Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: Evija Trifanova/LETA

“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni 0

Olafs Zvejnieks, Kristīne Stepiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

“Bērnu un sieviešu apavi, maciņš ar bērna brošiņu, matu ķemmes un kauli, kauli, kauli”: Baldones mežā atrasti zvērīgi nogalinātie ebreji
VIDEO. Neapstādināmais zāles pļāvēja robotiņš – “traģikomiski” kadri no Igaunijas
“Davai, noslēdzam mieru, lai krievi beidz bumbot un tad viss būs kārtībā…”: daudzi tā uzskata, pārliecināts ir Ivars Ījābs
Lasīt citas ziņas

 

Ar nākamo apkures sezonu ir saistīta virkne būtisku jautājumu – vai pietiks kurināmā, cik tas maksās, ko vēl varam iespēt energoefektivitātes palielināšanā un pārejā uz atjaunojamajiem energoresursiem, kā augstās energoresursu cenas ietekmēs nekustamos īpašumus? Taču ar to vien ir par maz – ir jātiek skaidrībā arī ar to, vai un kā apkures plāni atbilst virzībai uz Eiropas Zaļo kursu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lai tos šķetinātu, “Latvijas Avīze” sadarbībā ar biedrību “Latvijas klimata neitralitātes klasteris 2050” uz diskusiju aicināja šīs jomas ekspertus – Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas prezidenti, SIA “Salaspils siltums” valdes locekli Inu Bērziņu-Veitu, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieku enerģētikas jautājumos Andri Akermani, SIA “Latio” valdes priekšsēdētāju Edgaru Šīnu un biedrības “Zaļā brīvība” valdes priekšsēdētāju, Latvijas Universitātes (LU) ilgtspējīgās attīstības pētnieku Jāni Brizgu.

 

Nākamo apkures sezonu Latvijā varētu dēvēt par lielāko īstermiņa izacinājumu pēdējo 30 gadu laikā. Valsti jau ir pāršalkuši dažādi stāsti, piemēram, par četrkārtīgiem apkures tarifiem Rēzeknē, vismaz divkāršotiem Rīgā, pieņēmumiem, ka vienistabas dzīvokļa apkure galvaspilsētā mēnesī maksās teju 250 eiro. Cik tie ir pamatoti?

Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks enerģētikas jautājumos Andris Akermanis: “Ir skaidrs, ka apkures tarifu pieaugumu iedzīvotājiem nevarēs sponsorēt pilnībā. Atbalstam ir jābūt mērķētam uz mazturīgajiem. Pārējiem būs jāmaksā pilnā apjomā.”
Foto: Timurs Subhankulovs

A. Akermanis: Tās tomēr ir spekulācijas. Ja būtu zināms, cik maksās kurināmais, tad varētu runāt par apkures tarifiem. Patlaban to neviens nevar pateikt. Protams, ir cerības, ka kurināmā cenas pazemināsies, taču tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā beigsies karš Ukrainā. Pieļauju, ka patiesās siltuma izmaksas mēs redzēsim tikai apkures sezonas sākumā.

I. Bērziņa-Veita: Piekrītu, ka 250 eiro par vienistabas dzīvokļa apkuri Rīgā ir spekulācija. Viss ir atkarīgs no enerģijas patēriņa. Viens no svarīgākajiem jautājumiem šobrīd ir aizdomāšanās par to, cik ekonomiski mēs enerģiju tērējam, kā samazināt patēriņu. Gribētu teikt, ka pastāv divi kritēriji – drošība un cena. Manuprāt, šobrīd ir jāizvēlas drošība.

Latvijā siltumenerģija ir nepieciešama līdz pat septiņiem mēnešiem gadā, tāpēc katram iedzīvotājam neatkarīgi no tā, vai viņa mājoklis ir pieslēgts centralizētajai siltumapgādei vai ne, ir jādomā par to, cik efektīvi viņš patērē siltumenerģiju, vai viņa māja ir nosiltināta, ko vēl ir iespējams izdarīt, lai nelaistu siltumu gaisā. Siltumapgādes uzņēmumi apsola darīt visu, lai nākamajā apkures sezonā siltums būtu, turklāt par viszemāko cenu, kāda vien ir iespējama.

