Foto: SHUTTERSTOCK

Šķeļ pensionārus: cik taisnīga ir pensiju indeksācijas kārtība 27

Pensionāriem oktobris ir veiksmīgs mēnesis, jo šajā mēnesī notiek ikgadējā pensiju indeksācija. Lielākā daļa pensionāru var rēķināties ar pārdesmit eiro lielu pielikumu. Pensijas pieaugums ir atkarīgs arī no darba stāža, bet gan pensionāru, gan sociālo lietu ekspertu vidū nerimstas diskusijas: vai tas ir pareizākais veids, kā palielināt pensijas?

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas
Daļa pensionāru ir neapmierināti ar līdzšinējo kārtību, pēc viņu domām, īsti godīgi nav tas, ka lielāku pielikumu saņem tie, kuriem jau ir lielāka pensija.

Piemēram, 71 gadu vecā Valentīna no Rīgas uzstāj, ka galvenais uzdevums ir mazināt plaisu starp mazo un lielo pensiju saņēmējiem: “Pirmkārt, ir ļoti grūti izprast, kas vispār notiek. Vismaz es kā cilvēks, kas nav saistīts ar ekonomiku, finansēm, vēlētos vienkāršāku skaidrojumu par to, kāda ir pensiju sistēma, kā notiek aprēķins – no kā tas viss atkarīgs. Ja es pareizi saprotu, lielākie ieguvēji atkal būs tie, kuriem jau ir lielākas pensijas, un tas noteikti nav godīgi.”

Pret inflāciju

CITI ŠOBRĪD LASA

Valentīnas teikto apstrīd Labklājības ministrijas komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciālists Egils Zariņš, skaidrojot, ka nebūs tā, ka lielākie ieguvēji būs lielo pensiju saņēmēji – indeksācija attiecas tikai uz to daļu pensijas, kas nepārsniedz 420 eiro.

“Tiem, kam pensija ir līdz šai summai, indeksēta tiek visa pensija. Tiem, kam pensija ir lielāka par 420 eiro, indeksē tikai šo summu, bet pārējo – ne.”

Princips ir vienkāršs – jo lielāks apdrošināšanas stāžs, jo lielāks indeksācijas koeficients.

Zariņš skaidro, ka “indeksācijas mērķis nav mehāniska pensijas palielināšana, bet gan piešķirto pensiju aizsardzība pret pirktspējas krišanos. Vienkāršāk sakot, indeksācija domāta, lai pensiju saņēmējiem tā nezaudētu vērtību inflācijas un citu apstākļu rezultātā.”

Lai būtu vieglāk izprast, cik lielu summu pensijas vecuma cilvēki saņems indeksācijas rezultātā, labklājības ministre Ramona Petraviča situāciju izklāsta detalizētāk: “Ja apdrošināšanas stāžs ir līdz 29 gadiem, pensija palielināsies par 7,19 procentiem, ja apdrošināšanas stāžs ir no 30 līdz 39 gadiem, kā arī ja pensija piešķirta par darbu kaitīgos un smagos vai sevišķi kaitīgos un sevišķi smagos darba apstākļos – pensija palielināsies par 8,05 procentiem, ja apdrošināšanas stāžs ir no 40 līdz 44 gadiem – pensija palielināsies par 8,91 procentu, bet, ja cilvēka apdrošināšanas stāžs būs vairāk nekā 45 gadi, tad jau pensija palielināsies par 9,77 procentiem.”

Lūk, pāris piemēru: “Ja vecuma pensijas piešķirtais apmērs ir 350 eiro, tad senioram ar apdrošināšanas stāžu līdz 29 gadiem no oktobra pensijas apmērs būs 375,17 eiro – par 25,17 eiro lielāks. Ja apdrošināšanas stāžs ir no 30 līdz 39 gadiem – pensijas apmērs būs 378,18 eiro – jau par 28,18 eiro lielāks. Tie, kuriem apdrošināšanas stāžs ir no 40 līdz 44 gadiem – pensijas apmērs būs 381,19 eiro jeb par 31,19 eiro lielāks. Savukārt, ja apdrošināšanas stāžs ir 45 gadi un vairāk, tad pensija palielināsies līdz 384,20 eiro, tātad būs par 34,20 eiro lielāka.”

