Jana Čivžele Sāras lomā un Jānis Skutelis Mailza tēlā.
Jana Čivžele Sāras lomā un Jānis Skutelis Mailza tēlā.
Publicitātes (Jāņa Deinata) foto

Recenzija par iestudējumu “Pelikāni un vīnogas” Jaunajā Rīgas teātrī 3

Autors: Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Kokteilis
Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas
Lasīt citas ziņas

Iestudējumā “Pelikāni un vīnogas” JRT režisors Alvis Hermanis kopā ar aktieriem mēģina caur neuzbāzīga komisma prizmu papētīt tādu fenomenu kā vīriešu draudzība.

“In vino veritas” – lai cik arī būtu nobružāta šī senā atziņa, savu jēgu tā joprojām nav zaudējusi, jo patiesību nevar izteikt vārdos, tā stāv viņpus vārdiem. Patiesību nevar arī iemācīties, tā ir jāpārdzīvo. Bakha veltes mums palīdz ne tikai laiku pa laikam atbrīvoties no sadzīves rūpju un lik­stu pinekļiem, ļauties patīkamām sajūtām, bet dāvā arī iespēju palūkoties uz tiem cilvēka dabā ieslēgtajiem spēkiem, kas mūsu likteņos neglābjami ieskandina “āža dziesmas” motīvus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Veselais saprāts gan brīdina, ka aizrauties ar šīm veltēm nav vēlams, jo ieraudzītā patiesība var izrādīties tikpat skarba kā dvēseles ceļojums racionālā prāta būvētajā pasaulē un ne katrs to varēs izturēt. Amerikāņu rakstnieks Rekss Pikets tomēr ir nolēmis riskēt un savā 1999. gadā uzrakstītajā romānā “Sānceļi” (pēcāk pārstrādāts lugā un ekranizēts) aicina mūs kopā ar viņa varoņiem iesaistīties nedēļu garā ceļojumā pa Kalifornijas vīna darītavām, kas gluži neviļus var novest pie mazliet metafiziskas atskārsmes – ja šad tad neļaujas skurbumam, tad veselajam saprātam nav jēgas.

Alvis Hermanis, kombinējot dažādus izteiksmes veidus no trim minētajiem avotiem, Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) piedāvā publikai savu versiju par šo dēkaino ceļojumu ar nosaukumu “Pelikāni un vīnogas”. Savā iestudējumā režisors kopā ar aktieriem mēģina caur neuzbāzīga komisma prizmu papētīt tādu fenomenu kā vīriešu draudzība, kuras vienīgā pamatpremisa ir – esi patiess.

Abi izrādes varoņi ir nonākuši tajā mūža kritiskajā punktā, kas pieprasa kaut ko savā dzīvē mainīt, lai tā neieslīdētu nožēlojamas eksistences sliedēs. Mailzs cer, ka pēc dažām dienām izdos viņa grāmatu un viņš kļūs par atzītu rakstnieku, bet Džeksons nolēmis iestūrēt laulības ostā, cerot tādējādi atrisināt savas samilzušās problēmas. Par godu šim notikumam abi draugi sarīko nelielu “vecpuišu turneju” pa iecienītām vīna darītavām, lai pabūtu kopā un nodotos izsmalcinātām vīna degustācijām.

Bez zināmas romantikas, kuru atsevišķiem iekļaujošās sabiedrības adeptiem būs pagrūti satvert, tāds pasākums, protams, nav iedomājams, tāpēc drīz vien viņiem pievienojas divas jaukas būtnes, lai iesaistītos mūsdienīgi improvizētajos Bakha rituālos un kopīgās izklaidēs. Savstarpējās simpātijas ātri vien pāriet tuvāku atiecību veidošanās stadijā, un izrādes sižetisko notikumu virzība sāk palēnām izgaismot visus tos sarežģījumus, kas šādos gadījumos nepielūdzami atgādina par sevi. Mailzs, kuru Jānis Skutelis ar savu vienreizējo komiķa talantu pievilcīgi atveido uz skatuves, ir visai bikls un bezpalīdzīgs filologs, kas savas neveiksmes dzīvē kompensē ar izcilu vīna pasaules pārzināšanu.

Reklāma
Reklāma

Nepārspīlējot un negrēkojot pret psiholoģiju, aktieris izrādē uzbur tāda vīrieša tēlu, kurš sievietes priekšā zaudē pašpaļāvību. Viņu paralizē bailes no tiem attiecību labirintiem, kas patiesībā vilina viņa dvēseli. Mailzs vienkārši neļauj sev tuvoties, jo zina, ka, pielaižot kādu tuvu klāt, gribēsies to paturēt, bet viņam nav pārliecības, ka viņš to spēs. Sāra ar savu sievietes intuīciju to nojauš, viņa pat uzņemas iniciatīvu, lai tuvāk iepazītos, taču kopīgi sagrieztais izklaides pasākumu virpulis un Džeksona kļūmīgi labie nodomi attiecībā uz draugu neļauj īsti noticēt tam, kas Sāru saista Mailzā. Jana Čivžele šos neredzamos motīvus samērā precīzi ieskicē savā lomas zīmējumā, tomēr pagaidām ne visās ainās tas viņai izdodas gana pārliecinoši.

