FOTO. Modris Žentiņš atklāj uz izaugsmi orientētu modeli cūku audzēšanā 0
Uldis Graudiņš, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Zaņas pagasta zemnieku saimniecības Krasta iela 7 saimnieks Modris Žentiņš pastāvīgi ar cūku audzēšanu sāka nodarboties 2003. gadā, kad vecā liellopu fermā ielaida pirmās desmit sivēnmātes. Par kokapstrādes biznesā pelnīto naudu un bankas aizdevumu fermu atjaunoja un, izmantojot ES atbalstu, uzbūvēja vēl vienu, izveidojot pilna cikla cūku audzēšanu. Modris Žentiņš intervijā Agro Topam stāsta par darbošanos cūkgaļas tirgus krīzes situācijā, atklāj saimniecības biznesa modeli un iesaka risinājumus cilvēku noturēšanai laukos.
– Cūkgaļas iepirkuma cena kopš aizvadītā gada oktobra ir tik zema, ka daudzas saimniecības strādā ar zaudējumiem. Kāda situācija ir jūsu saimniecībā?
– Mums cūkas ir apsēklotas, graudi šķūnī ir, notiek viss ražošanas process. Cūku audzēšanā nevar izslēgt slēdzi un nogaidīt. Arī likvidēt cūkas nav iespējams. Ganāmpulka atjaunošanai vajag divus gadus. Jādabū jauncūkas, tās 3–4 mēnešus jāaudzē, tad notiek sēklošana, grūsnība – vēl četri mēneši. Kamēr sivēns ir kaut cik izaudzis, aizvadīts gads, un pirmo sivēnu, nu jau cūku, var pārdot nepilnos divos gados. Cūku audzēšanas process notiek bez pārtraukuma, tas ir neapturams.
Maijā un jūnijā vērtēsim situāciju un attiecīgi rīkosimies. Kad briedīs jaunā graudu raža, vērtēsim graudu un cūku cenas. Ražošanas procesu cūku audzēšanā var pārtraukt, kad pārtrauc cūku sēklošanu. Tad uz kombinātu sūta sivēnmātes. Patlaban darbojamies ar zaudējumiem. Pērn, ja nebūtu kovida atbalsta, zaudējumi būtu diezgan lieli. Valsts piešķirtās Covid-19 kompensācijas pērn ļāva diezgan viegli pārdzīvot dižķibeli. Par kompensācijām šajā gadā priecīgu ziņu patlaban nav.
Aizvadītā gada decembrī cūkgaļas iepirkuma cena uzkāpa līdz 1,05 eiro par dzīvsvara kilogramu. Mūsu saimniecībā pašizmaksa, ja tajā iekļaujam aizvadītā gada rudens graudu iepirkuma cenas, ir 1,10–1,20 eiro par kg. Patlaban, janvārī, cūkgaļas iepirkuma cena par dzīvsvara kilogramu atkal ir 95 centi/kg. Ziemassvētkos varējām labi savilkt galus kopā, varējām samaksāt bankai aizdevuma maksājumus ar visiem procentiem un vēl piemaksāt strādniekiem par darbu. Lielais nezināmais ir, kas notiks tālāk.
Banka mums prasa par iecerētajām investīcijām, cik cūku plānoju audzēt. Uzrakstīju, ka nevaru noalgot gaišreģi, kas to varētu pateikt. Situācija cūkkopībā, dabas apstākļi un šā gada raža nav paredzami lielumi. Mums aizdevuma maksājumi ir jāveic par zemi un tehniku. Banku sistēma Latvijā nav tā labākā – naudas aizdošanas ziņā viss ir labi, tomēr ir liela birokrātija.
– Kā tas izpaužas?