Reklāma
Reklāma

Paši vainīgi?

Pensionāru vidū ir dažādi viedokļi par šādu pensiju indeksācijas sistēmu.

Pēc pensionāres Vandas domām, šī sistēma ir ļoti pareiza – vairāk saņems tie, kas savulaik ieguldīja vairāk darba, izvairoties no aplokšņu algām.

“Pensionāri, kuriem šobrīd ir lielāka pensija, ir smagi strādājuši pat vairākās darba vietās vienlaikus, ziedojuši savu laiku darbam, upurējuši laiku ar maziem bērniem un ģimeni, mācījušies neklātienē, dzemdējuši bērnus, studējot bez akadēmiskajiem atvaļinājumiem, izvairījušies no darba vietām, kur maksāja naudu aploksnē, nav sēdējuši uz darba nespējas lapām, bezdarbnieku pabalstiem utt. Līdz ar to viņiem ir lielāks darba stāžs, bijušas lielākas sociālās iemaksas. Tolaik viņi uz rokas saņēma mazāk, bet vismaz tagad ir lielāks pensijas pielikums.”

Vanda uzskata, ka tie, kuriem ir nelielas pensijas un no tā izrietošs mazāks pielikums, darba mūža laikā bijuši mazāk uzņēmīgi: “Mazo pensiju saņēmēji, iespējams, ir bijuši neuzņēmīgi, mazāk apzinīgi, mazāk izglītoti. Varbūt pat uzdzīvotāji.

Ja mēs visus vienādotu, nodrošinot vienādu pielikumu, tagadējiem strādājošajiem zudīs ticība valstij, uzkrājumu veikšanai.”

Vanda piebilst, ka pensiju pieaugumam vajadzētu notikt divas reizes gadā: “Ja tik strauji pieaug dzīves izmaksas, tad arī atbilstoši jābūt pensiju pieaugumam proporcionāli un vismaz divas reizes gadā, ja ne biežāk. Sistēmu mainīt var, arī paļaujoties uz personīgajiem uzkrājumiem, veidojot privātos līdzekļus, domājot par savu nākotni.”

Valsts iekasē divreiz

Pretēji Vandai sašutumu par līdzšinējo kārtību pauž pensionāre Ilze – pensiju jautājums viņai esot ļoti sāpīgs. “Pensiju sistēma ir pilnīgi aplama! Kādēļ pensija tiek aplikta ar ienākuma nodokli?

No mūsu algām taču tas jau tika atvilkts! Nav skaidrs, pēc kādas sistēmas indeksē pensijas un pēc kādas – deputātu algas.

Komunālie pakalpojumi ir jāmaksā visiem, papildus tam pensionāriem visi medikamenti un medicīnas pakalpojumi ir ļoti dārgi.”

Pensiju jautājumu eksperts Edgars Voļskis piekrīt, ka pensiju aplikšana ar iedzīvotāju ienākuma nodokli ir visai strīdīga: “Pensiju aplikšana ar nodokli tiek izskatīta iedzīvotāju ienākuma nodokļa kontekstā, jo tiek klasificēta kā iedzīvotāju ienākums.

Bet ir pretruna tajā, ka vienreiz šis naudas kapitāls jau ir bijis aplikts ar nodokli kā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.

Tāpēc, skatoties plašākā kontekstā, pensiju aplikšana ar nodokli būtu pārskatāms jautājums kopējā nodokļu sistēmas kontekstā.” Voļskis uzskata, ka pensiju indeksācijai ir jāturpinās, tikai būtu jāmaina veids, kā tā notiek: “Pensiju palielinājums par darba stāža gadiem būtu jānosaka absolūtās vienībās eiro, nevis procentos pret esošo pensijas lielumu, jo darba stāža gadi pārsvarā uzkrāti iepriekšējās sistēmas ietvaros.”