Mailzs ir izteikts introverts, bet viņa draugs Džeksons ir pilnīgs pretstats, un šī dualitāte arī veido viņu draudzības nesatricināmo fundamentu. Džeksona ideāls ir tā saucamais mačo, taču viņš vairāk cenšas tāds būt, nekā patiesībā ir. Atiecībās ar sievietēm viņš spēj sastrādāt ne vienu vien cūcību, bet pēcāk viņu tomēr gremž sirdsapziņas pārmetumi, kurus viņš pūlas noslāpēt ar ārēju bravūru.

Īslaicīgais intīmo attiecību uzliesmojums ar Betiju (Inga Tropa) pat iedzen Džeksonu strupceļā, kas draud ar kāzu atcelšanu, taču iekšējā neizlēmība, mazdūšība un rakstura vājums palīdz viņam to visu aizskalot kārtējā vīna straumītē. Ivars Krasts to visu uzskatāmi ar gaumīgu humoru ieauž sava tēla struktūrā, vienīgi uz ārišķību vērstais spēles stils neļauj aktierim līdz galam izakcentēt tos vīriešu draudzības aspektus, kuriem Alvis Hermanis solās pievērst lielāku uzmanību.

Jānis Skutelis Mailza lomā (no kreisās), Elita Kļaviņa viņa mātes tēlā un Ivars Krasts Džeksona lomā.
Publicitātes (Jāņa Deinata) foto

Betija ir sieviete, kas mīlestību vienādo ar ķermenisku saskaņu, un viņas uzmanību vispirms saista jutekliskie impulsi. Viņa vienmēr ir gatava tiem atsaukties un pieļaut tuvākus kontaktus, bet īssavienojuma gadījumā viņas prāta drošinātāji tiek momentā izsisti un kaisles augstākais punkts apziņā fiksējas kā īstas mīlestības apliecinājums. Šādu tipāžu, ja tam lugā nav pietiekoši izvērsta dramaturģiskā bāze, ir grūti nospēlēt, lai tēls iznāktu dabisks. Ingai Tropai ar visu savu sievišķīgo pievilcību tas īsti rokā nedodas un vairākās epizodēs izrādē iezogas kaut kas līdzīgs uzspēlei. Kopējai bildei tas gan lielu skādi nenodara, jo lomas saturisko slāni aktrise atklāj bez grūtībām.

Tiem, kas šodien vēl spēj novērtēt runātā vārda burvību teātrī, īpašu baudījumu sagādās personāžu asprātīgie dialogi, kuros lugas autors virtuozi izmanto vīnziņu profesionālo retoriku. Tās atjautīgais lietojums savstarpējās sarunās liek skatītājam nepārtraukti balansēt starp diviem jautājumiem: ko tad īsti izrādes varoņi tur degustē – vīnu vai tomēr dzīvi?

Teksts neprasa nekādu komikas sabiezināšanu tēlu skatuviskajā rīcībā, pietiek ar aktieru reāl­psiholoģiskās spēles emocionālajām atbildēm uz lugā iezīmēto situāciju, lai dabiskā humora plūdumā ietonētos tās cilvēciskās patiesības, kuras mēs cītīgi slēpjam ne tikai no citiem, bet arī paši no sevis. Bernards Šovs savulaik teica: “Par laimi, patiesībai ir viena vienīga izeja – to, ko nedrīkst runāt nopietni, var pateikt pa jokam.” Spriežot pēc programmiņā publicētās sarakstes, Alvis Hermanis kopā ar lugas autoru savā iestudējumā šo izeju ir ne vien veiksmīgi atraduši, bet arī plaši pavēruši visiem vīna, patiesības un teātra cienītājiem.

* Patiesība ir vīnā.

UZZIŅA

Rekss Pikets, “Pelikāni un vīnogas”, iestudējums Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē

* Režisors: Alvis Hermanis.

* Gaismu mākslinieks: Lauris Johansons.

* Lomās: Jānis Skutelis, Ivars Krasts, Jana Čivžele, Inga Tropa, Elita Kļaviņa, Ritvars Logins, Aminata Grieta Diarra vai Sabīne Tīkmane.

* Nākamās izrādes: 18., 19. oktobrī.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.