Kaspars Gorkšs: Reformas kvalitāti nosaka nevis tās pieņemšana, bet gan ieviešana 0
Autors: Kaspars Gorkšs, LDDK ģenerāldirektors
Diskusijās par nebanku finansētāju uzraudzības reformas nepieciešamību uzmanības centrā visbiežāk nonāk jautājums, vai uzraudzība jānodod Latvijas Bankai (LB), taču daudz svarīgāks ir cits – vai reforma tiek ieviesta tā, lai patiešām sasniegtu izvirzītos mērķus.
Uzņēmēji nav ieinteresēti kavēt reformas, gluži pretēji – ja tās uzlabo uzņēmējdarbības vidi, mazina administratīvo slogu un stiprina uzraudzības kvalitāti, tās ir atbalstāmas. Tomēr laba reformai nepieciešams ne vien politisks lēmums, bet arī rūpīgs sagatavošanās darbs, skaidrs ieviešanas plāns un iespēja pēc laika objektīvi izvērtēt sasniegto. Diemžēl mūsu līdzšinējā reformu veikšanas pieredze rāda, ka gandrīz visas reformas, kas tiek veiktas, noved pie procesu sarežģīšanas, ievērojami palielinot kopējos valsts budžeta izdevumus un radot papildus izmaksas uzņēmējiem birokrātisko prasību apkalpošanai.
Šobrīd būtiskākie jautājumi, uz kuriem joprojām nav pietiekami skaidras atbildes, ir trīs.
Pirmais – reformai nepieciešams pilnvērtīgs pārejas periods
Neviena sarežģīta institucionāla reforma nevar sākties ar funkciju pārcelšanu un tikai pēc tam ar sistēmas veidošanu. Vispirms jābūt izstrādātam ieviešanas plānam, normatīvajam regulējumam, IT risinājumiem, datu apmaiņas kārtībai un sagatavotiem speciālistiem, lai reformas dienā sistēma jau darbotos, nevis tikai sāktu tapt.
Pašreizējais reformas modelis paredz, ka no 2027. gada uzraudzību pārņemtu LB, taču nozare vēl gadu turpinātu strādāt pēc līdzšinējā regulējuma, kamēr paralēli tiktu izstrādāti jaunie noteikumi, kuri stātos spēkā tikai 2028. gadā. Tas nozīmē, ka uzņēmumiem divu gadu laikā nāktos pielāgoties divreiz – vispirms jaunam regulatoram, bet pēc tam jau jaunam regulējumam un jaunām prasībām. Arī pašam regulatoram nāktos uzraudzīt nozari pēc regulējuma, kuru tas vienlaikus pārstrādā. Daudz loģiskāk un efektīvāk būtu 2027. gadu izmantot kā pilnvērtīgu sagatavošanās periodu un kopīgi ar nozari izstrādāt jauno regulējumu, sagatavot IT risinājumus, procedūras un metodikas, lai 2028. gada 1. janvārī vienlaikus stātos spēkā gan jaunais regulators, gan jaunais regulējums. Tas ļautu izvairīties no dubultas pielāgošanās, samazinātu administratīvo slogu un nodrošinātu, ka reforma sāk darboties pilnā apjomā jau no pirmās dienas.
Šāda pieeja ir ierasta arī citās publiskās pārvaldes reformās, vispirms izveidojot priekšnosacījumus un nosakot pārejas periodu, lai nodrošinātu nepārtrauktību, tiesisko paļāvību un mazinātu riskus visām iesaistītajām pusēm. Politiskam lēmumam ir jāseko projekta vadībai ar skaidru plānu, termiņiem, atbildībām un ieguvumiem. Ir bažas, ka šobrīd ir pieņemts politisks virziens, bet nav skaidrības, kā tas praktiski darbosies.
Īsāk sakot, vispirms jābūt gatavai sistēmai, un tikai pēc tam var pārcelt funkcijas, nevis vispirms no nākamā gada janvāra pārcelt uzraudzības funkcijas un tikai tad būvēt sistēmu, lai tā sāktu strādāt.