 

Ko energoefektivitātes uzlabošanas ziņā ir iespējams paveikt līdz nākamajai apkures sezonai atlikušajos piecos mēnešos? Kā zināms, ir daži veiksmes stāsti, piemēram, Ozolnieki un Rundāle, kur teju visas daudzdzīvokļu mājas ir nosiltinātas, bet Rīgā tādas ir tikai 65 jeb apmēram 3%. Savukārt Latvijā 13 gadu laikā no 39 tūkstošiem daudzdzīvokļu māju nosiltināti vien aptuveni divi tūkstoši. Vai tiešām aina ir tik bēdīga?

A. Akermanis: Apmēram tā arī ir, turklāt aina ir ļoti raiba. Ir pirm­rindnieki, kas ir kārtīgi izdarījuši mājasdarbu. Minētās pašvaldības nebūt nav tās lielākās. Kā pirm­rindnieces varētu minēt Liepāju, Cēsis, Valmieru un Ventspili. Lai arī šajās pilsētās mājas nav simtprocentīgi nosiltinātas, taču pašvaldības ir darījušas visu, kas bijis to spēkos.

Jāņem vērā, ka arī iedzīvotāju attieksme ir ļoti dažāda. Lai arī finanšu institūcija “Altum” ir gatava šādiem projektiem piešķirt naudu, ir vērojama arī pretestība, jo celtniecības izmaksas ir sakāpušas mākoņos. Iespējams, siltināšanas darbus sabremzēja rīdzinieku salīdzinoši lielākā maksātspēja, sak, mums jau neko nevajag, lai par to domā pašvaldība. Taču pašvaldība neko nevar izlemt dzīvokļu īpašnieku vietā. Cerēt, ka pašvaldība kaut ko finansēs, ir muļķīgi. To neļauj likumdošana, šādiem mērķiem nauda nav paredzēta arī budžetos. Par energoefektivitāti ir jādomā pašiem dzīvokļu vai namu īpašniekiem. Līdz nākamās apkures sākumam vēl kādu siltināšanas projektu paspēs pabeigt, bet tādu nebūs daudz. Augstie apkures tarifi noteikti paskubinās veikt siltināšanas darbus nākamajā gadā.

I. Bērziņa-Veita: Tie, kuri vēl nav uzsākuši siltināšanas darbus, līdz rudenim to izdarīt noteikti nepaspēs. Cerams, ka to izdosies paveikt tiem, kuri sākuši darbus, jo būvniecības izmaksas ir būtiski augušas! Tā nu sanāks, ka skopais maksās divreiz – tie, kas kavējušies, tagad maksās vēl dārgāk. Salaspilī ir vairākas mājas, kuras jau kopš 2017. gada katru gadu organizē jaunu iepirkumu, noņem kādu pozīciju, cerot, ka jāmaksā būs mazāk, taču jāmaksā ir tikpat, bet izdarīts tiek daudz mazāk.

Šobrīd ir īpaši augstas cenas, un būtiski zemākas tās nekļūs. Bez siltināšanas ir vēl arī citi darbi, kas būtu jāpaveic. Tā kā lielākajai daļai ēku ir automātiskie siltummezgli, ir jāpieaicina speciālisti un jāizvēlas pareizais temperatūras režīms. Proti, uz nakti vajadzētu noregulēt nedaudz vēsāku temperatūru – nevis 24 vai 22 grādus, bet, piemēram, 20 vai 19. Temperatūras samazināšana telpā par vienu grādu dos 5% kurināmā ekonomiju. Tādējādi mēs varam būtiski ieekonomēt.

