45 minūtes klīniskā nāvē: Roberts stāsta, kā tas izmainīja viņa skatījumu uz dzīvi 0
Britu vīrietis, kurš pārdzīvoja ilgstošu klīnisko nāvi, dalījās pieredzē par to, kā viņš pārvērtēja dzīves vērtības un kā notika viņa atveseļošanās.
44 gadus vecais Roberts no Lielbritānijas 45 minūtes pavadīja klīniskās nāves stāvoklī pēc koronavīrusa izraisītām komplikācijām.
Neskatoties uz ārstu drūmajām prognozēm, viņš ne tikai izdzīvoja, bet tagad trenējas šķēršļu skrējienos.
Klīniskās nāves detaļas
2020. gadā Roberts Lielbritānijas slimnīcā piedzīvoja sirdsdarbības apstāšanos. Ārsti spēja viņu atdzīvināt tikai pēc ilgstošām pūlēm un divu defibrilatoru izmantošanas, jo viņš jau bija klīniski miris 45 minūtes.
Roberts atzina: “Man nav ne jausmas, kas ar mani notika tajā brīdī, bet pēc pamošanās viss manas skatījums uz pasauli pilnībā mainījās.”
Viņš atceras, ka vissāpīgākā bija doma, ka viņa bērni uz laiku palika bez tēva: “Tā ir ļoti, ļoti biedējoša doma.”
Kā klīniskā nāve mainīja dzīves uztveri
Pēc brīnumainās izglābšanās Roberts sāka daudz vairāk novērtēt dzīvi. Neskatoties uz ārstu brīdinājumiem, ka viņš varētu zaudēt spēju staigāt, viņš pat sāka trenēties izturības sacensībām.
“Tagad katrs mirklis man šķiet spēcīgāks, dzīve ir vienkārši neticama. Esmu redzējis, cik ievainojams ir cilvēka ķermenis, bet arī cik izturīgs un pat pārcilvēcisks tas ir. Mana dzīve ir mainījusies, jo jūtos spēcīgāks nekā jebkad agrāk. Es patiesi novērtēju elpošanu, dzīvi un savu sirdsdarbību,” sacīja Roberts.
“Pēdējā iespēja” glābt
2020. gada 26. novembra naktī Roberts sajuta stipras sāpes krūtīs, pēc kurām viņa sieva izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību. Viņam kopumā bija četras sirdsdarbības apstāšanās.
Birmingemas pilsētas slimnīca paskaidroja, ka izmantotā metode bija “pēdējā iespēja” dzīvības glābšanai. Pēc 45 minūšu neveiksmīgas reanimācijas, kad ārsti jau gatavojās pasludināt nāvi, kardiologs ierosināja eksperimentālu procedūru – divkāršu secīgu ārējo defibrilāciju.
Šī metode ietver divu defibrilatoru vienlaicīgu izmantošanu – vienu priekšpusē, otru aizmugurē, radot maksimālas intensitātes triecienus.
Roberts atzina: “Es vienkārši nevaru noticēt, ko viņš manā labā izdarīja.”
Ārsts vēlāk piebilda, ka pacienta “garīgais spēks” palīdzēja viņam izdzīvot.
Grūtības atveseļošanās laikā
Roberta stāvoklis ilgstoši saglabājās kritisks. Viņam tika veikta neatliekama operācija, lai izņemtu asins recekli, un ievērojamu orgānu bojājumu dēļ viņš tika ievietots mākslīgā komā.
Neskatoties uz to, viņa sieva nezaudēja cerību – viņa jau bija sagatavojusies bērēm. Vēlāk notika vēl viens brīnums: Roberts atkal sāka staigāt, neskatoties uz ārstu brīdinājumiem, ka viņš varētu palikt ratiņkrēslā.
Roberts atceras: “Es paskatījos uz savām kājām un teicu: “Tu būsi kopā ar saviem bērniem,” un tas mani motivēja.”
“Mēs esam sajūsmā, ka Roberts ir atveseļojies pēc sirdsdarbības apstāšanās 2020. gada novembrī, un vēlam viņam visu to labāko,” sacīja slimnīcu galvenais medicīnas darbinieks Marks Andersons.
Izšķiroša loma bija reanimācijas komandai, kas spēja uzturēt skābekļa piegādi smadzenēm, kamēr ārsti centās atjaunot sirds darbību.
Pieredze pēc nāves
Roberts stāsta, ka gandrīz nāves pieredze mainīja arī viņa uzskatus: viņš juta mīlestību, gaismu un trīs nezināmu būtņu klātbūtni, kas lika viņam atzīt “kaut kā pēc nāves” esamību.
Sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem.
