Vēl mirkli padomā par mani…

FOTO. No Skroderdienu Ieviņas līdz Antonijai, no aktrises līdz režisorei! Saruna Ditu Lūriņu 9

Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Populārais dziedātājs Dzintars Čīča pametis Latviju un sācis strādāt par taksometra šoferi 15
VIDEO. Krieviem “leopardus” nevajag. 1944.gada tanku T-34 pievedums no Laosas esot burvīgā stāvoklī 25
VIDEO. “Tātad, tu nopērc pliku veci?” – Puče pārsteigts par virsnieka Slaidiņa vaļasprieku
Lasīt citas ziņas

No Skroderdienu Ieviņas līdz Antonijai, no aktrises līdz režisorei. Dita Lūriņa ir viena no tām košajām latviešu aktrisēm, bez kurām šobrīd Nacionālais teātris nav iedomājams.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, komponists Uldis Marhilēvičs un Latvijas Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa sagatavojuši īpašu koncertprogrammu. Koncerta sākumdaļā tiks ieskandināta 2024. gadā gaidāmā dzejnieces Broņislavas Martuževas simtgade, ļaujot klausītājiem ielūkoties topošajā dziesmu ciklā, kas veltīts dzejniecei, un izbaudot arī Broņislavas Martuževas dzeju Ditas lasījumā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pēc tam būs atskats uz jau zināmākām Ziemassvētku dziesmām, kas tapušas dažādos Ulda Marhilēviča daiļrades posmos un šoreiz izskanēs jaunās aranžijās – “Liesmiņa”, “Tava sirds, tavas mājas”… Protams, programmā būs arī zināmi pasaules Ziemassvētku korāļi, kuriem klausītāji varēs pievienoties.

Aktrise Dita Lūriņa teic tā: “Kad man jādomā par Broņislavu, tad sajūtu, ka domāju par stipru cilvēku, kaut arī var teikt, ka pieminu cilvēku, kura it kā nebija, jo karš un padomju vara piespieda jauno meiteni slēpties pagrīdē – savās mājās zem grīdas dēļiem, tad izsūtījums, pēc atgriešanās Latvijā – aizliegums publicēties, pirmās publikācijas zem sveša vārda… Un tomēr tik stipra un nesalauzta balss, tik drosmīgs un nepiekāpīgs gars, tik daudz mīlestības. Šķiet, tieši tā mums šobrīd šajā vētru un satricinājumu pilnajā pasaulē pietrūkst. Vienas drošas un stipras mīlestības pilnas balss.”

Ar Ditu Lūriņu tiekamies Nacionālajā teātrī pirms kārtējās izrādes. Tā kā mūsu tikšanās, laikus norunāta, iekritusi tieši Mārtiņdienā, ievaicājos, vai mārtiņzoss jau notiesāta. Aktrise Dita Lūriņa atteic, ka viņa esot veģetāriete, bet vīram gan atteikšanās pat no putnu gaļas būtu vai spīdzināšana… Protams, atklātībā kļuvušas zināmas citas, daudz nopietnākas Nacionālā teātra aktiera Mārtiņa Egliena likstas – ar balsi. Bet respektēju viņa sievas vēlmi izvērstāk šai tēmai šobrīd nepieskarties.

 

Runājot par dzeju, atceros raidījumu televīzijā ar dziedošajām ģimenēm, kur Mārtiņš Egliens bija nometies uz ceļa, Dita Lūriņa stāvēja blakus, bet solo dziedāja maza knīpa. Vairāk par melodiju prātā palicis stāsts par kaķiem, kuri, ar astēm sitot, gribēja nogāzt lielu, varenu priedi. Un, protams, viņiem nekas neizdevās. No tām dažām dzejas rindiņām plūda tik vienkāršs un reizē spēcinošs vēstījums…

Jā, kaķi cirta, cirta, kamēr astes līkas atcirtās. Tā bija dziesma, ko mūsu meitiņa Grēta zināja. Izvēles jau parasti ir ļoti vienkāršas. Dzejoļa “Pieci kaķi” autors ir vecais labais Kronenbergs. Kā saku koncertos, komponisti un dzejnieki, kad raksta mazajiem, kļūst vēl patiesāki, vēl tuvāk pielaiž sev klāt, jo liekas – tas jau bērniem… Un tad dzejnieki un komponisti kļūst vēl kailāki, vēl atkailinātāki savā dvēselē.