– Nezinu, vai tā notiek visās valstis. Grāmatvede sūta finanšu pārskatus, no otras puses – esmu par bankas naudu nopircis zemi, kas jau ir ieķīlāta bankā, nevaru nekur aizmukt, zeme paliek bankai. Jebkurā brīdī zemi var pārdot citam, tās cena pieaug. Tālāk – man vēl papildus bija jāieķīlā zeme, lai būtu garantija, ka patiešām nekur nemukšu. Es neko nesaku, bet kāpēc man patlaban ir jādzejo mistiskas tabulas par gaidāmajiem naudas ienākumiem? Iespējams, Putins pēkšņi pagriezīs vienu raķeti un plānošana būs kaķim zem astes. Tā savas bankas pārstāvim pateicu. Neiespringstu, par kaut ko vienojāmies. Viss ir atkarīgs no cilvēka. Nu jau 20 gadu ar viņiem strādāju. Tas bankai neko neizsaka, maksāju visu laiku aizdevumu, maksājumu kavējumu nav – tas arī neko neizsaka. Bankai ir ziņas par manu naudas plūsmu, mans vienīgais konts ir šajā bankā. Tajā viss ir redzams. Nē, vēl vajag kaut ko zīlēt kafijas biezumos. Man arī ir jāstāsta, cik cūku esmu pārdevis. Kāpēc? Ir taču redzama naudas plūsma. Neko jau sliktu par šo banku teikt nevaru, jo iedeva man kredītu. Agrāk nedeva. Tad sākās – kad vēlos kaut ko pirkt vai būvēt, ir jāprasa atļauja. Kaut kāds sviests! Ja kādu būvi nojauktu, tad varētu saprast – ķīlas vērtība mazinās.
Bez kredītiem lauksaimniecībā var darboties vien liels oligarhs. Nevar bez tiem stingri atsperties. Vajag starta kapitālu. Pirmo kredītu, 5000 latu, paņēmu kūts būvniecībai. No radiem vēl 5000 latu aizņēmos. Atdevu abus parādus, tad aizņēmos vēlreiz. Tiem, kuri baidās aizņemties naudu, ir jābūt lieliem uzkrājumiem. Sākumā šķita nedroši darboties ar aizņemtu naudu. Kā atdos parādu? Ko darīt, ja ir neraža? Patlaban esmu pieradis, galva nesāp, ka darbojos ar aizņemtu naudu. Tas šķiet normāli. Latvijā daudzi saimnieki izmanto arī pirkšanu ar līzinga nosacījumiem, veic maksājumus par zemi.
– Latvijā daudzām fermām ir maz zemes vai tās nav. Ja jums nebūtu zemes un Krasta iela 7 neaudzētu graudus, vai šādā cenas spiediena situācijā tiktu galā?
– Netiktu. Sava zeme un paša audzēta lopbarība ir būtiski svarīgs nosacījums. Uzturēt lopbarības kombinātu, pērkot tā barību… Nu, nezinu, kā galus var savilkt, darbojoties ar šādu modeli. Mums sākumā bija mazas graudu platības, vēlāk paplašinājāmies. Kad cūku vairāk, zemes arī vairāk. Sākumā graudus piepirkām. Kopš brīža, kad piepirku 100 ha, ir vieglāk. Lauki ir iekopti, virca dod labu pienesumu zemes auglības uzlabošanā. Graudu ražība patlaban ir lielāka nekā agrāk. Sākumā tā bija 3–4 t/ha, patlaban, ja nav 6 t/ha, tad neesmu apmierināts.
– Tomēr bez minerālmēsliem iztikt nevar?
– Mums minerālmēsli ir jāpiepērk. Zelmenim ar vircu dod slāpekli. Vajag īpašu tehniku vircas iestrādei augsnē, lai labībai labi un lai smaka neiet gaisā. Man nav šādas tehnikas. Tās pirkums būs nākamais solis saimniecības izaugsmē. Es vircu izvadāju ar mucām. Rudeņos vedu uz lauka un uzreiz ar kultivatoru iestrādāju. Pavasarī pa taisno leju uz zelmeni.
Aršanu vairāk izmantoju pirms rapšu sējas. Kur vasarāji – aru, sadiskoju. Pēdējie pētījumi rāda, ka moderni zemi ir nekustināt, tās virskārtā dzīvo baktērijas, tās lietderīgi atstāt, lai biomasu pārvērš vajadzīgajās vielās, kas ietekmē ražību. Ja baktērijas iear, tām atkal jānonāk augsnes virskārtā, lai rosinātu visas labās lietas. Daudzi pāriet uz tiešo sēju, dziļirdina, nevis ar, arī tad nedabū apmest velēnu otrādi. Vairāk nezāles vairojas, vairāk jāsmidzina. Šī tehnoloģija ir koks ar diviem galiem. Katrā laikā ir savi atklājumi. Pasaulē ir tā, ka nereti atgriežas pie vecā pārbaudītā. Nezinu, kā būs šajā gadījumā. Visticamāk, neatgriezīsies.
