam, un pēc tam – miers, viss ir kārtībā. Tāpat pastāvīgi jāveicina iedzīvotāju labklājība. Tas viss jādara ar tiem līdzekļiem, kas, kā teikts preambulā, ir demokrātiskas, tiesiskas valsts rīcībā. Ir iezīmēta Latvijas identitāte, un valstij tā ir jārespektē un jāveicina ar tās rīcībā esošajiem līdzekļiem. Tas ir politikas uzdevums. Politiskā diskusijā preambula ir arguments.
Mēs jau tagad redzējām, ka jautājumā par kultūras budžetu tas ir labs arguments, lai panāktu lielāku valsts atbalstu kultūrai.
Otrs politiskais uzdevums ir veicināt to, lai šī preambulas programma kļūst pašsaprotama lielum lielam vairākumam Latvijas iedzīvotāju. Preambulai vajadzētu būt svarīgai valstiskās audzināšanas sastāvdaļai. To vajadzētu saprātīgā veidā skolā mācīt, tāpat kā, piemēram, ASV, un vispār visiem iedzīvotājiem padarīt tuvu un saprotamu. Lai visiem būtu pilnīgi skaidrs, ka šī ir mūsu Latvijas valsts, tā ir demokrātiska, tā ir pamatā latviska, un tā vienlaikus respektē nacionālās minoritātes. Un ka pilsoņu pienākums ir, piedaloties demokrātiskā politiskā procesā, veicināt savas valsts attīstību.
Preambulai ir arī svarīga juridiska nozīme. Tā ir integrāla Latvijas Satversmes sastāvdaļa.
Satversme tagad sastāv no trim lieliem blokiem. Sākumā, 1922. gadā, tika pieņemts tikai pirmais bloks – institucionālā daļa, kur tika noteiktas Latvijas valsts institūcijas – Saeima, Ministru kabinets, pilsoņu kopums – un to kompetence. Cilvēktiesību daļu pieņēma 1998. gadā, un tad jau Satversme kļuva pilnīgāka, bet pilnīga tā kļuva ar preambulas pieņemšanu. Tagad Satversme atspoguļo valsts pamatus, nosaka valsts institūcijas un cilvēktiesības. Tas ir modernas konstitūcijas komplekts.