Kāpēc cilvēkiem būtu vērts atklāt sev dzejas pasauli?

Pieskarties dzejai nozīmē nonākt tuvāk lietu patiesajai dabai, ielūkoties dziļāk. Dzeja netērē daudz vārdu, neskandē vienkāršas zilbes, dzejā ir domas esence ar tik ārkārtīgi plaša spektra jaudu, kurā trīs vārdi ietver veselu pasauli. Virtuves sarunās iztērējam kaudzi burtu, vienlaikus jūtot, ka netiekam pie kodola un nepasakām to, ko jūtam un vēlamies pateikt. Dzejniekam izdodas vienā, trijās vai četrās rindās ielikt tev rokās atslēgu durvīm, kuras bija slēgtas. Bet, vai slēgsi vaļā, tā atkal katra brīvā griba. Taču atslēga tev rokās iedota.

Un kāda būtu Broņislavas Martuževas atslēga šim laikam?

Tas svarīgākais, ka viņa nepieļāva nevienu kompromisu ar savu dvēseli. Dzīvoja zem grīdas dēļiem, pēc tam Sibīrija, un, kad atgriezās, ne rindiņu nedrīkstēja publicēt. Tik daudz traģiska, tik daudz sāpju, tik daudz iespēju apvainoties uz dzīvi, Dievu un cilvēkiem un – nekā no tā. Un vēl stāsts ir par to, kā ne brīdi nenošaubīties par savas valsts ideju.

…Ko izdarīt tik viegli tagad, kad nāk ­viena krīze pēc otras, te sērga, te karš, ­Krievijas iebrukums Ukrainā, kas mums nes līdzi inflāciju ar kūstošiem uzkrājumiem.

Bet Broņislava nenobijās pat tad, kad viņai sava zeme bija reāli atņemta. Artūrs Maskats komponēja dziesmas izrādei “Lācis”, kurā skanēja arī Broņislavas dzejolis “Dzimtene”. Tagad koncertā Ukrainas atbalstam, ko veidojam kopā ar pianistu Andreju Osokinu, iedomājot Ukrainā notiekošās šausmas, Martuževas rindas par “dzimteni sirds dziļumā kā grāmatu ar vecazelta lapām, kuras man dots šķirstīt rītā vakarā un lasīt acīm sāpju miglas asām”, es nekādi nespēju runāt bez kamola kaklā…

Bet diemžēl cik ļoti šo dzimtenes mīlestību ārda politiķu kļūdu, kļūmju un jaušu vai nejaušu nolaidību sekas.

Dzejnieci, kurai 2024. gadā atzīmēsim simt gadu jubileju, nodeva pašas cilvēki, pašas draudzene, pašas kaimiņi, bet viņa rūgtumu nejuta. Tas viss viņai neko neatņēma no lielās domas par savu zemi, savu brīvību, savām tiesībām. Varam jau teikt, ka mums tagad ir tik daudz nopietnu pārbaudījumu un tik daudz iemeslu apvainoties, un tik daudz iemeslu padoties, un tik daudz iemeslu sarūgt, bet ir kāda augstāka dots uzdevums celt sevi tam visam pāri. Tas jau nenozīmē būt naiviem un nejēdzības neredzēt, bet celties pāri un turēt to ticību augstāku.

Pateicoties vīramātei, man bijusi tā laime Broņislavu Martuževu pazīt personiski. Esam tikušās, esam runājušās. Broņa gan man, gan Mārtiņam ir veltījusi dzejoļus. Viņa ir ārkārtīgi īpašs cilvēks, īpaša personība, un, domāju, ka man viņas dzeja noteikti skanētu savādāk, ja nebūtu bijusi iespēja dzejnieci sajust tuvumā. Tas notika sen, kad pirmoreiz izdzirdēju Broņislavas dzeju. Tas bija muzejā, ierakstā Broņislavas pašas lasījumā. “Sauc mani stipru, sauc” – tas joprojām ir mans mīļākais Martuževas dzejolis.