– Pastāstiet par savas saimniecības cūku audzēšanas modeli?
– Esam pilna cikla saimniecība. Mums pašiem ir Pjetrenas šķirnes kuilis. Darbinieks ņem bioproduktu, sivēnmātes ir Vecauces saimniecībā pirktās jauncūkas, M1 hibrīda krustojums (Jorkšīras un Landrases šķirnes krustojums). Sēklošanu sākam ceturtdienā. Saliekam sivēnmātes statīvos. Pirmdienas rītā ir noņemts materiāls, sivēnmātes stimulē ar kuili. Tad sēklo, kas nav nemaz tik vienkārši.
Ir četras sivēnmāšu grupas. Visas 50 sivēnmātes sēklo vienā dienā. Tās gandrīz visas atnesas reizē un gandrīz vienlaikus atšķiram sivēnus. Tas palīdz ar to, ka zīdītāju–dzemdību boksu var visu uzreiz iztīrīt un dezinficēt. Iznāk puslīdz konveijera sistēma, kas ļoti palīdz darbaspēka organizēšanā. Vienu dienu mēnesī kniebjam zobus, vakcinācija visiem sivēniem notiek vienlaikus. Sivēnam trešajā dienā pēc dzimšanas vajag potēt dzelzi un selēnu, lai ņiprāks. Šo sistēmu – lai vieglāka dzīve pašiem un citiem cilvēkiem – es izdomāju. Citādi vienā brīdī nevar izkontrolēt, kura cūka dzemdēs. Ja ir grupā, visas aptuveni vienā laikā atnesas. Ar dažiem izņēmumiem.
Sivēnmātes sprostā atrodas līdz 28. dienai, kad tām ar ultrasonogrāfu pārbauda grūsnību un liek pa 8–10 lielajos aizgaldos. Kopā liek pēc eksterjera un augumiem līdzīgas sivēnmātes. Tās nav ļoti draudzīgas. Parasti ir kāda atstumtā, kāda paliek kliba. Vēlāk atkal pārbauda grūsnību, un parasti no kopējās grupas izkrīt diezgan daudz sivēnmāšu – abortu un arī citu iemeslu dēļ. Tās sēklo vēlreiz. Kad tuvojas atnešanās laiks, kad palikušas 3–5 dienas, sivēnmātes liek dzemdību boksā. Skaitām no sivēnmātes atšķirtos sivēnus. Mūsu ganāmpulkā tie ir vidēji 12–13 sivēni. Citi saimnieki neatklāj šos skaitļus, izvairās no atbildes, kad vēlos zināt un salīdzināt, vai mani rādītāji ir labi. Ir sivēnmātes, kurām dzimst vairāk sivēnu, citām – mazāk. Kad sadzimst pa 20 sivēniem, liekam tos pie krustmātēm, kuras patur mazuļu zīdīšanas dēļ. Pēc četrām nedēļām sivēnus atšķiram. Ceturtdienā sivēnus ņem nost, pirmdienā sivēnmāti sēklo, un process sākas no sākuma.
– Kā audzējat sivēnus?
– Tie ir sadalīti pa vairākiem aizgaldiem, pa vairākām barības līnijām. Katrai grupai ir sava barības līnija. Pirmo barību pērkam no SIA Ulbroka, izmantojam viņu recepti. Divu mēnešu vecumā liekam sivēnus lielajā vecajā kūtī un barojam pašgatavoto barību ar tā saukto grovera recepti. Lielos sivēnus liek kopā ar lielajiem, citādi tie mazos nostumj un tie vairāk nīkuļo. Dzimst lielāki un vārgāki sivēni. Kamēr tie izaug līdz kaušanai, nav vienādi. Būtībā nejūti, ka nedēļas laikā sadzimst 400–500 sivēnu un vienā dienā tie visi ir nobaroti, izauguši. Līdzīgi kā cilvēki – cits aug ātrāk, cits lēnāk, cits lielāks izaug, cits mazāks. Patlaban mēs regulāri ik nedēļu nododam 50–70 cūku.
