“Kā iespējams mīlēt tā, lai nepadarītu otru nelaimīgu?” Saruna ar dzejnieku Ilmāru Šlāpinu 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ilmārs Šlāpins (1968) ir publicists, dzejnieks, tulkotājs, dramaturgs un filozofs. Vairākus gadus bijis portāla “Satori” galvenais redaktors. Sarakstījis dzejoļu krājumus “Karmabandha” (2007) un “Es nemāku, komatus” (2019), arī grāmatas “Anekdotes par vidējo latvieti un Raini” (2007) un “Anekdotes par vidējo latvieti un konkrētiem cilvēkiem” (2009), mūsdienu latviešu valodas vārdnīcu “Jauno latviešu valoda” (2013, 2017), bērnu grāmatu “Es tiešām gribu sunīti” (2016).
Šogad Ilmārs Šlāpins ir “Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) 2021” ekspertu komisijas priekšsēdētājs, kurš savā “Facebook” lapā “Brokastu pleiliste” ik dienu apliecina interesi par visu, kas latviešu valodā šogad sarakstīts, tulkots un izdots, kā arī iesniegts Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) vērtēšanai.
To vērot ir interesanti, jo ik reizi līdzi nāk arī noteikts brokastu sastāvs un skaņu celiņš. Ar mūzikas meklējumiem Ilmāru saista arī radio NABA dzirdamais raidījums “Atrastās skaņas”.
– Vienmēr gribēju zināt par “Brokastu pleilisti” – vai mūzika atrod lasāmvielu vai arī lasāmviela rada konkrēta veida apetīti un tad ieskanas nejauša mūzika, vai arī…?
I. Šlāpins: – Tas iesākās divu iemeslu dēļ – gribējās piešķirt ikdienišķai brokastu rutīnai kādu papildu jēgu, piespiest sevi padomāt par dažādāku un interesantāku ēdienkarti, lai tā neatkārtotos, bet otrs – mūsdienu mūzikas straumēšanas platformas piedāvā sastādīt tematiski saistītas pleilistes, kas izriet no manām muzikālajām izvēlēm pirms tam.
Man patīk nejaušas sagadīšanās – tas, kas atrodas uz galda tajā brīdī, un tas, kas skan akustiskajās sistēmās, veido unikālu tā rīta nospiedumu. Ēdiens, mūzika, grāmatas – trīs lietas, kas man ir svarīgas ikdienā. Es priecājos par negaidītu sakritību izpausmēm – vai tās ir tematiskas, estētiskas, vai tikai krāsu paletes veidotas.
Cilvēki, kuriem mājās ir daudz grāmatu, zina, ka bieži vien ir svarīgi vienkārši paņemt kādu no tām rokās, pāršķirstīt, noglāstīt – lai nepazūd grāmatplauktā, lai nenoput un neaizmir-stas.
Pēdējo gadu laikā es cenšos rūpīgi sekot latviešu jaunākajai dzejai – tās parasti ir grāmatas ar mazām tirāžām, kas pēc brīža pazūd no veikalu skatlogiem, taču to izdošana un nonākšana pie lasītāja ir svarīga, tā iezīmē kādu svarīgu kultūras procesu.
Šobrīd uz mana lielā viesistabas galda ir vairākas kaudzes ar jaunāko Latvijā izdoto literatūru – ik pa brīdim kaut kas no tā nonāk arī kameras redzeslokā.
– Pirms pāris gadiem bija ideja par romānu. Kas ar to notika?
– Pārāk ilgi esmu strādājis kā redaktors – man ir grūti būt apmierinātam ar to, ko esmu uzrakstījis es pats. Pirmais dzejoļu krājums tapa desmit gadus, otrais – divpa-dsmit.
Brīdī, kad uzrakstīju romānu par savu 1984. gadu, es sapratu, ka man tas vairs nepatīk, es gribēju to pārrakstīt. Šobrīd turpinu pārlasīt, papildināt, labot.
Viens no romāna vadmotīviem ir septiņpadsmit paņēmienu, kā rakstīt romānu, un es ceru, ka kāds no tiem beidzot būs pietiekami oriģināls un aktuāls, lai to izdotu.
– Ja domājam par gaidāmo Latvijas Literatūras gada balvas procesu – kāda varētu būt galvenā stratēģija, kā šādas balvas tiek piešķirtas? Novatorisms? Atbalsts noteiktām tēmām un žanriem?
– Esmu vērtējis Latvijas Literatūras gada balvas pretendentus jau vairākkārt un vienmēr uzsvēris to, ka svarīgākais ir, lai grāmata būtu notikums.
To nosaka daudzi faktori – gan profesionalitāte, gan novatorisms, gan tēmas aktualitāte, gan kopējais pasniegšanas konteksts, kas sevī ietver arī rezonansi sabiedrībā vai poligrāfisko izpildījumu.