Mārtiņa māte Anna Egliena Broņislavas mājās Lubānā ceļ un kopj, un sargā Broņislavas dzejas klēti, viņas mantojumu, kas ir milzīgs. Liela mūsu tautas bagātība, par kuru mums jāzina un kura jāiepazīst. Jo mums jau nepieder tas, ko nepazīstam. Un Broņislavas gara stiprums, manuprāt, šā brīža situācijā ir tik ārkārtīgi vajadzīgs. Viņa ir no tiem skaidrajiem, spēcīgajiem cilvēkiem, kas ir stipri savā iekšējā stājā arī tad, kad tiek sisti un gadu gadiem pagrūsti dzīvot zem grīdas dēļiem vai izsūtīti uz Sibīriju, kur liekas neiespējami izdzīvot, bet viņi izdzīvo. Un nesalūst arī viņu gars, kas šajā laikā ir tik spēcinoši.

Protams, Ziemassvētku koncertā nerunāsim par visu šo, man gribētos teikt, mūsu tautas kopīgo biogrāfiju. Mēs pieskarsimies tai gaišajai, stiprajai notij dzejā – mīlestībai, dabai un cilvēkam tajā, pasmelsim gara spēku. Es pati Broņislavas dzejā smeļos un tiešām ticu un ceru, ka tiem, kas lasa viņas dzeju un dzirdēs koncertā, tā viņiem varētu kļūt par spēka avotu, iedrošinājumu, balstījumu mums visiem.

Kovida krīzes plaukumā televīzijā aktieriem uzdeva, manuprāt, netaktisku jautājumu – ko viņi darītu, ja nevarētu spēlēt teātri. Dita Lūriņa toreiz teica, ka ar viņu ir vienkārši, jo viņa ir divu bērnu mamma. Tagad atklāti runā, ka liela krīze ir arī izglītībā, ka nevar vairs nodrošināt skolotājus. Vai mamma Dita Lūriņa to jūt?

Un kā vēl! Kā divu bērnu mamma es vai ārprātīgi trakoju tā visa dēļ, kas notiek izglītībā. Paši savām rokām nīcinām ārā savu nākotni. Šķiet, izglītības tā dēvētais jaunais saturs radīts tā, lai neiemācītu neko. Ja latviešu literatūrā ap viena rakstnieka trim rindiņām var meditēt veselu mēnesi, tad gribas teikt – mīļie draugi, izglītības satura veidotāji, pietaupiet tās meditācijas, izdomājiet, kā jaunieti piespiest, tiešām piespiest lasīt un kā pēc tam pārbaudīt, vai viņš tiešām ir lasījis! Manam dēlam Ernestam skolā bija jālasa Anšlava Eglīša novele “Izsalkuša zēna pavārgrāmata”.

Pēc tam, it kā iedvesmojoties no Anšlava Eglīša, mēnesi sprieda un meditēja… zināt, par ko? Par receptēm, par to, ko nu katrs ēd vai neēd. Gribētos vai kliegt – būtu tajā laikā izlasījuši trīs, nu kaut vai vēl vienu rakstnieka noveli! Esmu redzējusi tos priekšrakstus un sapratusi, ka skolotāji diemžēl citādi nemaz nedrīkst rīkoties, nedrīkst tos neievērot. Bet kas tos neloģiskos, ārprātīgos priekšrakstus sacer?!

Kovida laikā zvanīju savai literatūras skolotājai – kā jums klājas? Teica – smagi. Jo viņa joprojām liekot skolēniem izlasīt visu rakstnieka darbu, nevis tikai to mazo fragmentiņu, kas ieteikts un iedrukāts jaunajā izglītības saturā. Lai dotu bērniem elementāro, labam skolotājam tik grūti jāiet pret straumi. Diemžēl.