Kad sivēns izēd pirmo, grovera, barību un sver 50–60 kg, laižam to citos aizgaldos. Barojam tad citu barību – finišeru. Tajā iekļaujam pašu audzētos miežus un kviešus. Vēsturiski ir izveidojies, ka laižu abas iepriekš nosauktās kultūras kopā, nevaru proporciju pateikt. Manuprāt, nevajag ļoti precīzi graudus dozēt, no katra lauka ir atšķirīgas kvalitātes graudi. Graudi ir graudi, tāpat kā maize. Ja visu samaisa, tad ir. Liekam klāt soju, to ņemam no Otaņķu dzirnavnieka. Šajā gadā beidzot saimniecība Rubuļi man piedāvāja sojas eļļu. Esam pirkuši arī rapšu eļļu. Kad eļļu maisītājā pievieno barībai, tā nav tik putekļaina, veidojas cita konsistence. Pievienojam arī koncentrātu ar visām vajadzīgajām aminoskābēm. Graudus saberam lielajā šķūnī, tur piedevas un lielais maisītājs, ir dzirnavas, samaļam graudus. Tālāk pa caurulēm lopbarība aiziet uz barotavām.
Gada laikā cūkas apēd 800–900 tonnu pašaudzēto graudu. Muļķīgi būtu barot rukšiem pārtikas graudus. Parasti pirmais kūlums ir viskvalitatīvākais, to parasti pārdodu. No cita skatpunkta vērtējot – kad pirmie lauki nokulti, nezini kopražu un vai cūkām barības pietiks. Grūti izzīlēt, cik vari pārdot. Pēc pirmā kūluma var uznākt lieti, var labība sakrist veldrē, tas viss aiziet cūkām. Esmu piešāvies – labo labību uzreiz aizvedu pircējam, mēģinu darboties tā, lai slikto ātrāk suķiem barotu, bet labo labību turu kā rezervi. Mums nav vietas, kur turēt lieku daudzumu graudu. Šķūnī ir vieta 900 tonnām graudu. Par laimi, patlaban mums ir kalte un elevatori, ir kur bērt graudus.
Sākotnēji man nebija tik daudz zemes, lielākā daļa graudu bija jāpērk. Tolaik pirku rudenī, kamēr labība lēta. Patlaban varu atļauties kaut ko pārdot. Arī augu seka patlaban ir atšķirīga. Jābūt dažādībai, es audzēju pupas, rapšus, pupas atstāju sev ļoti maz, tikai brāķēto daļu. Cūkām pupas īsti negremojas, būtu liela greznība tās ar šo barību barot. Visus nokultos rapšus pārdodu Baltic Agro. Atlikušo izaudzēto vērtēju tā: ja ir laba raža, var kaut ko pārdot.
– Cik ilgi audzējat cūkas, līdz tās sūta uz kautuvi?
– Aptuveni 5–6 mēnešus. Viss atkarīgs no tā, cik lielu cūku vēlas izaudzēt. Agrāk kautuves baidījās no lielām cūkām tauku un speķa dēļ. Esmu sadarbojies ar Smaidām, Lāsēm, ar Nākotni. Patlaban kautuvēs ir atskārtuši, ka lielajām cūkām ir daudz gaļas, nevis daudz speķa. Berzē rokas un priecājas par labo izkāvumu. Ģenētikas materiāls ir labs. Ja vēlas izaudzēt 120 kg cūku, kas ir ļoti ideāli, viņiem jāmaksā par gabaliem – 25 eiro par cūku. Ir ļoti svarīgi, vai tā sver 90 kg vai 120 kg. Ekonomija. Mēs cūkas barojam līdz 100–120 kg svaram. Par 90 kg vieglāku barokli neviens nevēlas pirkt.
– Kā sokas ar dzīvnieku labturības prasību ievērošanu?