Nereti ir tādi gadījumi, ka nosiltinātās mājās ir neadekvāti liels siltumenerģijas patēriņš. Noregulējot siltummezglus, veicot vizuālu auditu, ko mēs vēl varam izdarīt, piemēram, nostumjot no radiatoriem rakstāmgaldu, skapīti vai smagus aizkarus, siltuma patēriņš var samazināties vidēji par 20%, ir bijuši gadījumi, ka tas sarūk pat par 35%. Vēlams uz radiatoriem uzlikt regulatorus un tajās telpās, kurās neuzturamies, samazināt temperatūru. Tiem, kuri dzīvo daudzdzīvokļu ēkās, kas ir kopīpašums, ir jāatmet doma, ka nav jēgas ekonomēt, jo tāpat apsaimniekotājs apkures izmaksas sadalīs uz visiem iedzīvotājiem vienādi. Jāekonomē ir visiem kopā, tāpēc līdz nākamās apkures sezonas sākumam šos jautājumus vajadzētu sakārtot.

 

Vai ir pamanāma tendence, ka, iegādājoties īpašumu, pircēji pievērš uzmanību tam, vai ēkas ir nosiltinātas?

SIA “Latio” valdes priekšsēdētājs Edgars Šīns: “Būtu tikai godīgi jau šodien aizsūtīt cilvēkiem rēķinus, kādi būs jāmaksā par apkuri nākamajā ziemā. Diezin vai politiķi to gribēs darīt pirms vēlēšanām, bet tas būtu godīgi.”
Foto: Timurs Subhankulovs

E. Šīns: Siltinājums nav tas, kas primāri nosaka pircēja izvēli par nekustamā īpašuma iegādi. Taču arvien biežāk pircēji pārdevējiem palūdz parādīt apkures rēķinus. Nepiekrītu teiktajam, ka energoefektivitātes jautājumu risināšana ir jāatstāj tikai uz dzīvokļu īpašnieku pleciem. Runājot par ģeopolitiku – mēs nesadzirdējām mājienu ar mietu ne mūsu kaimiņvalsts vadītāja uzrunā Minhenē 2007. gadā, ne 2008. gada notikumos Gruzijā, ne 2014. gada notikumos Ukrainā. Šobrīd mēs beidzot kaut ko sākam sadzirdēt, bet, manuprāt, īsti ne to. Es sadzirdu to, ka mums enerģijas patēriņš ir jāsamazina uz pusi vai divām trešdaļām. Taču mums nav ne fiskālo, ne monetāro instrumentu, lai absorbētu šo triecienu. Tad nu, mīļie, saturamies, būs strauja dzīves līmeņa pazemināšanās!

 

Nākamajā ES fondu plānošanas periodā ēku siltināšanai visā Eiropā paredzēti ievērojami līdzekļi. Taču Latvijā nenosiltināto māju īpatsvars ir tik liels, ka visiem noteikti nepietiks. Kāds būtu risinājums – jāstājas rindā un jācer, ka paspēs?

J. Brizga: Latvijā un daudzās Austrumeiropas valstīs jau gadu desmitiem esam siltinājuši, un tādā tempā, kādā mēs to darām, vēl būs nepieciešami vismaz simts gadi, lai visas mājas varētu nosiltināt. Pamatā tiek runāts par daudzdzīvokļu mājām, taču jāsiltina ir arī privātmājas, jo liela daļa no tām ir tieši tādā pašā situācijā, ja ne pat sliktākā.

Nereti cilvēki dzīvo enerģijas nabadzībā, jo viņi nevar savus mājokļus pilnvērtīgi apkurināt. Nevajag cerēt uz to, ka Eiropas Savienība mums iedos pietiekami daudz naudas, lai mēs visu dzīvojamo fondu varētu nosiltināt. Cilvēki nevar atļauties būvēt pasīvās mājas, Latvijā nav arī tā dēvētie pozitīvās enerģijas rajoni, kādi ir populāri Rietumeiropā, proti, kad kāds mikrorajons rada vairāk enerģijas nekā patērē. Tas, protams, ir naudas jautājums, bet ne tikai.

