“Gada garākā nakts.” Intervija ar jauno dzejnieci Karlīnu Jansoni un viņas dzejas kopa 1
Jūlija Dibovska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Karlīnu Jansoni ikdienā pazīst kā IT firmas darbinieci un Jauno mediju mākslas studenti. Viņas dzejiskais alter ego, vārdā Salome Zhukoffsky, skolas laikā ir bijusi valsts mēroga olimpiāžu laureāte, un tas ļāva izvairīties no disciplinārlietām (piemēram, no vēstures kabineta bojāšanas sekām).
Labprātīgi, mīlestības vārdā atteikusies no karjeras starptautiskā organizācijā, viņa patlaban nodarbojas ar erotiska un estētiska rakstura haltūrām. Poliglote, kura neprot teikt “lūdzu, palīdzi”.
Ir strādājusi par “face-control” darbinieci pagrīdes klubā, apvienojot to ar dejas performancēm līdz rīta gaismai. Starptautisko tiesību studiju iespaidā izvēlējusies kļūt par vispārēju kailuma un pozitīvisma advokāti. Kā kontrabandas preci apkaimē izplata prieku un enerģiju, bet no policijas bēgusi tikai divreiz (sīkais huligānisms).
– Kā tas sanāk – tu stāsti, ka tev ir dzejiskais alter ego, tomēr var nojaust, ka stāsti faktus par sevi. Kāpēc tev tas ir vajadzīgs?
K. Jansone: – Cilvēks ar psihiatra izglītību noteikti uz šo atbildētu ar pāris trāpīgām diagnozēm. Nesen aizdomājos: no kurienes manam alter ego aug kājas? Ir aplami cilvēku dēvēt par indivīdu, kura burtiskā latīniskā nozīme – nedalāmais. Jebkura cilvēka, arī “Kilomax” pārdevējas personībai var būt dažādas šķautnes, tikai dažiem fantāzija liek tās personificēt, saukt vārdā.
Radošajā procesā ir grūti atraisīties no tās personības daļas, kas ir caurmērā kārtīga pilsone, kuru var atrast “LinkedIn”.
Gan rakstot, gan pozējot mākslas fotogrāfijai, es piedzīvoju disociāciju no saviem pases datiem un vienkārši esmu daļa no tā, kas tiek radīts. Šai disociācijai uzrodas personība. Vispār man ir arī cits maskulīnais tēls, ar kuru savulaik devos naktsdzīvē un izvairījos no nelūgtiem pielūdzējiem, bet tas jau ir cits stāsts.
– Vai tev nešķiet, ka visa dzīve ir viens liels “sīkais huligānisms”?
– Tā noteikti ir dzīve, nevis esamība likuma un morāles ietvaros. Bet uzsvars ir uz vārdu “sīkais”, jo tur nav apzināta nolūka kaitēt cilvēkiem. Ir savādi nokļūt situācijā, kad dzīvo pa savam, turklāt centienos darīt labu pasaulei, bet pēkšņi saskaries ar Administratīvo pārkāpumu kodeksa pantu vai īgnu tanti ar pretenzijām.
Bet cits stāsts ir par liekulību un zināmām morāles normām – tās mani mēdz uzkurināt uz klaju pretestību. Tā notiek, dzīvojot ar pankiem, – sanācis tā iemīlēt pasauli, ka gribas gāzt visu, kas to bremzē un indē, un izteikties nepiedienīgi, toties patiesi.
– Pastāsti par to “face-control” darbu pagrīdes klubā! Es apsolu neko neteikt policijai.
– Tagad no policijas nav jābīstas, jo klubs nesen tika slēgts, bet vēl pirms laika tas traģiskā kārtā legalizējās. Ak, tur bija aizraujoša un brīvības caurstrāvota gaisotne, gluži kā Berlīnes tehnomūzikas scēnā, tikai omulīgāka, jo katrs dejotājs un mūziķis ir savējais.
“Face-control” loma bija atbildīga, atlases pamatā – divi jautājumi: “Vai es tev uzticos? Vai es tev vēlos atklāt savu pasauli?” Iekšējā sajūta bija nemaldīga, un klubā nonāca cilvēki, kas pavadīja interesantu nakti, vienlaikus nesabojājot to citiem.
Bija tik forši ielaist kādu, kurš neizskatās pēc subkultūras pārstāvja, tomēr ir ar tīru sirdi, un pēc tam viņu pamanīt sajūsmā par to, ka šeit var izdejot savus dēmonus, nevis strēbt rumkolu pie bāra. Tas bija kā sargāt templi.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Nedaudz aizliegtā, bet bez nozieguma sajūtas, jo viss ir māksla; turklāt kustība te ir būtiska, jo tā ne tik daudz ir attīstība, cik dzīves izbaudīšana; metafora kā mērķis, kuru sasniegt jaunā veidā ne vienmēr ir viegli, bet kas it kā pietur pie tradīcijas. Tas viss ir Karlīnas Jansones veidotā alter ego dzejā.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem ir iespēja ielūkoties epizodēs no Karlīnas dzejiskā alter ego, vārdā Salome Zhukoffsky, dzīves.
***
Šeit visas sliedes beigušās
gala stacija
kur īstais ceļš tikai sākas
nu maršruts ir manis pašas
brūcēm klātajās rokās
uz tām sestdienas rītā aizsvilās grapa
un zilās liesmās spirts sajaucās ar ādu
tu nolaizīji manu roku un jūsmoji
cik karameļaini garšo manas sāpes
bet te pēkšņi
apreibi no manis
***
kamēr esmu
pat pirmajam vilcienam par agru
kamēr šī nakts
šķiet kā vēsturisks sapnis
un blandos pa parkiem
savā vazaņķes elementā
es gribu Tevi
redzēt smaidām
ekipāžu zilās gaismās
kamēr sadeg mana pēdējā barjera
pat visu svēto brigāde
būs bezspēcīga
pret Tavu pieskārienu
***
man ir tikai viena deja
līdz rītausmai
dīdīties kā Pasaules Čūskai
izsvīst sviedru planētiņas
maldīties ekstāzes miglājā
kamēr turi karti un smaidot vēro
kā klejoju skaņu kosmosā
kravas ostā ceļamkrāniem
vēl aizvien riņķa dancis
smagi klaudzošas piruetes
pie apvāršņa
un Tu aizjoņo pirmsrīta tumsā
motocikla gārdzoņai duroties
nakts remdenajā delmā
pāri tai ēnainai toskānai Spilvē
pāri tiltam
otram tiltam
nākamajam
un Tu brauksi atpakaļ
jo, redz, šos tiltus uzcēlām
no to iepriekšējo pelniem un krāsmatām
***
kad man būs drosme pateikt sejā
piecdesmit skandināvu kolēģiem ar fjordu ūdensvēsiem smaidiem
un vienai menedžerei no bēšīgas ģimenes mājas ar rūpīgi menedžētām dobēm rīgas priekšpilsētā
ka
“jā, es nezinu”
“jā, es nevaru”
un es negribu
klumzāt augšup pa stiklotajām karjeras kāpnēm kuru galā redzu tukšumu
kuru kāpšanai esmu par vieglprātīgu
–
no puķupodiņa izrausās apjukusi pūce
un cauri plīstošu burbuļu mūrim
aizlido pretī nezināmajam
pretī gaišajai nākotnei
astes galā nesot mazus nocenotu narcišu ziediņus