– Eiropas dabas mīlētāji ļoti cepas par astu kniebšanu. Mazam sivēnam nokniebj aptuveni ceturto vai trešo daļu astes, tās galiņu, lai nebūtu galā spalvu. Augot un attīstoties paliek astes stumbenis, kurā īsti nevar iekosties. Ja astes galu nenokniebj, tad atsevišķi no mammām nošķirtajiem sivēniem kļūst garlaicīgi un tie sāk spēlēties ar astēm. Vispirms izrauj spalviņas, tiek līdz ādiņai, un sāk parādīties asinis. Tad paliek vēl interesantāk – asinis sāk garšot. Un tad sāk kost viens otram tik ilgi, kamēr brūcē var iekļūt infekcija un sivēns vairs nevar piecelties. Tad tā liktenis, kad sasniegts 20–30 kg svars, ir nolemts. Dažkārt viss aizgalds ir jālikvidē. Ir jānovaktē pirmais agresīvais sivēns, jo vēlāk cits pēc cita turpina grauzt astes. ES organizācijas, dzīvnieku aizstāvji, ir izcīnījuši, ka astes sivēniem kniebt nedrīkst, tas neesot humāni. Es nezinu, kas ir humāni. Tad jau cilvēkam sāpošu zobu arī nedrīkst izraut. Jo agrāk astes galu kniebs, jo mazāk sivēns sapratīs un jutīs. Tas vairāk sastresojas par to, ka ir noķerts. Ja nav spalvu, nav intereses. Mums ir jāliek tiem aizgaldos mantiņas, tomēr tas nepalīdz. Mums ir ļoti jāpierāda astu kniebšanas nepieciešamība, jāsūta bildes. Mana meita zootehniķe šīs formalitātes kārto. Cūku turēt aizgaldā arī neesot humāni. Tai vajag apartamentus, gultu? Arī spraugām starp redelēm ir noteikts platums, lai kāja neiesprūst. Noteiktai platībai uz katru sivēnu un cūku ir jābūt, tomēr ir kaut kādas robežas.
Mums ir sivēnmātes, kas ražo pat 12–14 metienu. Nevēlos ļoti riskēt tāpēc, ka kādā brīdī tās var nokrist. Mūsu sivēnmātes ražo vidēji 10–12 metienu. Sivēnmātes ir labas, tām laba veselība. Barojam tām labu barību, un ir labi turēšanas apstākļi.
– Kā skaidrojat ļoti zemo Latvijā ievestās cūkgaļas cenu?
– Dīvaini, ka uz Poliju par bargu naudu pārdod sivēnus, bet vēlāk poļi mums par lētu naudu pārdod cūkgaļu. ES subsidēt cūkkopību nedrīkst, jautājums ir par to, kā šo nosacījumu apiet. Ir, visticamāk, atrasts veids, kā apiet šo nosacījumu un kropļot tirgu. Sivēni ir jāved, transporta izmaksas ir jāsedz, mēs tik lēti kā Polijā nevaram saražot. Barības sagatavošanu var automatizēt, mēslu izvešanu – daļēji, bet nevar automatizēt sivēnmāšu sēklošanu. Ja sivēnmātei pieiesi no nepareizās puses, nevarēs apsēklot. Tas ir arī darbinieku jautājums. Mums divi cilvēki dienā apsēklo grupu sivēnmāšu, veic grūsnības pārbaudi. Rēķinot uz 50 sivēnmātēm, ir vajadzīgs viens darbinieks, kurš, iespējams, ar izcilām prasmēm var 100 sivēnmāšu apsēklot, bet tad jāmaksā vairāk. Nešķiet, ka uz sēklošanas izmaksām var taupīt. Vissvarīgāk, lai būtu rentabilitāte, lai visam, ko dari, būtu jēga. Nevar pirkt zāles vien tāpēc, ka tās, iespējams, vajadzēs, bet, iespējams, nevajadzēs. Es agrāk pirku kuiļa sēklu. Nevarēja zināt, cik daudz to vajadzēs, vai sivēnmātes meklēsies. It kā sīkums, ļoti dārgi nemaksā, tomēr kopā savācas lieli izdevumi. Vissvarīgāk, lai sivēns izaug līdz cūkai, lai daudzi nemirst dažādu iemeslu dēļ – ir problēmas ar astēm, koli, mikoplazmozes, plaušu slimības. Agrāk domāju tā: kāpēc vakcinēt, ja neviena cūka neklepo? Kad uzbūvēju lielu kūti, visi dzīvnieki tajā sāka klepot, tāpēc ieviesu vakcināciju. Ir daudz neizbēgamu slimību, tāpēc ir jāvakcinē, tostarp, lai nebūtu cērmju. Ja cūka aug septiņus mēnešus, cērmes atkal parādās.