Grāmata ir svarīga tad, kad tā notiek pa īstam. No otras pu-ses – tieši šīs balvas piešķiršana dažkārt pievērš uzmanību kādam nozīmīgam, lai arī nepietiekami pamanītam darbam.
Bet visu galu galā nosaka žūrijas balsojums, kas nekad nav bijis iepriekš paredzams.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Vienmēr ir fascinējusi Ilmāra Šlāpina dzejas tiekšanās pēc konstrukcijas, zināma efekta un visam klāt – arī ļaušanās pārdomām, dažreiz jūtām. Frīdrihs Nīče uzskatīja, ka dzeja un filozofija ir vienlīdzīgas disciplīnas, bet Ilmārs Šlāpins drīzāk rezignēti uzskatīs, ka Frīdrihs ir kaimiņš, Nīče ir pelēks rīts, filozofija ir jūtas, bet dzeja ir intereses, kas vienkārši ir vai nav.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Ilmāra Šlāpina jaunākos dzejoļus
Dzejnieks ir stāvoklis, nevis profesija
teica Roberts Greivss kādā sarunā
kad intervētājs bija jau galīgi sakritis uz nerviem
jautājot un jautājot par to, kā rakstīt dzeju
šajā nozīmē dzejnieks ir apstākļa vārds
un apstākļa vārdam, to mums māca jau skolā
var būt dažādas nozīmes
vietas nozīmē dzejnieks ir tas, kur dzeja mēdz notikt
dzejniekam iekšā vai vidū, apakšā, augšā, visapkārt
dažkārt arī nekur vai tepat, šeit pretī vai citur
visur, dzeja var būt arī visur
vai arī tālu, tur projām, bet mēs tik un tā zinām
ka dzeja tur kaut kur ir, mums tikai vajag vēl mazliet laika
laika nozīmē dzejnieks notiek patlaban, tagad, nupat, šodien vai vakar
ļoti bieži dzejnieks notiks tūdaļ, tūlīt, kā tikko, tā uzreiz
dzeja notiks, un noteiktā veidā
veida nozīmē dzejnieks nozīmē to, ka par dzeju var kļūt
praktiski viss, ja tam noteiktā veidā pieskaras rokas
lēnām tās pieskaras, aumaļām, klusām
ātri un strauji, ja nevar citādi
citādi, dzejnieks vienmēr pieskaras citādi
alkaini, kāri un elšus, nezinot mēra
mēra nozīmē apstākļa vārds dzejnieks vienmēr ir ļoti
mēra nozīmē dzejas vienmēr ir maz
mēra nozīmē dzejas ir drusku
taču tās vienmēr nez kāpēc ir diezgan
cēloņa nozīmē dzeja ir tāpēc
nolūka nozīmē dzeja ir tālab
dzejas nozīmē dzejnieks ir kādēļ
dzejnieks taču ir cilvēka stāvoklis
kurā grūti ir jautāt pēc dzejas cēloņa un nolūka
dzejnieks ir savāds apstākļa vārds
tas nemēdz atbildēt uz jautājumu tieši
kāpēc un kālab
tieši tāpēc un tālab
un vēl un vēl
un vēl
* * *
Pamodos vien, kad jau diena aiz loga
trīspadsmit telefons rāda, viss nokavēts, bet
dīvaini cilvēki sapnī man lika delfīna sirdi
apēst, labi, ka pamodos, kakls jau smeldza
delfīna sirdi apēst uz vietas, padomā tikai, kur prāts
zinu, uz nakti tas izstrādā jokus
mēs taču esam ar tevi, saka vēl pirksti uz rokām
delfīna sirdi, no iekšām uz āru izgrieztu sarkanu sirdi
asiņu straumītes ūdenī veidoja lokus, pamodos
īstajā brīdī, kad pelēka diena aiz loga
tirpstoši pirksti un sega uz grīdas, ir vismaz
kāpēc piecelties, pastāvēt, nokratīt redzēto
sapni, bet diena aiz loga, diena, kas pelēko
pieprasa pieņemt un asinīm parakstīt līgumu
zinu, ka delfīni domā un jūt nu gluži kā cilvēki
taču es krītu, es piederu, radu un raudu
kāpēc ik rītu, kad diena aiz loga, kāpēc tā skatās
pamodos mazliet par vēlu, es zinu, kāds cilvēks
kuru es gribētu redzēt sev līdzās no rīta
tas cilvēks, kur gan tas ir, kur tas skatās, es zinu
***
Kā iespējams dzīvot tā, lai nebūtu jādomā par nāvi?
Kā iespējams lasīt grāmatu tā, lai neuzzinātu, ar ko tā beidzas?
Kā iespējams mīlēt tā, lai nepadarītu otru nelaimīgu?
Dzīvot tā, lai nebūtu jādomā neko.
Lasīt grāmatu tā, lai neuzzinātu neko.
Mīlēt tā, lai… nē, nu neko.