Otrais – jābūt skaidrībai par reformas izmaksām
Viens no galvenajiem reformas argumentiem ir efektīvāka uzraudzība un administratīvā sloga mazināšana, tomēr līdz šim par šo ir pretrunīgi vērtējumi un nav publiski pieejama detalizēta analīze, kas parādītu, kā reforma ietekmēs uzņēmumu izmaksas. Mēs iepriekšējos gados esam desmitiem miljonu eiro ieguldījuši dažādu IT risinājumu ieviešanā valsts pārvaldē un loģika prasītu, ka nepieciešamais cilvēku skaits, kas strādā valsts pārvaldē samazinātos. Tomēr Latvijā redzam pretējo procesu, tiek ieviestas jaunas sistēmas, nepieciešami līdzekļi šo sistēmu uzturēšanai, bet visi iepriekšējie darbinieki turpina darbu un valsts pārvalde efektīvāka nekļūst.
Arī šīs reformas piedāvājumus rada pamatotas bažas par jauniem izdevumiem, jo uzņēmumiem būs jāpielāgo iekšējie procesi, jāmaina IT sistēmas, jāievieš jaunas atbilstības procedūras vai jāpielāgojas jaunām uzraudzības prasībām, tas neizbēgami prasīs papildu resursus. Tas nenozīmē, ka reforma noteikti sadārdzinās uzņēmumu darbību, taču bez pilnvērtīga ietekmes izvērtējuma diemžēl nav iespējams arī apgalvot pretējo.
Pirms reformas ieviešanas uzņēmējiem ir tiesības zināt gan iespējamos ieguvumus, gan arī paredzamās izmaksas, tai skaitā par licenci.
Treškārt – reformai jābūt izmērāmai
Ikvienai nozīmīgai publiskās pārvaldes reformai ir jāspēj atbildēt uz vienkāršu jautājumu: kā mēs zināsim, ka tā ir bijusi veiksmīga?
Pašlaik ir formulēti vispārīgi mērķi par efektīvāku uzraudzību, mazāku administratīvo slogu, labāku patērētāju aizsardzība, taču iztrūkst publiski definētu, izmērāmu rezultātu, pēc kuriem pēc gada vai trim varētu objektīvi izvērtēt, vai tie ir sasniegti, un reforma ir veicinājusi finanšu sektora attīstību un konkurenci.
Ja viens no reformas argumentiem ir stiprināt nebanku finanšu sektoru, tad būtu jānosaka arī konkrēti attīstības KPI (Key Performance Indicators, galvenos darbības un rezultātu rādītājus) – kā pieaugs nebanku finansētāju kopējais kredītportfelis, cik jaunu uzņēmumu ienāks tirgū, kā mainīsies licencēto tirgus dalībnieku skaits, cik ātri tiks izsniegtas licences jaunpienācējiem un vai reforma sekmēs jaunu finanšu pakalpojumu attīstību. OECD vairākkārt norādījusi, ka Latvijas finanšu sektorā konkurence ir nepietiekama un viens no risinājumiem ir alternatīvo finansējuma avotu, tostarp nebanku finanšu sektora, attīstība. Arī Konkurences padome secinājusi, ka konkurence banku sektorā joprojām ir nepietiekama. Ja reforma tiek pozicionēta kā instruments finanšu tirgus attīstībai, tad tieši šiem rādītājiem būtu jākļūst par vieniem no galvenajiem tās veiksmes kritērijiem.
Ja reforma paredz administratīvā sloga mazināšanu, būtu jānosaka, kādās pozīcijās un par cik tas samazināsies. Ja tiek solīta labāka patērētāju aizsardzība, būtu jāvienojas par rādītājiem, kas to apliecina.
Tieši šāda pieeja ir laba pārvaldības prakse OECD un Eiropas Savienības līmenī, pirms reformas nosakot mērķus, ieviešanas plānu un konkrētus rezultātu rādītājus, pēc kuriem vēlāk iespējams objektīvi novērtēt sasniegto.
Reforma būs tik stipra, cik kvalitatīva būs tās sagatavošana
Nebanku uzraudzības reforma var kļūt par pozitīvu soli finanšu sektora attīstībā, un to vislielākajā mērā noteiks ne pats politiskais lēmums par uzraudzības pārcelšanu, bet gan tas, cik profesionāli reforma būs sagatavota un ieviesta.
Tāpēc šobrīd svarīgi ir trīs uzdevumi – labi sagatavoties un pieņemt pārdomātus lēmumus, nodrošinot arī saprātīgu periodu to ieviešanai, pilnvērtīgi izvērtēt reformas ietekmi uz uzņēmumiem, patērētājiem un valsts budžetu un definēt skaidrus rezultātu rādītājus, pēc kuriem visi varēsim novērtēt reformas panākumus.
