Latvijā
Sabiedrība

Juris Lorencs: Ļeņins Holivudā jeb tuvojas jaunās aktieru un scenāriju “kvotas”2

Foto: RS/SCANPIX/LETA

Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Padomju laikos klīda leģenda, ka Rīgas Kirova rajonā augstskolu pasniedzējiem esot grūti iestāties kompartijā. Iemesls – milzīgā disproporcija starp rūpnīcu strādniekiem un tā dēvēto inteliģenci. Tā nu sagadījies, ka pilsētas centrā tikpat kā nav rūpnīcu, vien valsts iestādes, augstskolas, teātri un muzeji.

Bet partija, kuras viens no ideoloģiskajiem stūrakmeņiem bija proletariāta diktatūra, taču nevarēja pieļaut, ka kādā no tās rajona organizācijām kodolu veido nevis strādnieki, bet gan profesori un vijolnieki, tas izskatītos dīvaini.

Nekas cits neatlika kā ieviest strādnieku un inteliģences “kvotas”.

Padomju valstī pastāvēja arī “tautību kvotas”, mēģinājums sabalansēt impērijā iekļauto tautu skaitliskas proporcijas – sākot ar kompartijas Politbiroju un beidzot ar “politiski korektām” kinofilmām. Varbūt kāds vēl atceras 1958. gadā uzņemto, savulaik tik populāro filmu “Ivans Brovkins neskartajās zemēs”?

Tajā galvenā varoņa, vienkārša krievu puiša Ivana, tuvākie draugi bija kazahs Muhtars un latvietis Juris, kuru tēloja Juris Lejaskalns. Saprotams, kino atradās padomju ideoloģiskās frontes priekšējās līnijās. Ne velti pats Ļeņins to dēvēja par “vissvarīgāko no mākslām”.

Vēl nesen man likās, ka demokrātiskās sabiedrībās kino ir brīvs no ideoloģiskiem štampiem, klišejām un varoņu “kvotām”. Ka skaistajam, dabiskajam, patiesajam un nesamākslotajam ceļā uz ekrānu netiek likti šķēršļi. Izrādās, viss nav tik vienkārši.

Amerikas Kinoakadēmija nupat izstrādājusi vadlīnijas filmām, kas nākotnē (precīzāk – sākot no 2024. gada) varētu cerēt iegūt “Oskara” balvu nominācijā “Gada labākā filma”. Proti, vismaz vienam no vadošajiem aktieriem jāpieder kādai no šādām etniskām minoritātēm: afroamerikāņi, Amerikas indiāņi, Āzijas, Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas vai Latīņamerikas izcelsmes persona.

Vismaz 30% no otrā plāna lomām jātēlo aktieriem, kuri pārstāv šādas sabiedrības grupas: sievietes, etniskās vai seksuālās minoritātes, cilvēki ar īpašām vajadzībām.

Līdzīgas prasības attiecinātas arī uz filmas radošo komandu (direktors, producents, komponists, kostīmu mākslinieks utt.). Vēl vairāk, arī galvenajai sižeta līnijai jābūt centrētai uz šādām grupām: sievietes, rasu, etniskās vai seksuālās minoritātes, cilvēki ar īpašām vajadzībām. Pamatojums – lai kino tiktu attēlota sabiedrības daudzveidība.

Sekojot šīm vadlīnijām, ASV vairs netiktu uzņemti tādi šedevri kā režisora Sidneja Lūmeta 1957. gada filma “Divpa­dsmit saniknotu vīru”. Saņēmusi trīs “Oskarus”, tajā skaitā nominācijā “Gada labākā filma”, tā pamatoti tiek uzskatīta par vienu no iespaidīgākajiem mākslas darbiem, ko jebkad radījis cilvēks.

Bet kas var būt politiski vēl nekorektāks kā zvērināto tiesa, kas sastāv no divpadsmit baltiem vīriešiem vidējos gados!

Patiesībā jāsaka, ka šodien Holivudā grūti atrast filmu, kurā jau netiek izpildīti Kinoakadēmijas uzskaitītie politkorektuma standarti. Kāpēc akadēmija tā rīkojas? Lai pievērstu uzmanību? Runā, ka publika pamazām zaudējot interesi par “Oskara” balvām un to pasniegšanas ceremoniju, kurai vēl pirms gadiem trīsdesmit sekoja bezmaz vai visa pasaule.

Šķiet gan, ka mēs drīzāk redzam mēģinājumu izpatikt aizvien pieaugošajām kreisajām tendencēm, kas vērojamas modernās Amerikas dzīvē. Bieži marginālām, toties skaļām, redzamām un uzstājīgām. Vienlaikus jāšaubās, vai šīs aktieru un scenāriju “kvotas” būtiski mainīs minoritāšu stāvokli ASV.

Un atkal paralēles ar bijušo Padomju Savienību. Lai gan formāli tā skaitījās strādnieku un zemnieku valsts, patiesie dzīves saimnieki bija partijas, armijas un drošības iestāžu nomenklatūra. Visa šī vienkāršā darba cilvēka slavināšana mākslā bija vien dūmu aizsegs “specveikaliem”, amorālai dzīvokļu, vasarnīcu un citu materiālo labumu sadalei.

Nu jau veselus simt gadus kopš Pirmā pasaules kara beigām Amerikā notiekošais (biznesā, kultūrā, modē, tehnoloģijās utt.) agrāk vai vēlāk kļūst par standartu visā pasaulē. Amerika bija un joprojām ir spēcīga, tās autoritāte liela un teju vai neapstrīdama.

Nu ko, paskatīsimies, vai arī mums Latvijā filmās, seriālos un teātra izrādē parādīsies ieteikumi iekļaut kādu no minoritātēm. Perspektīvas te ir plašas, mēģinājumos izdabāt var aiziet teju līdz bezgalībai.

Ļeņins savulaik postulēja, ka “māksla pieder tautai”. Bet kāda šodien ir tauta?

Pat Amerikā tā nesastāv tikai no etniskām vai cita veida minoritātēm, ir vēl citi, daudz uzskatāmāki raksturlielumi. Viens piemērs – cilvēki ar lieko svaru, kas ne Amerikā, ne pasaulē jau sen vairs nav margināla grupa.

Saistītie raksti

Ap 43% amerikāņu šodien ir liekais svars, bet melnādaino vidū no aptaukošanās ciešot pat 50%. Tad lūk, resnuļi jau uzskata, ka viņi tiekot diskriminēti ārējā izskata dēļ. Angļu valodā pat ienākuši jauni vārdi – “sizeism”, “fatphobia”, kas raksturo nepatiku pret tukliem cilvēkiem.

Ja viss ies kā līdz šim, tad Holivudas vadlīnijās agrāk vai vēlāk parādīsies prasība aktieru sastāvā iekļaut cilvēkus, teiksim, “virs 140”. Te gan vietā būtu atgādinājums – iekļaušana filmās par sportu diezin vai uzlabos šo cilvēku dzīves kvalitāti. Vienīgās zāles – diēta, kustības, atteikšanās no dīvāna, televizora, picām un alus. Dzīve, kā mēdz teikt, ir nežēlīga.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.