– Kā vērtējat ES Zaļajā kursā paredzēto antibiotiku mazināšanu par 50 procentiem līdz 2030. gadam?
– Mēs dodam antibiotikas vien tad, ja nepieciešams. Un vērtējam, ja, piemēram, ir liela veca cūka, labāk to likvidēt, nevis ārstēt. Dažkārt sāc ārstēt, neizdodas un nevar uz kautuvi sūtīt. Tad jādod līķu savācējam vai suņiem. Nezinu, cik daudz antibiotikas izmanto lielajās fermās. Izskatās, ka lielajās fermās tās dod profilaksei, lai dzīvnieki neslimo. Tad mazāk problēmu. Tas gan arī maksā dārgāk.
– Kāda bija pandēmijas ietekme uz cūku audzēšanu?
– Pandēmija ietekmēja ar iepirkuma cenas kritumu un pārdošanu. Saslimšanu saimniecībā nebija. Bija stress. Nu jau visi samierinājušies, pieraduši un arī vakcinējušies. Jūtas puslīdz droši. Kad nebija vakcīnas un padzirdēja par kāda zināma cilvēka saslimšanu, bija bailes.
Cita lieta – lielais cūkgaļas tirgus. Cilvēkiem ir jāēd, mājsēdē apēdīs divas karbonādes, nevis vienu kā ēdnīcā. Tas vairāk saistīts ar ekonomiku un procesiem ārpus mūsu ietekmes zonas – gaļas imports, Ķīnas tirgus aizvēršana, imports no Polijas, kari un biržas. Cūkgaļas tirgū ir pārprodukcija. Dažkārt domāju – cilvēks uzbūvē vienu kūti, vēlāk vēl vienu un tad uzbūvē desmit kūtis. Viņam vienmēr ir par maz, nepietiek. Vai šie uzņēmēji ir padomājuši, kur cūkas pārdos? Vajag tik vairāk naudas un lielāku apgrozījumu. Dānijā fermas ir ļoti daudziem saimniekiem, no šīs valsts gaļu eksportē daudz vairāk nekā no Latvijas, un arī cilvēku Dānijā ir daudz vairāk nekā Latvijā. Cūku Dānijā ir daudz vairāk nekā iedzīvotāju.
– Cūkgaļas pašnodrošinājums Latvijā ir nepietiekams. Kā to celt, kā ierobežot cūkgaļas importu?
– Man par šo importa spiedienu vienmēr ir škrobe. Dzirdu ziņās, ka vācieši pieņēmuši likumu, ka visiem ienācējiem transporta uzņēmumiem saviem darbiniekiem būs jāmaksā tāda pati alga kā tiem, kas darbojas Vācijā. Lūk, kā vācieši aizsargā savu tirgu! Kad jūt konkurenci, ievieš sava tirgus aizsargmehānismus. Tā ir cita nozare, tomēr var vilkt paralēles. Arī cūku tirgus sargāšanai ir jāizdomā labirinti, ceļi un birokrātija. Piemēram, ievedot gaļu, varētu veidot tādu aizsargmehānismu kā Lietuvā. Sarežģīt procesu importētājiem, uzstādīt viņiem tādas prasības, lai gaļu uz Latviju nevēlas vest. Visiem Latvijas cilvēkiem ir jācenšas sargāt savas valsts tirgu un savus ražotājus, jādomā par savas valsts tautsaimniecības atbalstīšanu. Jā, ievestā gaļa ir lēta, tomēr nav zināms, kas tajā ir iekšā. Polijā, cik zinu, saistībā ar pārdošanas grūtībām vecās sivēnmātes ir nokautas un gaļa izmantota desu ražošanā. Tās ved pie mums.
