Joprojām avangards. Ieskats Liepājā dzimušā kuratora un meilārtista Valda Āboliņa mantojumā 0
Grāmata “Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā”, kuru izdevis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, ir 24 cm augsta, 17 cm plata, 4,5 cm bieza, un tās svars tuvojas pusotram kilogramam. Dizainers Aleksejs Muraško to ir veidojis kā bandroli ar lasītājam personīgi adresētu vēstuli no Abo, kā Āboliņu sauca draugi. Savā eksemplārā es atradu 1958. gada komiksu “Ko lai iesāk ar tādu Kandinskiju? Galvā ir kas cits.”
Modernisms, kuru var vērot pusguļus klubkrēslā garneles pozā, nav avangards! Kas ir avangards?
664 lappusēs grāmatas sastādītāja filozofe Ieva Astahovska sadarbībā ar Antru Priedi-Krievkalni piedāvā aizraujošu odiseju Liepājā dzimušā, Vācijā dzīvojošā kuratora un meilārtista Valda Āboliņa (1939–1984) intelektuālajā mantojumā. Abo kaislīgās vēstules, raksti un politiskie komiksi izgaismo radošo “virtuvi”, kamēr īpaši krājumam tapušie V. Āboliņa domubiedru un pētnieku Jāņa Borga, Ādama Ellersa, Ojāra J. Rozīša, Petras Štēgmanes, Barbaras Štrakas, Marka Alena Švēdes, Jāņa Taurena un Ģirta Zēgnera raksti iecentrē kuratoru Rietumu avangarda mākslā un kultūras sakaru veidošanā ar Latviju.
Grāmatā ir iestrādāta skaidra loģistika. Pēc izsmeļoša I. Astahovskas ievada paveras trīs portāli. “A” gaņģis ierauj lasītāju 60. gadu “Fluxus” festivālos, dzīvā, iepriekš neparedzamā darbībā, te parādās Jozefs Boiss, Volfs Fostels, arī pats Valdis Āboliņš.
Te uzstājas Darmštates skolas jeb jaunās mūzikas pārstāvji Džons Keidžs un Deivids Tjūdors, amerikāņu dejotāji Merss Kaningems un Kerolīna Brauna, kas izcēla nejaušību, fragmentāciju, saraujot plūstošu ritmu un manifestējot dejotāja neatkarību no mūzikas – “ja Tu redzi šos vārdus kaut kur Tavā tuvākā apkārtnē plakātētus, pamet visu pārējo un ej skatīties,” Valdis raksta brālim Kārlim. “Tu vēl atceries Bežāra “Die Reise?” Tas bija fantastisks. Un tad pamēģini to iespaidu no Bežāra kāpināt, tad apmēram būs Kaningems.”
No Amerikas Valdis izraksta Māršala Maklūena “Understanding Media”: “viens no baigākiem večiem, kas pēdējā laikā kaut ko svarīgu teikuši: pavisam zili!”
V. Āboliņš, studējot Āhenes Tehniskajā augstskolā arhitektūru, kā studentu pašpārvaldes AStA kultūras programmas vadītājs rīkoja eksperimentālas teātra izrādes, performances, elektroniskās mūzikas un džeza koncertus.
Viņa organizētais “Fluxus” Jaunās mākslas festivāls 1964. gada 20. jūlijā sakrita ar vēsturiski iezīmētu datumu – 1944. gada 20. jūlijā notika atentāta mēģinājums pret Hitleru. Auditorija atmodās no politiskās guļas. Āhene kļuva par “akciju mākslas centru”. Un Āboliņš atteica izstādi Josefam Boisam! Ļoti atsvaidzinoši iepretim Boisa kultam Latvijā un sentimentālām dievināšanas tieksmēm, kurās, atmetot saturu, tiek kopēta ārējā čaula.
“B” sadaļā lasāmas V. Āboliņa jaunā kreisuma idejas politikā, kas 60. gadu beigās un 70. gadu pirmajā pusē radikāli atšķīrās gan no trimdas latviešu “labā spārna”, gan ar aizdomām tika uztvertas Padomju Latvijā, jo Āboliņš, izmantojot sociālisma sistēmas priekšrocības, gribēja mainīt sabiedrību. Āboliņš veidoja kontaktus, lai vienotu latviešus politiski aktīvā kultūrā, balstītā uz marksismu.
Šī sakarnieka un vidutāja prakse izvērsta “O” daļā. 1969. gadā V. Āboliņam vēl neizdevās sarīkot Vācijas jauniešu semināru ar Padomju Latvijas literātiem Imantu Auziņu, Māri Čaklo, Jāni Peteru, Imantu Ziedoni, literatūrzinātnieku Ilgoni Bērsonu, arī Vizmu Belševicu, Liju Brīdaku, Albertu Belu, Ojāru Vācieti un Andri Vējānu. Par atteikuma iemeslu Ilgonis Bērsons minēja rakstnieku aizņemtību.