Skarbs un tiešs savos uzskatos ir “Luminor” bankas ekonomists Pēteris Strautiņš – viņš uzskata, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas darbības principi ir vāji izprasti gan politiķu vidū, gan sabiedrībā. Tieši tādēļ pensijas vecuma cilvēku vidū notiek diskusijas, veidojas pretrunas, neizpratne.

“Regulāri tiek pieņemti lēmumi, kuri rada neskaidrību sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem par atdevi, ko viņi var saņemt nākotnē. Savukārt tas negatīvi ietekmē viņu ekonomiskos stimulus, mazinot motivāciju veikt šīs iemaksas.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka ar sociālās apdrošināšanas palīdzību nevar atrisināt visas pasaules problēmas. Tā nav domāta kā nevienlīdzības mazināšanas instruments.

Pensiju sistēmas pamatmērķis ir pārdalīt ienākumus starp dažādiem cilvēka dzīves posmiem, darbojoties pret cilvēku dabisko noslieci pirmkārt rūpēties par tagadni un tuvāko nākotni.” Strautiņš uzsver, ka viņš atbalsta nevienlīdzības mazināšanu un ienākumu pārdali, taču tas būtu jādara ar nodokļu un sociālās palīdzības, nevis sociālās apdrošināšanas sistēmas starpniecību.

Iemaksas nav nodoklis

“Esmu pārliecināts, ka Latvijā jāpalielina iekasēto nodokļu daļa attiecībā pret iekšzemes kopproduktu, ko varētu panākt, padarot nodokļu sistēmu progresīvāku. Turīgākā sabiedrības daļa var maksāt lielākus nodokļus. Taču jāsaprot: lai arī reizēm sociālās apdrošināšanas iemaksas sauc par sociālo nodokli, tas nav gluži pareizi. Starp tiem ir ļoti būtiska atšķirība – nodokļu maksātājam par iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanu nekāda atlīdzība nav paredzēta, turpretim valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) ir saistītas ar viņa sagaidāmajiem nākotnes ienākumiem.”

Ekonomists spriež, ka jāatturas no populistisku ideju īstenošanas brīdī, kad sociālās apdrošināšanas sistēmā uz brīdi parādījušies nosacīti “lieki” resursi jeb uzkrājums.

“Nekā lieka te nav! Uzkrājums var noderēt nākotnē – gan iespējamas īslaicīgas ekonomiskās krīzes brīdī, gan tad, kad demogrāfisko procesu dēļ mainīsies iemaksu veicēju un saņēmēju skaita attiecība. Ja sistēmā ilgstoši veidojas pārpalikums, kas nav nepieciešams dalībniekiem sākotnēji doto solījumu pildīšanai, ir iespējams arī samazināt kopējo VSAOI likmi, kas šobrīd joprojām ir lielāka nekā pirms krīzes.”

Strautiņš uzskata: “Nav atbalstāmas arī papildu piemaksas par darba stāžu. Kā jau teicu, ja politiķi vēlas mazināt nevienlīdzību, viņi ir laipni aicināti to darīt, bet šie cēlie nolūki jāfinansē no nodokļu, nevis sociālās apdrošināšanas resursiem. Tas nav viens un tas pats.

Tāpat ļoti nepareiza ir pensiju indeksācija tikai pensiju apjomam līdz noteiktam līmenim – būtu jāindeksē viss pensijas apjoms.

Arī tas tagadējiem strādājošiem rada ļoti kaitīgu nenoteiktību par nosacījumiem brīdī, kad viņi pensionēsies. Šādas kļūdas tiek pieļautas, neapzinoties to, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas darbība nav pensionāru kopienas iekšējā lieta. Ir jāņem vērā visu, arī šobrīd strādājošo, kā arī vēl nestrādājošo jauniešu un bērnu intereses, kurām nekompetenti lēmumi var kaitēt.”

Pēc ekonomista domām, sociālās apdrošināšanas sistēma “ir tik laba, cik reti to maina”. “No stabilitātes ir atkarīga paļāvība. Tas nedrīkst būt politiķu jaunrades lauciņš un revolucionārās sirdsapziņas rotaļu poligons.”

Uzziņa