Kad savulaik sadevāmies rokās Baltijas ceļā, visi bijām vienisprātis – paši valdīsim savā zemē. Patlaban dažkārt rīkojamies nedaudz nožēlojami. Tas attiecas arī uz visiem aizbraucējiem. Neticu, ka Latvijā nevar atrast darbu un nopelnīt. Televīzijā intervijā dzirdēju ļoti talantīgu cilvēku sakām, ka savam dēlam arī ieteicis braukt uz ārzemēm, kur viņš dzīvošot labāk. Es savus bērnus audzināju, ka šeit ir mūsu zeme, šeit mums ir viss un, ja paši patērēsim savu izaudzēto un cīnīsimies par sevi, tad dzīvosim labi. Nezinu iemeslu, tomēr audzināšanā esam ačgārnā virzienā aizgājuši tik tālu, ka cilvēki no mazotnes nedrīkst strādāt, bērnus nedrīkst nodarbināt. Mēs paši strādājām, visiem rokas ir izaugušas no pareizās vietas. Daudzi piekopj pabalstu biznesu – skaities maznodrošinātais un dabū tik daudz labumu, toskait pārtikas pakas, naudu, ka neatmaksājas darbu meklēt. Arī savus bērnus audzina ar tādu domāšanu. Kad nebūs bērnu pabalsta, vajag nākamo bērnu. Nepārprotiet, bērnu dzimšana ir tikai apsveicama, jo viņi mācās skolā, deldē solā bikses, ēd, tā dodot darbu ražotājiem un pārdevējiem. Skolotājiem un ārstiem arī ir darbs. Tā viss ap cilvēku grozās. Mūsu Saldus novada pašvaldība darbojas, malači, otro termiņu vinnēja. Pirmajā termiņā, šķiet, politika bija nedaudz ačgārna, visu naudu saņēma pilsēta, lauki neko. Jā, Saldus pilsēta ir skaista, ir četrus metrus plati veloceliņi, vēl četrus metrus platas gājēju ietves, nav gan velosipēdistu. Varētu domāt – nākotnē ieplūdīs cilvēki, būs tik daudz ļaužu kā agrāk un vēl vairāk. Pēc statistikas ziņām redzam, ka nemaz uz to pusi neiet! Laukos nav ceļu, nav nekā, nekas nenotiek. Vienlaikus arī darbiniekus, bibliotēkas, pagastus apvieno, notiek politiskā spēle, savus cilvēkus liek amatos. Rezultāts ir, ka cilvēki paliek bez darba, dzīvo no pabalstiem un vēlāk ir grūti atrast darbu savā specialitātē. Tā lauki izmirst.
– Kas darāms, lai cilvēki atgrieztos laukos?
– Vajadzētu saglabāt to, kas ir. Nevajadzētu darba vietas likvidēt pat tad, ja tās ir mākslīgi izveidotas. Cilvēks dzīvo laukos un dod savai dzīvesvietai kādu pienesumu. Kā teicu – tērē naudu pārtikai un citiem produktiem. Ja sokas labi, nākamās paaudzes turpinās un attīstīs viņa sākto. Laukos redzam daudzas tukšas mājas. Vecā paaudze aiziet, jaunā vietā nenāk. Ko šeit var darīt? Pašos pamatos ir jāmaina izglītības un domāšanas stratēģija. Iespējams, izglītības iestādēs ir jāmāca darba mācība un patriotisms. Šā brīža jaunajai paaudzei gan esam nokavējuši kaut ko iemācīt. Tos, kas ir projām un pazuduši, pāraudzināt nevarēs. Tie, kas ir sliņķi un dzērāji, tādi paliks. Neko vairs darīt nevar… Skolā ir jāaudzina par savas dzimtās vietas patriotiem un nedrīkst kautrēties likt strādāt. Daudzi ar skaudību uz mani skatās, dēvē par budzi. Es visu esmu sasniedzis ar savu darbu, pats esmu būvējis un aprīkojis cūku novietnes. Man tajā brīdī nešķita ļoti grūti, jo es esmu izgājis krievu skolu, dienēju Afganistānā, kur dažkārt šķita, ka beigas klāt. Grūtības vēlāk palīdz cilvēkam visās dzīves jomās.