Šo priekšrakstu absurdumu izglītības sistēmā – bērnudārzā – lieliski atklāj arī Nacionālā teātra izrāde “Aizliegtais pianīns”, kur birokrātijas dzirnavās iekļūst arī jūsu atveidotā Saeimas deputāte Linda Cibāne, vēloties vienkārši uzdāvināt bērnudārzam savu pianīnu. Vai bez lugas autora Māra Bērziņa dotā smēlāties arī kādā prototipā dzīvē?

Manai Lindai Cibānei tiešām ir divi prototipi. Viens vizuālais un otrs runasveida (izrādē Linda Cibāne nedaudz šļupst. – V. K.). Viens prototips ir bijusī kultūras ministre un otrs – bijusī izglītības ministre. Vairāk gan neatklāšu, jo abas dāmas, kaut citā statusā, ir mūsu vidū.

Visdažādākās krīzes grauj arī mentālo veselību, un bērni sastopas ar tādējādi ievainotiem cilvēkiem. Ko darīt vecākiem, laižot bērnus šādā nedrošā pasaulē?

Bet vai pasaule kādreiz ir bijusi droša vieta? Vai tā tāda bija manā padomju laiku bērnībā? Taču ne. Vecāki var mēģināt tikai iedot savu dzīvošanas recepti un pašiem sevi pieskatīt, lai neesam tie, kas ir sarūguši, iestrēguši, apvainojušies. Varam pieskatīt, lai pašiem nav klapes uz acīm, lai redzam, kas notiek pasaulē, kas notiek ar mūsu bērnu, kas notiek ar mums pašiem. Jo bērni jau vairāk smeļas mūsu darbos nekā vārdos… Pasargāt savas atvases varam censties, bet to izdarīt pa īstam nav mūsu varā.

Jūsu tētis režisors Valdis Lūriņš teicis, ka teātris ir sapnis par labāku pasauli.

Un es varu viņam piekrist.

Iznāk, jūs par to sapņojat jau otrajā paaudzē. Vai sapnis ir pietuvinājis dzīves īstenību?

To nevar nekad. Tieši tāpēc jau tas ir sapnis. Bet, lai par kādiem laikiem režisors veidotu izrādi, viņš vienmēr runā par šo, savu un mūsu visu laiku.

Jūs teātri studējāt Kultūras akadēmijā un tajā pašā laikā kopš bērnības diendienā redzējāt, kā strādā vecāki. Augstskolas un vecāku teātra izpratnes pasaules gāja paralēli vai varbūt krustojās?

Pat neatceros, ka, akadēmijā studējot, mēs ar vecākiem būtu daudz sprieduši par teātri… Kad aizbraucu uz Maskavu stažēties pie režisora V. Rižakova, mēģinājumos pat nebiju gaidījusi, ka pēkšņi sajutīšos kā bērnībā. Kad sēdi zāles kaktā, neviens no tevis neko negaida, neprasa, bet tu vienkārši skaties, kā viņi, aktieri un režisori, teātra profesionāļi dara! Katru dienu ir tik pamācoši un svētīgi to procesu vērot. Un tad arī uz savu bērnību, ko pavadīju teātra aizkulisēs Liepājā, vērojot tēta un mammas darbu mēģinājumos, paskatījos citām acīm.

Vai ir luga, par kuru gribētos teikt – kāpēc neviens režisors to nav paņēmis, nav iedevis man tajā lomu, kuru tā gribētos nospēlēt?

Man tādas sajūtas ir bijušas. Kaut kas ir nospēlēts, kaut kas ne. Aktrise jau vienmēr ilgojas pēc liela un grūta materiāla, īsta. Alkst spēlēt lielo dramaturgu lielās lugas, lielās lomas, jebko no tā. Tas ir tas, pēc kā sirds ilgojas – pēc gudra materiāla, daudzslāņaina. Esmu priecīga par visām savām lomām, bet nevaru savā radošajā biogrāfijā ierakstīt ne Džuljetu, ne Kareņinu, ne Mašu “Trīs māsās”, ne Raņevsku, ne Elizabeti, ne Mariju Stjuarti, ne Hamletu…

Ja varētu ārpus laika un telpas izvēlēties, pie kura režisora vēlētos spēlēt?