Tas ir arī plānošanas jautājums, jo uz šādiem risinājumiem ir nepieciešama arī mērķtiecīga virzība. Energoefektivitātes celšana nav vienīgais, ko varam darīt. Varam samazināt arī iekštelpu temperatūru apkures sezonā. Pirms kāda laika LU veica socioloģisku aptauju, lai noskaidrotu, vai cilvēki ir gatavi to darīt. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju – aptuveni 40% – bija gatavi šādam solim.

Iespējams, tas liecina, ka mēs enerģiju izmantojam izšķērdīgi. Mēs varam arī paši sākt ražot enerģiju – piemēram, likt uz jumtiem saules paneļus un kolektorus. Salaspils šajā ziņā ir ļoti labs piemērs. Vides aizsardzības jomā ir trīs galvenās stratēģijas – energoefektivitātes uzlabošana, pārslēgšanās uz videi draudzīgākiem risinājumiem un enerģijas patēriņa samazināšana. Pašreizējā energoresursu krīze ir labs stimuls sākt skatīties enerģijas diētas virzienā.

 

Ir gan dzirdēti apgalvojumi, ka temperatūras samazināšana iekštelpās taupa energoresursus, bet palielina saslimstību ar gripu. Iespējams, efektivitātes ziņā šis var izrādīties apšaubāms līdzeklis.

I. Bērziņa-Veita: Galvenais ir nepārspīlēt, visam ir jāpieiet ar veselo saprātu.

 

Mēs jau vairāk nekā desmit gadus esam siltinājuši ēkas un, iespējams, vēl simts gadi būs nepieciešami, lai tās nosiltinātu pilnībā. Varbūt ir pienācis laiks meklēt kādas jaunas pieejas, piemēram, pašvaldības varētu veidot vienas pieturas aģentūras, kuras izstrādātu tipveida projektus, uzrunātu katras konkrētās mājas iedzīvotājus, vienlaikus risinot arī jautājumus, kas saistīti ar finansējuma piesaisti un dokumentu formēšanu? Varbūt ir pienācis laiks proaktīviem risinājumiem, lai iesaistītu iedzīvotājus, kuri nav eksperti nedz energoefektivitātes, nedz būvniecības jautājumos?

Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas prezidente, SIA “Salaspils siltums” valdes locekle Ina Bērziņa-Veita: “Nākamajā apkures sezonā ļoti daudzi sapratīs, ka dabasgāze – tas ir dārgs, pat ekskluzīvs produkts. Šobrīd to neļauj saprast valsts atbalstu politika.”
Foto: Timurs Subhankulovs

I. Bērziņa-Veita: Ir pienācis laiks sekot Salaspils piemēram. Pašvaldības uzņēmums palīdz sagatavot visu nepieciešamo dokumentāciju, ticiet man – tas ir milzīgs darbs. Tiek aizpildītas aptaujas anketas, informācija ievadīta “Altum” datu bāzē, novadītas iepirkuma procedūras, veiktas audita procedūras, uzraudzīta būvniecība u.c.

Jā, tas dod rezultātus un diezgan lielu procesa paātrinājumu. Taču jāsaprot, ka šobrīd būvniecības kapacitāte Latvijā ir tāda, kāda tā ir. Un arī cilvēku sapratne un rocība arī ir tāda, kāda ir. Nākamā apkures sezona, kas būs salīdzinoši dārga, būs liels motivators. Tā kā apkure būs ļoti dārga, tad arī ekonomija, siltinot ēkas, būs ļoti liela. Taču kokam ir divi gali – ja cilvēki nonāks enerģētiskajā nabadzībā un nespēs samaksāt apkures rēķinus, tad jebkādas kredītsaistības, kas būs jāuzņemas siltināšanai, viņus biedēs.

Kurš svaru kauss būs smagāks – šobrīd grūti pateikt. Gribētu gan vērst uzmanību uz to, ka saistības pēc mājas siltināšanas nebūt nav tik briesmīgas, māja un dzīvoklis netiek ieķīlāti. Pēc pieredzes varu teikt – lai māja sekmīgi virzītos uz siltināšanu, ir ļoti svarīgi, lai tajā būtu vismaz viens aktīvs cilvēks, kas uzņemas būt par lokomotīvi.

