Juris Rudevskis
Juris Rudevskis
Foto no Jura Rudevska personīgā arhīva

Idejas, kas apdraud Eiropu. Saruna ar Francijā strādājošo latviešu juristu 29

Pirms gaidāmajām Francijas prezidenta vēlēšanām runāju ar šajā valstī strādājošo latviešu juristu JURI RUDEVSKI, kurš uzskata, ka Eiropas civilizācijai ir divi galvenie apdraudējumi. Tie varētu šķist pat radikāli pretēji, bet pamatā to darbības modelis ir tas pats –  liberālisms un islāma ideoloģija.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 3
Veselam
Ārvalstīs strauji izplatās jaunais Covid-19 paveids “FLiRT”. Medicīnas eksperte skaidro, vai šis vīruss ir konstatēts arī Latvijā un cik tas bīstams? 4
Kokteilis
Elīna Didrihsone piedzīvojusi lielu vilšanos – negaiss izjaucis vairāk nekā 1000 eiro vērto dēla dzimšanas dienas ballīti
Lasīt citas ziņas

Kā jūs raksturotu Eiropas sabiedrības stāvokli?

Pašlaik Eiropa atrodas visai līdzīgā situācijā kā 5. gadsimtā, kad Rietumromas impērijas bastions šķobījās, uzbruka barbaru ciltis, impērijā valdīja iekšēja apātija un nogurums. Tomēr mūsdienās apdraudējums Eiropas civilizācijai nāk ne tik daudz no cilvēku grupām vai karapūļiem, cik no idejām un ideoloģijām. Šādas ideoloģijas ir divas – tā saucamais liberālisms, kas patiesībā ir kreisais, radikāli sekulārais progresīvisms jeb neomarksisms, un islāma ideoloģija. Šie domas strāvojumi no pirmā acu uzmetiena šķiet radikāli pretēji, taču īstenībā tiem ir viens un tas pats pamats.

Un kāds ir šis kopīgais pamats?

CITI ŠOBRĪD LASA

Šeit vēlos atsaukties uz amerikāņu ekonomista Tomasa Souela darbiem. Vienā no savām grāmatām Souels formulē divas cilvēka vīzijas: ierobežoto un neierobežoto. Ko tas nozīmē? Ierobežotā cilvēka koncepts balstās uz reālismu: mēs godīgi atzīstam, ka cilvēks savās iespējās un resursos ir objektīvi ierobežots. Ierobežotā vīzija raksturīga jūdu un kristiešu pasaules skatījumam, jo tā pamatojas izpratnē par pirmgrēku jeb iedzimto grēku. Kā teica angļu rakstnieks Gilberts Kīts Čestertons, pirmgrēks ir tā kristīgās ticības dogma, kuru katrs cilvēks var viegli sajust sevī pašā. Kurš no mums nekad nav mocījies ar sirdsapziņas pārmetumiem, atzīstot, ka ir izdarījis kaut ko sliktu? Galvenais secinājums – paradīzi zemes virsū uzcelt nevar, mums ir reālistiski jārēķinās ar savām ierobežotajām spējām.

Savukārt neierobežotā cilvēka vīzija balstās uz cilvēka vājības noliegumu. Mēs varam sasniegt tādus mērķus, kādus vien vēlamies, un, ja mūsu ceļā ir kādi šķēršļi, tos pietiek novākt un tad sasniegsim ideālo rezultātu. Šis ir ļoti svarīgs moments: kur ir robeža starp labo un ļauno? Ierobežotā cilvēka konceptā tā iet caur ikviena cilvēka sirdi, bet neierobežotā cilvēka vīzijā ļaunums ir konkretizējams, tas atrodas ārpus mums. Vācu nacionālsociālistiem tie bija ebreji; padomju komunistiem – buržuji, budži un kapitālistiskā iekārta; klasiskā islāma skatījumā – neticīgie jeb kāfiri. Tāpat arī mūsdienu “liberālisma” skatījumā, ļaunums izpaužas netaisnīgajā sociālajā iekārtā, kas, viņuprāt, balstās uz apspiešanu. Un kas ir “apspiedēji”? Tie, kuri “pretojas progresam”, tātad konservatīvi un tradicionāli domājoši cilvēki. Galvenais, ka ļaunums vienmēr ir kaut kur ārpus mums, un, ja mēs to novērsīsim, tad iestāsies ideāla kārtība.

Kā spriež radikālie islāma sludinātāji? Rietumos dzīvo kāfiri, kuri pārkāpj Dieva jeb Allāha gribu, kas pausta Korānā un pravieša Muhameda dzīvesgājumā. Tad nu viņi jautā – kāpēc mēs, ticīgā tauta, dzīvojam daudz sliktāk par neticīgajiem? Visas pasaules reliģijas uzdevušas jautājumu – kādēļ tik bieži taisnīgie cilvēki cieš, bet neliešiem klājas labi? Jūdiem un kristiešiem šāda atbilde ir Vecās Derības Ījaba grāmatā, bet islāmā šāda ekvivalenta nav. Tradicionālais islāms uz šo būtisko jautājumu sniedz vienkāršotu atbildi – Dievs neļauj mums klāties labi tāpēc, ka mēs pietiekami nepiemērojam šariāta tiesības un nepildām Dieva gribu. Bet, ja mēs to pildīsim un piespiedīsim to pildīt arī citus, tad gan iestāsies ideāla kārtība.

Ja atvērsiet klasisko šariāta mācību grāmatu, tajā vienādā statusā ir saliktas gan rituālas normas (piemēram, kā mazgāties pirms lūgšanas), gan tiesību normas – kā sodīt noziedzniekus un kā slēgt komercdarījumus utt. Islāmā nepastāv atšķirība starp juristu un teologu. Viņi nodarbojas ar “fikhu”, tas ir, Dieva normatīvās gribas noskaidrošanu. Juristi to sauc par tiesību pozitīvismu, kas balstās uz likumdevēja gribu vien.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.