Es vēlētos pastrādāt pie nu jau viņsaulē aizgājušā Pjotra Fomenko viņa spēka gados. Maskavā joprojām ir teātris, kas saucas “Mastjerskaja Fomenko”. Šī režisora iestudētās “Trīs māsas” man liekas visu laiku – cik nu esmu redzējusi – šīs lugas labākais lasījums. Visa izrāde ir kā partitūra, smalks nošu raksts, kurā ievērota vismazākā cezūriņa, vissmalkākā nianse. Skatījos dokumentālo filmu, cik smalki un izvērsti Fomenko aktieriem skaidro savas vēlmes, līdz beigās gausi novelk – tavs monologs tev sākas no “la”!

Tā ir diezgan augsta nots.

Jā, jā, un “Trīs māsās” – esmu šo izrādi jūtūbē redzējusi vairākkārt – to var arī dzirdēt. Patiesībā, kaut izrāde ir sadzīviska, tā izskan kā mūzika. Viss, ko aktieri runā, ja arī paburza kādu drānu, pačaukstina papīru vai pat tikai nošņauc degunu, tas viss ir ritmā, viss ir taktīs… Apbrīnojami. Es gribētu pamēģināt strādāt ar Dmitriju Krimovu (šīs sezonas Jaunā Rīgas teātra repertuārā pavasarī paredzēta pirmizrāde Krimova lugai autora paša režijā “Balss no kora” – V. K.), pēc Putina neģēlībām uz ASV emigrējušo izcilo Krievijas mūsdienu režisoru, slavenā, starp citu, Harkivā dzimušā, pagājušā gadsimta leģendārā režisora Anatolija Efrosa dēlu.

Man būtu bail, bet es gribētu pamēģināt ar kādu no vācu lielajiem režisoriem. Un vēl, jā, ja vien es spētu tā nodejot, man gribētos piedalīties kādā horeogrāfes un režisores Kristenas Paitas iestudētā izrādē. Viņas iestudējumos no skatuves mākslinieku ķermeņu kustībām absolūti nepārprotami nolasāmi visi izrādes varoņu iekšējie monologi un pārdzīvojumi.

Kas jūs pašu pamudināja pievērsties režijai, mācīties to un iestudēt izrādes?

Tā ir cita pasaule, kas manī ir. Tā manī vienkārši dzīvo un prasās uz āru. Un neviens cits to nevar izlikt uz skatuves, tikai es.

Esat spēlējusi tēva Valda Lūriņa iestudētās izrādēs, piemēram, “Trīs vīri kūrortā”. Tas, ka režisors ir tētis, palīdz vai traucē?

Mēs abi uzreiz pārslēdzamies, viņš ir režisors, es aktrise. Tiesa, daudzi aktieri teikuši, ka režisoru Lūriņu (lasi: Valdi Lūriņu. – V. K.) vajag tulkot. Man tulkotāju nevajag. Tā ir tā priekšrocība…

Aizvadītajā sezonā jūsu iestudēto “Ferdinandu un Luīzi” Nacionālais teātris novērtēja kā labāko iestudējumu Lielajā zālē. Kā izvēlaties lugu, kuru iestudēt?

Tā ir maģija, kā atnāk materiāls, kā atveras un kāpēc. Kad teicu, ka vēlos iestudēt “Ferdinandu un Luīzi”, man jautāja – nu kāpēc tieši to? Vēl pirms pirmizrādes lugas tulkotāja Silvija Brice man sacīja, nu jāiet paskatīties, ko no tiem jaunekļa murgiem (lugas autoram Šilleram tās uzrakstīšanas laikā bija tikai 24 gadi) var uztaisīt, kas tur Ditai būs sanācis! Citreiz mani uzrunā tēma, kas nemaz nav priekšplānā, bet pēkšņi it kā izgaismojas – jā, tās dēļ ir vērts ņemt šo lugu. Citreiz atplaiksnī redzes bilde, citreiz atnāk scenogrāfisks risinājums, citreiz sākas ar kādu impulsu un, jau strādājot, pēkšņi atklāju, kāpēc esmu ķērusies pie šā darba.

