Visvairāk cūku Zemgalē, lielākie saimnieki – ārzemnieki 0
Uldis Graudiņš, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Cūkkopībā šā brīža sarežģītajā tirgus situācijā priekšrocības ir vietējām ģimenes saimniecībām, kurām pieder zeme un kas gatavo lopbarību sava ganāmpulka vajadzībām.
Latvijas četras lielākās cūku audzēšanas saimniecības, kur katrā ir vairāki tūkstoši cūku, pieder citu valstu – Dānijas, Norvēģijas, ASV un Austrijas – investoriem. Un tieši vislielākajiem cūkgaļas ražotājiem patlaban sokas visgrūtāk – viņiem šābrīža krīzē, kuras gals redzams ne agrāk kā maijā, ir vislielākie zaudējumi. Tiesa gan, agrāk lielākie ražotāji ik gadu pelnīja miljonos eiro mērāmas naudas summas.
“Apdraudēti patlaban ir visi cūku audzētāji. Mēs Latvijā, lai arī kāds to ļoti vēlētos, nešķirojam investorus pēc naudas kapitāla izcelsmes. Visi ir cūku audzētāji, tāpēc mūsējie. Citas valsts uzņēmēju klātbūtne dod mums līdzsvaru ar to, ka investoriem dažkārt ir no vietējiem cilvēkiem atšķirīgs skatījums uz procesiem. Man pat šķiet, ka ļoti labi ir paskatīties no cita skatpunkta, nevis pašiem kulties savā pīļu dīķī. Tas nav pārmetums, tā ir fakta konstatācija,” intervijā janvāra Agro Topam atzina Latvijas Cūku audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētāja Dzintra Lejniece.
Lauksaimniecības 2020. gada skaitīšanā valstī saskaitīja pavisam 327 067 cūkas. 2021. gada 1. jūlijā to daudzums bija par 7,8% mazāks. Patlaban, visticamāk, cūku ir vēl mazāk. Lauksaimniecības skaitīšanā visvairāk cūku fiksēts Zemgales reģionā – pavisam 91 064 dzīvnieku. Zemgalē darbojas SIA Gaižēni un SIA Latvi Dan Agro, kura patiesā labuma guvējs Dānijas pilsonis Anders Kjērs Polsens ir arī lielākā cūku kompleksa SIA Miķelāni bekons īpašnieks. Vismazāk cūku ir saskaitītas Latgalē – pavisam 21 338 dzīvnieku. Lauksaimniecības skaitīšanā iegūtie skaitļi rāda, ka četros novados – Garkalnes, Inčukalna, Mērsraga un Saulkrastu – neaudzē nevienu cūku. Vēl deviņos novados cūku daudzums nepārsniedz desmit dzīvnieku.
No nozares ilgtspējas un konkurētspējas skatpunkta vērtējot, vissvarīgākais rādītājs ir saimniecību darbības ienesīgums. Dzintra Lejniece uzsver – mīnusi patlaban ir visiem ražotājiem. Savukārt vairāku ģimenes saimniecību pārstāvji Agro Topam apstiprināja, ka situācija nav kritiska un tāda nebūšot tik ilgi, kamēr lopbarībā izmantos pašu audzētos graudus, kas veido 70% no ražošanas izmaksām. Nopietnas bažas saistībā ar resursu (elektroenerģija, minerālmēsli, degviela u. c.) izmaksām gan ir par nākotni.
Agroresursu un ekonomikas institūtā pētniekiem patlaban nav ieteikumu par vajadzīgajām darbībām ilgtspējīgas un konkurētspējīgas cūku audzēšanas nozares izveidei. Savukārt D. Lejniece vērš uzmanību Austrijā un Vācijā īstenotajai praksei, kur valdības ar atbalstu un veikalu ķēdes (Aldi, Lidl) saviem cūkgaļas piegādātājiem izvirza augstākas prasības, tā aizsargājot vietējo tirgu. Pārdotais produkts ir dārgāks, tomēr pircēji to akceptē. Cūku audzētāju asociācijas vadītāja piebilst – viņu pārsteidzis, ka šo prasību iniciators bija nosauktie mazumtirgotāji. Arī Somijā vietējais produkts veikalu plauktos ir īpaši izcelts.
“Ja vēlamies konkurētspējīgu cūku audzēšanas nozari un uz izaugsmi orientētas saimniecības, ir jāmaina pieeja cūkgaļas pārdošanā. To nevar izdarīt vienā no gaļas un gaļas produktu aprites posmiem. Pie viena sarunu galda ir jāsēžas cūku audzētājiem, gaļas pārstrādātājiem un tirgotājiem. Un vēl – neiztiksim bez valsts atbalsta. Patlaban gandrīz katra Eiropas valsts cenšas atbalstīt savus ražotājus,” tā Dz. Lejniece.