Te būtu vietā ieskatīties apgāda “Zinātne” izdotajā Madaras Eversones sastādītajā grāmatā “Laiku nospiedumi. Ilgoņa Bērsona dzīve dienasgrāmatās, vēstulēs, atmiņās un attēlos (1947–1990)”, lai ieraudzītu dzelzs priekškara abas puses.
Tālāk sekoja veiksmes. Būdams ietekmīgās Jaunās tēlotājmākslas biedrības nGbK vadītājs Rietumberlīnē, V. Āboliņš sarīkoja izstādi “20 mākslinieki no Padomju Latvijas” Diseldorfas mākslas un informācijas mesē (1973). Āboliņam patika Līvijas Endzelīnas glezniecība, taču uz atklāšanu ieradās Indulis Zariņš, kas sarunā ar Imantu Lešinski esot pievērsies franču frivolai literatūrai.
Tieši pateicoties Valdim Āboliņam, gleznotāja Maija Tabaka kā DAAD (Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests) stipendiāte dzīvoja Rietumberlīnē gadu ilgi (1977). Šo stipendiju jau kā Latvijas pārstāvis ir saņēmis arī arhitekts Hārdijs Lediņš (1992) un šogad – māksliniece Ieva Epnere.
Vēl grāmatā ir neliels privātais pielikums “+”, kas ļauj ielūkoties Valda Āboliņa bērnībā, piemēram, 1952. gada augusta foto, kas iemūžinājis Porcā-Veshofenā esošo Āboliņu ģimeni pie ābelītes līdzās iekoptam dārziņam – trīs dēli un kāposti aug dūšīgi! Citu skaidrojumu par Valda bērnību nav. Šo teritoriju piepilda V. Āboliņa draudzenes Marutas Šmites, Ādolfa Šildes meitas, rakstītais: “Mēs, kara un pēckara bēgļu bērni, augām savādos apstākļos – spēlējāmies graustos un ar lūžņiem un skudrām, bet mums likās, ka dzīvojam paradīzē: vācu bērniem bija jābūt mājās ap pieciem, mēs palikām laukā līdz desmitiem vakarā, jo mājās bija pārāk šauri. (..). Kaimiņienes mammiņu bāra, ka viņa visu to mums atļauj.
Viņa atbildēja: ja atkal sāksies karš, es piecus bērnus nevarēšu nosargāt – pašiem jāmācās, kā tikt galā ar iespējamām grūtībām un trūkumiem –, un mēs tikām galā.
(..) Mēs nejutāmies piederīgi, bet arī ne piesieti vienai videi un dzīves veidam. (..) Un mēs neko nebijām zaudējuši.”
Pēc gleznotājas M. Tabakas 1978. gadā tapušā V. Āboliņa portreta, kas dubulto personību tās tumšajā un gaišajā tēlā (Latvijas Mākslinieku savienības muzejs), biju iedomājusies kuratoru kā maza auguma vīrieti ar šauriem pleciem un īsu kaklu. Šo optisko efektu, kas liek “eksīlim” izskatīties kā akcentētam rūķim, rada milzīgā platmale, kuru viņš nenoņēma, pat uzturoties slēgtā telpā, un garais, futrālim līdzīgais mētelis.
Abo blīvās, dedzīgās un smieklīgās vēstules, adresētas gan tuviniekiem, gan Rietumu domubiedriem, gan Rīgas jaunajiem mākslas, mūzikas un literatūras intelektuāļiem, klīdināja paša V. Āboliņa nošķirtību. Viņa vientulību var vērot Jāņa Kreicberga fotogrāfijā, kas fiksējusi Rietumberlīnes Mocštrāses celles radošo haosu, kurā labi iekļaujas Māra Ārgaļa litogrāfija “Katastrofa III”. Sprādziens. Tāds tādu atrod.
Personīgi man grāmatas “siena kaudzē” divreiz iedūra viena un tā pati adata. V. Āboliņš bija pārņemts ar režisores Annas Lācis personību, kuru atklāja, klausoties radio interviju: “Tas bija skaisti dzirdēt to veco dāmu stāstām par saviem pārdzīvojumiem ar teātri divdesmitajos gados Latvijā un Vācijā, par savu sadarbību ar Brehtu un galvenokārt ar Valteru Benjaminu, kura rakstu un filozofijas iespaids pašreiz aug augumā.”
Āboliņš A. Lācis saista ar Strādnieku teātri, lai gan viņa strādāja ar radikāli kreiso Rīgas Arodbiedrību Centrālbiroja kluba dramatisko sekciju, t.s. Vajāto teātri, Linardu Laicenu un Leonu Paegli, un masu inscenējumos vienojās ar socdemokrātu vadīto Rīgas Tautas augstskolu. Viņas mērķis bija noārdīt plaisu starp skatuvi un publiku, ieraujot kolektīvā jaunradē visu auditoriju. 2018. gadā Maskavā ir atkārtoti izdota A. Lācis grāmata “Sarkanā neļķe”, kamēr Latvijā ap viņas vārdu vītero tikai Benjamina un Brehta sakarā. Varbūt Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs varētu Asju iecelt arī Latvijas vēstures kreiso ideju gaismā? “Zēni” taču mums ir.