Pati sevi kā rēbusu minu. Izvēloties materiālu, notiek tik intīms process, ka pati savas dvēseles kustības līdz galam vēl nesaprotu. Un tad atnāk atklājums – re, re, tā jau mana vecā tēma… Tā bija ar lugu “Tango bez asinīm”. Tikai ģenerālmēģinājumā atklāju – vai dieniņ’, re, kas ir tā tēma, par ko taisu izrādi!

Kā aktrise Dita Lūriņa saprotas ar režisori Ditu Lūriņu?

Brīžiem jau strīdas. Režisore Lūriņa aktrisei Lūriņai var pateikt – nu kā tu uzvedies… Režisore Lūriņa daudz ko saprot caur aktrisi Lūriņu. Un režisore Lūriņa var likt aktieriem daudz ko darīt, izmantojot argumentu, ka aktrise Lūriņa to varētu paveikt. Tāpēc, mīļie draugi, jūs arī spējat! Ja es varu lonžās (drošības sistēma, kas ļauj “lidot” virs skatuves) iekārties, ja es varu uzbraukt šņorbēniņos un gaidīt savu uznācienu veselu ainu, tad jūs arī varat.

No malas skatoties, varētu teikt – nu kas tur sevišķs, uzbraukt šņorbēniņos…

Un pakarāties tur veselu ainu divos “diedziņos”… Ja nopietni, gribu redzēt, cik daudzi to varētu…

Vai mainījies tas, ko publika sagaida no teātra?

Katrs laikmets jau kaut ko izmaina, bet es piederu pie tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka publika ir audzināma. Protams, ne jau tādā nozīmē, ka mēs, aktieri un režisori, būtu tie gudrie un skatītāji tie nezinošie, nē, mums jāaug kopā. Un mēs esam atbildīgi, lai piesaistām, ieinteresējam cilvēkus nākt mums līdzi, lai kopā varam ienirt smagākos vai dziļākos ūdeņos. Mums vajag izstarot to vēlmi, kas rosina publikā gribu pēc cietākas barības. Tas ir divpusējs process. Es jau esmu izteikusi savu radikālo viedokli, ka teātris nav izklaide. Tas nenozīmē, ka teātrim jābūt smagam, garlaicīgam, neinteresantam. Gluži pretēji. Taču izklaidei tai nevajadzētu būt. Teātrim jādod baudījums. Un to nosaka dažādas garšas nianses un, galvenais, pēcgarša.

Apmēram pēc mēneša, nākamā, 2023., gada janvārī Nacionālajā teātrī Valtera Sīļa režijā pirmizrādes priekškaru vērs britu mūsdienu dramaturģes Lūsijas Kirkvudas luga “Debesjums”, kurā loma arī jums.

Darbība notiek 18. gadsimtā, ir divpadsmit zvērinātās, kurām jānosaka, notiesātā uz nāvi ir vai nav bērna gaidībās. Divpadsmit dzemdējušām sievietēm jānosaka – apsūdzētā melo vai ne. Kā noprotam, no tā atkarīgs viņas liktenis. Ja ir gaidībās, tad sievieti nepakar, bet, ja ne, tad sodu izpilda tūlīt. Varat iedomāties, kas notiek, ja savā starpā sāk izrunāties divpadsmit sievietes, kamēr katra izstāsta savu likteni… Nu, izrāde nebūs īsa, bet pilna interesantiem pavērsieniem. Mana varone ir pedantiska būtne ar ārkārtīgi skaidru viedokli, kuru viņa nespēj locīt pat tad, ja ir pilnīgi skaidrs, ka viņai nav taisnība.

Skatītāji jūs atceras tādos seriālos kā “Viņas melo labāk” un, protams, leģendārā “Ugunsgrēka” Martu. Teicāt, ka šobrīd atkal filmējaties jaunā seriālā.

Jā, pie ukraiņu režisora ar brīnišķīgu ukraiņu komandu. Seriāla nosaukums ir “Apsūdzēti mīlestībā”, to rādīs “Go3” kanālā. Stāsts ir par mīlas un īpašuma peripetijām. Prieks, ka man, kas esmu nospēlējusi tik daudz pozitīvo varoņu un vienmēr teikusi, ka viņiem nav nekādas vainas, nu ir iespēja atveidot mazliet divdomīgāku tēlu. Esmu galvenā intrigante.