 

Vai varam Salaspils piemēru multiplicēt?

A. Akermanis: Jā, to pierādīja Liepāja, kur lieliski strādāja namu pārvaldnieki. To, protams, atbalstīja pašvaldība. Lai arī sākumā gāja lēni un negribīgi, taču, kad pirmās mājas tika nosiltinātas, parādījās stāsti par to, cik maz jāmaksā siltinātajos namos, un drīz vien siltināšanas process kļuva masveidīgs. Piekrītu, ka “lokomotīve” jeb vismaz viens iniciatīvas bagāts cilvēks ir ļoti nepieciešams šajā procesā.

E. Šīns: Šī saruna būtu vietā, ja būtu 2009. gads. Mudināt, veicināt, rādīt labo piemēru šobrīd ir daudz par vēlu. Atkārtošos, bet mums ir jāsamazina importētās enerģijas daudzums par pusi vai pat divām trešdaļām. Tāpēc būtu tikai godīgi jau šodien aizsūtīt cilvēkiem rēķinus, kādi būs jāmaksā par apkuri nākamajā ziemā. Diezin vai politiķi to gribēs darīt pirms vēlēšanām, bet tas būtu godīgi.

I. Bērziņa-Veita: Šobrīd galvenais ir drošība, nevis cena, jo mēs nezinām, kādi būs tarifi nākamajā apkures sezonā. 70–80% no apkures cenas veido kurināmā izmaksas. Ja man kāds pateiktu, kādas tās būs nākamajā ziemā, es varētu pateikt, cik maksās apkure.

E. Šīns: Segas pārvilkšana pār galvu visos laikos ir bijis labs risinājums, lai atliktu kādas lietas…

 

Vai no gāzes cenas biržā mēs nevaram vismaz apjaust, par kādu cenu ir runa?

I. Bērziņa-Veita: Biržā ir zināma gāzes cena, bet kas mums to piegādās? Divu trīs mēnešu laikā dabasgāzes cena ir lēkājusi no tuvu 200 līdz 90 eiro par megavatstundu. Mēs sludinām iepirkumu brīvajā tirgū uz dabasgāzi katru trešo nedēļu. Kā jūs domājat, cik mums šobrīd ir piedāvājumu? Nulle.

 

Taču jūs pārstāvat uzņēmumu, kas atbild par iedzīvotāju namu apkuri. Ko jūs darīsiet 15. augustā, ja gāzes joprojām nebūs? Iesiet uz mežu zāģēt malku?

I. Bērziņa-Veita: Nē, uz mežu es neiešu, jo Salaspilī ar malku dzīvokļus nevar apkurināt. Taču es esmu laikus padomājusi, ar ko var aizstāt dabasgāzi tajā mazajā ciematiņā pie Salaspils, kuru apkurina ar gāzi, nevis atjaunojamajiem resursiem. Ja būs nepieciešams, tiks piegadāta autogāze. Katlam ir uzstādīts dīzeļdeglis. Notiek šķeldas katlumājas iepirkums. Tiek apsvērta doma arī par pārvietojamu granulu katlu. Proti – šobrīd man uz galda ir jau pieci dažādi risinājumi. Varu apsolīt, ka tarifi netiks celti bezjēdzīgi. Mēs rūpējamies, lai izmaksas varētu absorbēt.

 

Vai nekustamā īpašuma apsaimniekotāji šobrīd apsver iespēju likt uz mājām saules paneļus?

E. Šīns: Par apsaimiekotājiem nevarēšu atbildēt, jo pirms pāris gadiem apsaimniekošanas uzņēmumu pārdevu. Taču mani priecē tas, ka visi klienti, kas apsver prāvāka īpašuma iegādi, šobrīd domā par iespēju pašiem ražot enerģiju. Gan uz jumta, gan pļaviņā blakus mājai. Ir arī tādi, kuri enerģijas ražošanai iegādājas papildu platību.