Mums pagastā viens puisis spēļmantiņas gatavo un tās pārdod internetā. Ikviens varētu mēģināt kaut ko darīt, bet vajag kādu stimulu! Ja tā nav… Šis stimuls – kaut ko dzīvē sasniegt, kaut ko radīt, vēlēties labi dzīvot, nevis braukt uz citām valstīm lasīt zemenes – ir jāieliek cilvēkam pamatos. Citu iespēju es neredzu. Nav par to domāts pietiekami nopietni.
– Vai savā saimniecībā attīstīsiet plašāk cūku audzēšanas nozari?
– Man patlaban pietiek tehnikas, zemes un cūku, vairāk nevēlos. Ir jau pāri 50 gadiem. Jau pirms vairākiem gadiem dzīvoju ar šādu uzstādījumu, tomēr kaimiņš uzstāja, lai pērkot viņa zemi. Ko darīsi – zeme ir jāpērk. Man patlaban pietiek, lai nāk jaunie un turpina sākto. Viena meita strādā Rīgā zobārstniecībā, otra ir zootehniķe, patlaban ir dekrēta atvaļinājumā un dzīvo kaimiņu pagastā. Viņa darbojas ar saimniecības zāļu pasūtījumiem, kārto sēklošanas lietas un veic ciltsdarbu, tostarp gatavo atskaites. Es vairāk darbojos ar lauksaimniecību un tehniku.
Ir bijis daudz funktieru par nākotni. Mums apkārt ir daudz mežu. Ir aizauguši grāvji, var ražot šķeldu vai granulas. Biedē arī darbinieku jautājums. Cilvēku ir tik, cik ir, un nākotnē būs vēl mazāk. Nedaudz jūtos paguris no darbošanās. Vēlos dzīvot sev. Kad cilvēks paliek sirms, nav ko trakot. Citādi dzīve vienā elpas vilcienā, vienā skriešanā un darbā pagājusi. Šķiet, vēl vakar būvējām kūti, tomēr nu jau 20 gadi aizritējuši. Esmu gan arī daudz sporta sacensībās piedalījies (Modris Žentiņš ir daudzkārtējs Latvijas čempions rallijkrosā – Red.). Vairāk laika vēlos veltīt sev, vēlos piedalīties auto sacensībās, kur galvenokārt jauni puiši. Zeme ir, ražosim. Jaunos izaicinājumos iespringt nevēlos. Ja turpināsies krīze un cūku nebūs, tad nebūs. Neraujos kaut ko jaunu būvēt vai pārbūvēt. Ja nebūs cūkkopības, dzīvosim ar to, kas ir. Es viens nevaru revolūciju uztaisīt. Ja valdība to nevar, ko tad es varu? Kā būs, tā būs. Vēl pirms desmit gadiem, iespējams, izšķirtos par šķeldas rūpnīcas būvniecību, atkal ņemtu kredītus, būtu stress, lietu kārtošana, sarežģītā darbinieku piesaiste. Uzbūvēt var jebko, arī cūkas var izaudzēt, tomēr vissvarīgāk ir pārdot. Es neesmu tirgotājs. Man patīk būvēt un kaut ko taisīt.
UZZIŅA
Zaņas pagasta ZS Krasta iela 7:
* dibināšanas gads – 1992.;
* specializācija – cūkkopība, aptuveni 200 sivēnmāšu, un augkopība;
* zeme – aptuveni 350 ha, nomā aptuveni 40 ha;
* darbinieki – 5 pastāvīgi, sezonā 7–8;
* dalība NVO – nav;
* tehnikas parks – Claas kombains, trīs Claas un viens John Deere traktors, Belarus traktors, Pottinger sējmašīna, augsnes apstrādes tehnika – divi arkli, diski, divi kultivatori, šļūce, frēze, pieveļamie drupinātājruļļi, smidzinātāji, minerālmēslu izkliedētāji, divas kravas mašīnas.