Arī Nacionālā teātra šā gada Ziemassvētku koncerta “Spuldzēs aizdegts prieks”, kuram pirmizrāde notiks tieši šodien, šā žurnāla numura iznākšanas dienā 8. decembrī, režija uzticēta jums.

Skanēs latviešu komponistu ziemas dziesmas Zanes Dombrovskas aranžijās. Daudzi komponisti savas dziesmas atkal varēs nepazīt (pasmaida), gluži kā tas bija jāpiedzīvo Perselam, Vivaldi un citiem… (minētie ir komponisti, kuru mūziku Zane Dombrovska izmantoja īpašā mūzikas celiņā izrādei “Ferdinands un Luīze”. – V. K.). Protams, centīšos iedegt prieku ar to, kas man pašai sagādā prieku. Tās ir dziesmas, kas man patīk, dzeja, kas mani uzrunā, un šajā tumšākajā laikā, kad katru “lieko” lampiņu taupības nolūkā izslēdz, teātrī mēs izšķērdīgi iedegsim visas spuldzes, kas vien ir mūsu rīcībā. Koncertā piedalīsies brīnišķīgs mūziķu sastāvs un, protams, Nacionālā teātra aktieri.

Ziemassvētki ir laiks, kad aizdomājamies arī par to, kam mēs katrs ticam, ielūkojoties savā sirdī un dvēselē. Kam ticat jūs?

Kaut es ļaujos visai krāšņajai Ziemassvētku laika komercijai, kaut man patīk dāvanu košo papīru čaukstoņa, kaut man patīk amerikāņu “Cristmas song” skaņas un arī latviešu pagānu dziesmas – man pret to visu nav nekādu iebildumu! –, taču tas nemaina faktu, ka šie ir Kristus piedzimšanas svētki. Un es tam patiesi ticu.

 

Dita Lūriņa

Latviešu aktrise un režisore

Dzimusi 1978. gadā mākslinieku ģimenē, māte – Liepājas teātra aktrise Marita Lūriņa-Stelmakere; tēvs režisors Valdis Lūriņš

Nacionālā teātra aktrise kopš 2000. gada

No 2019. gada pievērsusies režijai. Starp spilgtākajām izrādēm “Tango bez asinīm” (Nacionālais teātris), “Ķiršu dārzs” (Liepājas teātris), “Ferdinands un Luīze” (Nacionālais teātris)

“Spēlmaņu nakts” 2017./2018. gada nominācija Gada aktrise – Roze izrādē “Man trīsdesmit gadu”, Estere izrādē “Dziļā, skumjā jūra”; 2016./2017. g. “Spēlmaņu nakts” nominācija Gada aktrise – Elza izrādē “Sievietes” un Trīne izrādē “Trīne”. 2001. g. “Spēlmaņu nakts” balva “Labākā jaunā skatuves māksliniece” par Maijas lomu izrādē “Maija un Paija”

Filmējusies vairākos seriālos – “Neprāta cena”, “Ugunsgrēks”, “Būt mīlētai”, “Eņģeļu māja”

