Mazbērni 4
Es no teātra neesmu aizgājusi. To teātri, ko tagad redzu, nu jau ar trim aktieriem… Sākumā bija monoizrāde – Kristīnes pirmā meitiņa, tad divas, nu ir parādījies arī vīriešu lomu spēlētājs. Un es saprotu, cik visi aktieri ir nožēlojami, es arī, kad parādās šie – ar savu dzīvi, ar savu domāšanu, ar saviem iekšējās darbības procesiem, rīcības pamatojumu. Ar vienu pašu atklāto plānu, nevis kaut ko noslēptu. Tas ir dievīgi! Tur ir pilnīga atklātība, uzreiz, mirklī. Kāpēc kafejnīcā skaļā balsī neteikt: umma, es gribu cjurāt! Kas tur būtu jāslēpj? Bērni ir paliekoša vērtība un teātris jau ir brīnišķīgs. Mēs visi tiecamies pēc teātra. Kad 1944. gadā aktieri muka uz Vāciju, pirmais, ko bēgļu nometnē Eslingenā darīja – taisīja Blaumaņa “Zagļus”! Kāds bija prombraucot paķēris teātra zābakus līdzi, varbūt noder.
Amatierteātru kustība – pieauguši, normāli cilvēki spēlē amatieru teātrī. Teātra slimība, garīgais ir mūsu glābējs, kori, deju kolektīvi, kultūra ir kā zāles, kas kompensē dzīvi pa horizontu. Zemapziņā esam izstrādājuši savu izdzīvošanas plānu, mēs izdzīvojam tad, ja lidojam. Un tad man visas zemes nepatikšanas, parādi un tukšais ledusskapis pazūd. Galvenais – kustēties!
