Kultūra
Kultūrpolitika

Guna Roze: Pilīs un būdiņās0


Guna Roze
Guna Roze
Foto: Ieva Andersone

Pirms mēneša medijus un sociālos tīklus pāršalca ziņa, ka turpmāk studiju darbi būs jāizstrādā tikai angļu valodā. Jā, jā – Latvijas augstākajās mācību iestādēs! Tātad paredzēts izspiest latviešu valodu no akadēmiskās vides.

Sākās pamatīga protestu vētra, arī es parakstījos pret šo spriedumu.

Pēc mēneša apritēs seši gadi kopš vērienīgās akcijas “Gaismas ceļš – Grāmatu draugu ķēde”, kad speldzīgi aukstā janvāra dienā vairāk nekā 14 tūkstoši cilvēku no visas Latvijas un ārzemēm – bibliotekāri, skolēni un skolotāji, rakstnieki un lasītāji – veidoja cilvēku ķēdi, lai no rokas rokā nodotu grāmatas, kas no Latvijas Nacionālās bibliotēkas vēsturiskās ēkas K. Barona ielā devās uz to jaunajām mājām – Gaismas pili.

Skaists un nozīmīgs akts. Vienlaikus sākās akcija “Tautas grāmatu plaukts”, kas Gaismas pilī glabā apmēram 7000 dāvinātu grāmatu, no kurām vispopulārākā visus sešus gadus ir Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis” – šobrīd jau 38 eksemplāri.

Tieši “Dvēseļu putenis” ir mūsu tautas spēcīgākais šā mēneša notikums.

Vispopulārākā latviešu autora grāmata nu kļuvusi par vienu no izcilākajām latviešu filmām, kas ne tuvu nav “uzspēlēsim kariņu” spēļfilmiņa. Tā iebrāzās kā speldzīgs putenis ilgi nespēlētās dvēseles stabulēs: mūsu brāļu, tēvu, vectēvu, viņu tēvu un vectēvu, brāļu, māsu, sievu, māšu un līgavu brūcēs; mūsu mazbērnu vēl neskartajā kolektīvās atmiņas brūcē.

Šis darbs ir tik īsts, tik personisks, latviskajai patībai tik svarīgs, ka tas pilnīgi noteikti būs paveicis mākslas darba augstāko misiju – padarīt indivīdu par labāku cilvēku.

Jau pirms tam Latvijas vēsturei nozīmīgu kauju un karavīru apbedījumu vietās mani vienmēr pārņēma milzu skumjas, pateicība un pazemība, bet tagad šādu vietu apmeklējums būs ar puteni stabulē. Katram, kas redzējis šo filmu.

Tāpat jutīsimies, mežā uzejot vairs tikai knapi samanāmus ierakumus, citādi klausīsimies latviešu strēlnieku dziesmas…

Cieņpilnāku pateicību par Latvijas brīvību grūti iedomāties.

Bet iesākumā bija grāmata…

Latvieši lasa un godā grāmatas. Latvieši nespēj grāmatu nokurināt vai nodot makulatūrā; latvieši izveidojuši vairākus virtuālus grāmatu klubus, tostarp maiņas, pirkšanas un dāvināšanas punktus, lai savu Dvēseļu dārzos devušos vecvecāku veidotās mājas bibliotēkas no rokām rokās nodotu tiem, kas meklē tieši to grāmatu.

Bet vislielāko apbrīnu un cieņu iemanto bibliotēkas – Latvijas pilis un būdiņas – gaisma to logos.

Jā, arī būdiņas, jo laukos bibliotēkas nereti ierīkotas pat daudzdzīvokļu māju mazākajos dzīvoklīšos, vai tautas nama vienā istabā. Tiekoties ar lasītājiem Latvijas bibliotēkās, esmu pamanījusi sakritību: visvairāk grāmatu māju gaišie logi ļaudīm vajadzīgi mazajos pagastos un ciematos.

Likumsakarība vai paradokss, bet, parēķinot procentos,

tieši ļaužu vismazskaitlīgākajos ciematos izrādās vislielākais bibliotēkas lasītāju skaits.

Ne jau lielpilsētās.

Kad uz “gaišo logu būdiņu” – lauku bibliotēku – atbrauc rakstnieks, bibliotekārs mulsi atvainojas, ka sanākuši tik maz klausītāju – vien pārdesmit.

Maz??? Ko jūs! Ja ciemā dzīvo ap 300 iedzīvotāju, bet uz tikšanos atnākuši 20, tātad tie ir septiņi procenti – neiedomājams daudzums, un bez jebkādas ironijas!

Saistītie raksti

Vai bijis kaut viens gadījums, kad Liepājā uz tikšanos ar rakstnieku (neskaitot viņa bēres) atnāktu 4600 cilvēku (tie paši septiņi procenti), Ventspilī – 2500 vai Tukumā tūkstotis? Neiespējamā misija!

Tomēr ne jau par pilsētu bibliotēku slēgšanu valdība visā nopietnībā runāja pirms pāris gadiem…

Toreiz skaļā šūmēšanās pret iznīcinošo ieceri bija vēl viena stipra latviešu sīkstās gribas akcija: mazajām bibliotēkām būt! Jo, kamēr vien grāmatu māju – piļu un būdiņu – logos būs gaisma, tikmēr mūsu valoda un nacionālā identitāte nav apdraudētas!

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.