 

Cik saules paneļus vai vēja turbīnas mēs varam paspēt uzlikt piecos mēnešos?

A. Akermanis: Mazas vēja turbīnas varētu paspēt, bet tās neatrisinās problēmu. Arī saules paneļi ne visur ir piemēroti.

I. Bērziņa-Veita: Svarīgākais ir kolektori, kas savāc siltumu, jeb t.s. melnā muca, jo saule spīd dienā, bet lielākais patēriņš vērojams vakarā. Attiecībā uz saules paneļiem, kas ražo elektrību, mani pārņem bažas, vai tikai mēs neejam uz otro OIK. Vasarā, kad spīd saule – viss būs lieliski, bet kas notiks drēgnos rudens vakaros un ziemā? Bāzes slodzi mēs ražosim ar dabasgāzi.

Biedrības “Zaļā brīvība” valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes ilgtspējīgās attīstības pētnieks Jānis Brizga: “Tādā tempā, kādā mēs siltinām mājas, būs nepieciešami vēl vismaz simts gadi, lai visu nosiltinātu.”
Foto: Timurs Subhankulovs

J. Brizga: Latvijā ir arī Daugavas HES kaskāde…

I. Bērziņa-Veita: Ļoti ceru, ka valsts plāno un nosaka limitus. Manis vadītajā uzņēmumā tiek ražota elektroenerģija, mēs precīzi sarēķinām, lai nebūtu jānodod neviena kilovatstunda tīklos – visu patērējam paši. Bāzes slodzes jeb enerģijas deficītu varētu saražot arī ar biogāzi.

J. Brizga: Pareizais virziens ir ilgtermiņā iet prom no jebkādas dedzināšanas. Saule ražo enerģiju tad, kad tā spīd, bet vējš tad, kad pūš. Tāpēc ir nepieciešams labs elektroenerģijas tīkls, kas ir saslēgts ar citiem reģioniem – tāds mums ir gan ar Skandināviju, gan Poliju. Daugavas HES ir labs bāzes jaudu pamats, kas var palīdzēt veidot līdzsvaru.

 

Pagājušo apkures sezonu mēs lielā mērā pārdzīvojām, jo tika noteikti tarifu griesti, līdz kuriem maksāja iedzīvotāji, bet pārējo sedza valsts. Pieļauju, ka šādu shēmu nākamajā ziemā nevarēsim atļauties. Vai mēs neesam nonākuši situācijā starp āmuru un laktu? No vienas puses – ja iedzīvotājiem tiek sponsorēti apkures rēķini, tad viņi tiek demotivēti siltināt namus un esošā sliktā situācija tiek paildzināta. No otras puses – ja netiek, tad pastāv sociālā sprādziena risks. Kā iespējams izmanevrēt starp šīm divām klintīm?

A. Akermanis: Jāturpina manevrēt, citu iespēju nav. Ir skaidrs, ka apkures tarifu pieaugumu nevarēs nosponsorēt pilnībā. Kariņa atbalsts “no lejkannas” nebūs risinājums. Atbalstam ir jābūt mērķētam. Pārējiem būs jāmaksā pilnā apjomā. Citu variantu nav. Arī šā brīža likumdošana ir tāda, ka nevar izlikt no dzīvokļiem cilvēkus, kuri nesiltina mājas.

 

Iespējams, nākamā ziema liks mainīt šos likumus?

A. Akermanis: Ja godīgi, es arī to sagaidu. Pretējā gadījumā būtiski uzlabojumi būs tikai pēc 25 gadiem.

Par cik gadiem padomju laikā celtās daudzstāvu mājas mūžu pagarinās siltināšana? Publiskā telpā figurē skaitļi, ka par 20–30 gadiem?

E. Šīns: Es kā inženieris celtnieks pēc pirmās izglītības negribu diskutēt par padomju laika blokmāju ilgmūžību. Ir mājas, kuras brūk kopā, bet ir tādas, kuras stāvēs vēl simts gadus.