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece

SAISTĪTIE RAKSTI

Precējusies ar Nacionālā teātra aktieri Mārtiņu Eglienu

Ģimenē aug divi bērni Grēta un Ernests

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Populārais dziedātājs Dzintars Čīča pametis Latviju un sācis strādāt par taksometra šoferi 15
VIDEO. Krieviem “leopardus” nevajag. 1944.gada tanku T-34 pievedums no Laosas esot burvīgā stāvoklī 25
VIDEO. “Tātad, tu nopērc pliku veci?” – Puče pārsteigts par virsnieka Slaidiņa vaļasprieku
Krievijā slepkavas, sadistus un varmākas atbrīvo no cietumiem. Bērnu slepkava jau manīts Turcijā
Live TEKSTA TIEŠRAIDE. Ziņo, ka Ukrainas teritorijā manīti Baltkrievijas karavīri. Informācija tiek pārbaudīta
Lasīt citas ziņas
Live TEKSTA TIEŠRAIDE. Ziņo, ka Ukrainas teritorijā manīti Baltkrievijas karavīri. Informācija tiek pārbaudīta
Elksniņš pieņēmis lēmumu izstāties no “Saskaņas” un sākt veidot jaunu politisko spēku 26
No Antarktikas šelfa ledāja atlūzis aisbergs gandrīz Londonas lielumā. Kādas tam var būt sekas? 1
Ne visi, kas ir pret Putinu, ir Latvijas draugi – Šņore mudina piesardzīgi vērtēt arī “labos” krievus 42
Bojā gājuši zvejnieki. Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem
23:05
Sāc savu dienu ar konkrētu plānu! Horoskopi 27.janvārim
22:31
Dziesmu svētku musturi Igaunijā un Lietuvā. Kā Dziesmu un deju svētku biļetes tiek tirgotas mūsu kaimiņvalstīs
22:27
VIDEO. Kā gada laikā izmainījies Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska izskats? 7
Māris Antonevičs: “Krievu pasaules” ietekmele un pārējie
Krievijā slepkavas, sadistus un varmākas atbrīvo no cietumiem. Bērnu slepkava jau manīts Turcijā
VIDEO. Krieviem “leopardus” nevajag. 1944.gada tanku T-34 pievedums no Laosas esot burvīgā stāvoklī 25
Populārais dziedātājs Dzintars Čīča pametis Latviju un sācis strādāt par taksometra šoferi 15
Gulbis: Domāju, ka Putinam ir pateikts – ja uzbruks kādai no NATO valstīm, tad tiks šauts pa Maskavu
Ne sekundi nenožēlojam, ka nokļuvām Valkā – ukraiņu basketbola treneris pateicas valcēniešiem par rūpēm un atbalstu
Zelenskis: Putins nav nekas, sarunu ar viņu nebūs 79
FOTO. Princis Harijs pēc paustā savā grāmatā, ka Afganistānā nogalinājis talibus, tagad varētu pieprasīt oficiālu aizsardzību
FOTO, VIDEO. Brīnišķīgi jaunumi leģendārajai latviešu grupai “Līvi” 6
Pulkvedis: Ukrainai vajadzīgs vēl jaudīgāks bruņojums
VIDEO. Vientuļā māte Ukrainā nonāk smagas izvēles priekšā – doties glābt dēlu vai turpināt operēt pacientu 9
Pie Rietumsahāras, ceļā uz Rīgu, aizturēts kuģis ar 4,5 tonnām kokaīna 30
Naktī uz piektdienu Latvijā vēl līs un snigs
Balkānu skaistule Drina kļuvusi burtiski par mēslu straumi
Slaidiņš saskaita Ukrainai apsolītos tankus: “Tanki, tanki, tanki… Visi kauliņi ir mesti, lai Ukraina gūtu uzvaru!”
Burovs: Pilsētā runā, ka Sergets pēc Zolitūdes traģēdijas turpina strādāt zem cita uzvārda 14
Kučinskis: Līdz rudenim tiks izveidots Krīzes vadības centrs, līdz gada beigām – iedzīvotāju apziņošanas sistēma 23
Zemkopības ministrs: Ja atceļ PVN pārtikai, jāvienojas ar tirgotājiem par uzcenojuma iesaldēšanu
“Līdz kādam vecumam jāmaksā uzturlīdzekļi? Bērnam drīz 18” – jautā lasītājs 8
CVK priekšsēdētāja amata kandidāte par savu izvirzīšanu: “Šis nav amats, uz kuru cilvēki ļoti raujas” 21
Skatītājs: Man ir 18 gadu stāžs, saņemu tikai 238 eiro. Kā ar tādu naudu izdzīvot? 28
VIDEO. Uzvaras parkā, kur agrāk slējās piemineklis, pavisam drīz tiks atklāts pirmais Rīgas panorāmas rats
Ar likuma grozījumiem Saeimā plāno “atbloķēt” apturēto Rīgas attīstības plānu