I. Bērziņa-Veita: Šobrīd lielā vērtē ir labs energospeciālists, kurš spēs novērtēt un ieteikt labākos šo māju energoefektivitātes risinājumus. Liela daļa iedzīvotāju ir kā tādi personāži no pasakas par trijiem sivēntiņiem, kuri neko nedara un gaida ziemu, lai atkal varētu lamāt valdību. Ir jāsaprot, ka atbalstu nevarēs piešķirt visiem. Un nākamajā apkures sezonā ļoti daudzi sapratīs, ka dabasgāze – tas ir dārgs, pat ekskluzīvs produkts. Šobrīd to neļauj saprast valsts atbalstu politika.

J. Brizga: Piekrītu, atbalsts nedrīkst būt universāls. Diemžēl tāda ir Latvijas pieredze. Bieži vien vislielāko atbalstu saņem tieši tie, kuri enerģiju patērē visvairāk. Tā nebūt nav daļa no sociālās politikas, kā nereti tas tiek sabiedrībai pasniegts. Piemēram, Skandināvijas valstīs mērķtiecīgi tiek atbal­stīti tieši mazturīgie iedzīvotāji. Ir noteikts slieksnis, virs kura ir jāmaksā pilna cena. Tas viss motivē domāt par patēriņu. Arī lielākajā daļā ES valstu prioritāte ir tieši sociālo māju siltināšanai. Tiem, kuriem ir nauda, izglītība un zināšanas, kas spēj sagatavot visus nepieciešamos projektus, nekāds atbalsts netiek piešķirts.

 

Nākamajos gados, lai izmantotu lētākus vietējos resursus, daudzas pašvaldības investēs šķeldas apkures katlos. Kā tas ietekmēs mūsu virzību uz klimata neitralitātes mērķiem?

J. Brizga: 2030. gada mērķiem īsti nav saistības ar šķeldas apkuri, tur šķēršļu nav. Līdz 2050. gadam gan Eiropas līmenī esam noteikuši nulles emisijas. Tādējādi nedz gāzei, nedz jebkādai citai dedzināšanai vairs nebūs vietas. Jāņem vērā, ka šobrīd Eiropas Zaļais kurss netiek mainīts, tas kļūst vēl svarīgāks.

 

Ko, gatavojoties nākamajai apkures sezonai, vajadzētu darīt to pilsētu iedzīvotājiem, kuriem sagaidāms vislielākais tarifu kāpums? Vai ir jāsāk krāt naudu?

A. Akermanis: Protams, arī tas ir jādara. Bet tur, kur ir nelielas siltuma slodzes, vēl ir cerības līdz nākamajai ziemai uzbūvēt nelielas šķeldas katlumājas. Lielākajās pilsētās, protams, tas nav reāli.

I. Bērziņa-Veita: Piekrītu, nauda ir jākrāj. Bet ir jādomā arī par māju energoefektivitāti, jāpiesaista speciālisti, kas var noregulēt temperatūru siltummezglā. Ļoti vēlams būtu dažādot energoresursu avotus – nepieciešami gan saules paneļi, gan vēja ģeneratori, gan siltumsūkņi. Zaļais kurss ir mūsu nākotne. Gāzes apkures katla nomaiņa pret granulu katlu nebūs tas pareizākais risinājums, jo granulas ir ļoti dārgas. Aicinu meklēt speciālistus, speciālistiem veidot blogus, lai informētu par problēmu un cilvēki aizdomātos.

SAISTĪTIE RAKSTI

J. Brizga: Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus.

E. Šīns: Cilvēkiem vajadzētu ieraudzīt īsto realitāti, redzēt patiesos nākamās apkures sezonas rēķinus. Un nevilkt segu pāri galvai, bet gan raudzīties realitātē. Ikdienā tiekoties ar nekustamā īpašuma vērtētājiem un aģentiem, es viņus mudinu kļūt par energoefektivitātes speciālistiem. Ja būs tāda situācija, kāda šobrīd tiek prognozēta, novembrī varēsim sagaidīt pirmos nekustamos īpašumus Latvijas vēsturē ar negatīvu vērtību. Proti, īpašumu, kas ir tik nedekvāti dārgs uzturēšanā, ka to nepirks pat par vienu eiro.

“Bērnu un sieviešu apavi, maciņš ar bērna brošiņu, matu ķemmes un kauli, kauli, kauli”: Baldones mežā atrasti zvērīgi nogalinātie ebreji
VIDEO. Neapstādināmais zāles pļāvēja robotiņš – “traģikomiski” kadri no Igaunijas
“Davai, noslēdzam mieru, lai krievi beidz bumbot un tad viss būs kārtībā…”: daudzi tā uzskata, pārliecināts ir Ivars Ījābs
Sinoptiķi nāk klajā ar prognozēm nākošajai nedēļai – vai vasara tiešām beigusies?
700 kg smagas govis pakārtas vertikālā stāvoklī, ķermenī ne grama asiņu: ASV masveidā nogalināti lopi
Lasīt citas ziņas
“Davai, noslēdzam mieru, lai krievi beidz bumbot un tad viss būs kārtībā…”: daudzi tā uzskata, pārliecināts ir Ivars Ījābs
FOTO. Kopenhāgenā tirdzniecības centrā sākusies apšaude – ievainoti vairāki cilvēki
“Bērnu un sieviešu apavi, maciņš ar bērna brošiņu, matu ķemmes un kauli, kauli, kauli”: Baldones mežā atrasti zvērīgi nogalinātie ebreji
FOTO. Politiķi ļaujas disko ritmiem sarunu festivālā “Lampa”
FOTO. Kopenhāgenā tirdzniecības centrā sākusies apšaude – ievainoti vairāki cilvēki
21:55
Sliktas ziņas no Ukrainas – ukraiņu karaspēks pēc smagām kaujām svētdien atstājis Lisičansku
21:20
Raidījums skaidro: par kurām partijām Latvijas pilsoņi gatavi balsot?
20:43
“Partijas cīnās par to, lai uzvarētu, nevis tauta dzīvotu labāk,” Horens Stalbe par to, ka uz “saulainu nākotni” ved tikai monarhija
Raidījums skaidro: par kurām partijām Latvijas pilsoņi gatavi balsot?
VIDEO. “Mums nav jācenšas izpatikt krieviem Latvijā”, mudina Arnis Blodons
FOTO. Likteņupes krastā, ar bagātu vēsturi, vairākkārt atjaunota, upurēta Rīgas HES celtniecībai – leģendārais Salaspils Svētā Jura baznīcas stāsts
Krievijas pilsētā Belgorodā nogranduši spēcīgi sprādzieni – sagruvušas ēkas un vairāki bojā gājušie
Kādas ir “burvju zāles” – rasaskrēsliņa dziedināšanas spējas?
VIDEO. Neapstādināmais zāles pļāvēja robotiņš – “traģikomiski” kadri no Igaunijas
Sinoptiķi nāk klajā ar prognozēm nākošajai nedēļai – vai vasara tiešām beigusies?
VIDEO. Visi naktī pārbaudītie elektroskūteru braucēji izrādās alkohola reibumā
700 kg smagas govis pakārtas vertikālā stāvoklī, ķermenī ne grama asiņu: ASV masveidā nogalināti lopi
Aiz skapjiem veidojas pelējums. Vai ar ventilācijas atveri sienā vien par maz?
Tev ir nepieciešamas pārmaiņas dzīvē! Horoskopi 4.jūlijam
VIDEO. Bordāns “Lampā” izrauj Šleseram no rokām mikrofonu! Kā politiķu diskusija pārvēršas cirkā
Daudzi Krievijas pilsoņi iebrauc un kārto darīšanas Rīgā caur trešajām valstīm, apstiprina Rinkēvičs
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs