PTAC direktore: No nebanku kreditētāju reformas tā arī nav skaidrs, kas paliks labāk vai mainīsies 0
Finanšu ministrijas sadarbībā ar Latvijas banku sagatavotā likumprojektu pakotne paredz Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) īstenoto patērētāju kreditētāju un kredītu starpnieku reģistrācijas, licencēšanas un uzraudzības funkciju nodošanu Latvijas Bankai. To atbalsta Ministru Kabinets, toties pret to iebilst Ekonomikas ministrija, biedrība “Fintech Latvija Asociācija”, kā arī vairākas citas nevalstiskās organizācijas. Galvenais iebildums – reforma nav kā nākas izdiskutēta, nav arī zināms, kāds labums no tā būs nebanku kreditētājiem un, galvenais, patērētājiem. Par šiem un vēl citiem jautājumiem LA.LV saruna ar PTAC direktori Zaigu Liepiņu.
Kāds no šīs reformas būs reālais ieguvums, vai arī tāda nav? vai šāda reforma vispār ir vajadzīga?
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir iestājies pret šo reformu. Pēc būtības PTAC nav pret reformu kā tādu, bet pret reformu, kas ir neskaidra, nesaprotama un neizvērtēta. Mūsu lielākais uztraukums ir, ka nav nekādas skaidrības un nekur nav aprakstīts, kas tad būs labāk vai kas tagad ir slikti tieši patērētājiem un sabiedrībai. Reformā runā par to, ka varētu koncentrēt uzraudzību, bet par patērētāju tiesībām un palīdzību patērētājiem, ar ko PTAC līdz šim ir ļoti veiksmīgi darbojies, nav minēts nekas.
Pagājušajā gadā esam palīdzējuši vairāk nekā 2500 patērētājiem, snieguši atbalstu un konsultācijas ne tikai ar nebanku jomu, bet arī ar visu finanšu sektoru saistītos jautājumos. Līdz ar to mans uzskats ir, ja ejam uz kaut kādu reformu, tad pirmkārt jābūt izvērtējumam, ko īsti gribam sasniegt, kādi līdzekļi būs vajadzīgi, cik tas izmaksās un kāds sabiedrībai būs ieguvums.
Manā uztverē šeit nav nekāda ieguvuma. Modelējot aprēķinu pēc piedāvātā uzraudzības modeļa, kur fiksētā uzraudzības maksa ir 5000 eiro gadā pluss mainīgā uzraudzības maksa līdz 0,33% no kapitālsabiedrības vidējā kredītportfeļa apjoma ceturksnī, atsevišķiem tirgus spēlētājiem šī uzraudzības maksa pieaugs, nevis samazināsies, kā tika solīts. Kopumā izmaksas, ko valsts budžets zaudēs, atsakoties no PTAC veiktās nebanku sektora uzraudzības, ir 2 miljoni, ko nozare katru gadu samaksā valsts budžetā.
Šo naudu tad mēs iedodam Latvijas Bankai ne tikai uzraudzībai, bet ieliekam arī ienākumos. Ja rēķina pēc Latvijas Bankas piedāvātās formulas, saskaņā ar 2025.gada statistikas datiem Latvijas Banka saņemtu 1,58 miljonus EUR. Turklāt paradoksāli, ka sākotnēji viens no būtiskākajiem argumentiem bija, ka Latvijas Bankas izmaksas būs nedaudz mazākas nekā PTAC – 352,800 EUR, taču pēdējā likumprojekta anotācijā jau norādīts, ka Latvijas Bankai nepieciešamie resursi 2027.gadā jau sasniedz 880 000 EUR. Mums nav skaidrs, kā šādā veidā tiks veicināta valsts pārvaldes resursu racionāla izmantošana un birokrātiskā sloga samazināšana, ja Latvijas Bankas minimālās izmaksas reformas rezultātā norādītās vairākas kā divas reizes lielākas nekā PTAC.
Mēs visi labi atceramies ne pārāk seno pagātni, kad katrs varēja aizņemties 100, 300, 500 eiro no desmit dažādiem aizdevējiem, un neviens neskatījās, ka cilvēks to naudu atdot nevarēs.
Tieši tā. Lielā mērā tas bija datu nepieejamības dēļ. Šobrīd datu pieejamība ir būtiski pilnveidota un kreditoriem ir pieejama informācija par patērētāju ienākumiem un kredītsaistībām. Tāpat ļoti būtiskas mums ir patērētāja maksātspējas vērtēšanas vadlīnijas, kas skaidro atbildības kreditēšanas principus un ļoti rūpīgi jāuzrauga, lai katrs aizdevējs tās pildītu. Regulāri sekojam tirgus izmaiņām un, konstatējot jaunas tendences, esam uzsākuši kārtējo vadlīniju papildināšanu tieši jomā, nosakot stingrākus kritērijus tā sauktās ienākumi mīnus izdevumi metodes piemērošanā. Ir kritiski svarīgi, lai cilvēku izdevumi pret ienākumiem būtu atbilstoši un tā arī tiktu rēķināti. Esam panākuši, ka pašreiz nozarē praktiski nav kavētu kredītu. Statistika rāda, ka 96 % gadījumu kredīti tiek atmaksāti. Šis ir ļoti labs rādītājs, un jebkura reforma jāvērtē arī visos aspektos, lai šī situācija saglabātos. Protams, vienmēr ir iespējami uzlabojumi, bet tad pie tiem ir jāstrādā un jāzina, kādās jomās mēs tos gribam sasniegt.
Iedzīvotāji no nebanku kreditētāju sektora teju ik dienas saņem dažādus kredītu piedāvājumus un aicinājumus pārkreditēties kā e-pastos, tā ar SMS. Kā jūs to vērtējat?
Neredzot šos piedāvājumus man ir grūti pateikt, vai tie ir banku, nebanku vai kredītu starpnieki, taču līdzšinējais monitorings rāda, ka pārsvarā visneskaidrākās reklāmas izplata pašlaik nereģistrētais tirgus sektors, proti, patēriņa kredīta starpnieki.
Līdz ar to viens ļoti būtisks aspekts, kas būtu risināms, ir reklāmas, jo pašreiz kreditēšanas reklāma ir aizliegta, nosakot tikai atsevišķus izņēmumus. Mūsu ieskatā kredītu reklāmas ir jāatļauj, nosakot pienākumu brīdināt par aizņemšanās risku, kā arī līdztekus sniedzot informāciju par kredīta izmaksām. Šobrīd patērētāji nemaz neuzzina, kur var aizņemties, kā darīt to droši un nespēj salīdzināt dažādus kredītu piedāvājumus. Protams, vajag arī skaidrot un izglītot patērētājus par to, kā viņi var aizņemties un kādas ir sekas. Nesniedzot cilvēkiem objektīvu informāciju par iespējām, viņi pieņem šādu piedāvājumu, lai gan varbūt kaut kur citur ir daudz izdevīgāki un labāki nosacījumi patērētājam. Bet viņš to vienkārši nezina, jo reklāma nav atļauta.
Pieņemot, ka šī reforma īstenotos un viss būtu Latvijas Bankas rokās, vai tiešām Latvijas Banka nodarbotos ar tādiem nosacītiem “sīkumiem” kā patērētāju regulāra informēšana?
Tas jājautā Latvijas Bankai. Mēs zinām tikai to, ka Latvijas Banka nekad nav uzraudzījusi patērētāju tiesības, ne reklāmas likumu, ne komercpraksi. Patērētāju tiesību normatīvo aktu sadalīšana starp PTAC un Latvijas Banku mūsu ieskatā tieši otrādi – veicinātu birokrātiju, atšķirīgu normatīvo aktu interpretāciju un radītu nenoteiktību patērētājiem. Ņemot vērā, ka Latvijas Bankai nav atbilstošas pieredzes patērētāju tiesību aizsardzībā un sūdzību izskatīšanā, ar šādu reformu principā mēs radītu situāciju tirgū, kur būtu dažādas interpretācijas un arī lielāka neskaidrību patērētājiem pēc būtības.
Kāda būtu reformas ietekme uz patērētāju iespējām saņemt aizdevumus no nebanku sektora? Diemžēl realitāte ir tāda, ka bez aizdevumiem daudzi iedzīvotāji, jo īpaši reģionos, nemaz nevar iztikt, bet bankas viņus nekreditē.
Iespējams, palielinātos birokrātija, jo jebkuras reformas rezultātā sākotnēji ir daudz tiesību aktu neskaidrību. Piemēram, ja līdz šim pie esošā regulējuma jebkuri noteikumi tiek apstiprināti Ministru kabinetā, tad, nododot šī sektora uzraudzību Latvijas Bankai, tie būs jau Latvijas Bankas iekšējie procesi, neskaidrība, kas varētu radīt bažas tirgū.
Tāpat jautājums ir, vai tiešām Latvijas Banka darbosies to aizņēmēju un uzņēmēju interesēs, kuri vēlas mazos aizņēmumus kredītam vai uzņēmējdarbībai. Pašreiz Latvijas kredītiestādēs, kuras uzrauga Latvijas Banka, ir dārgākie kredīti Eirozonā un tas, iespējams, ir Latvijas Bankas un tās likumdošanas, kādu viņa īsteno savā ietvarā, sekas. Līdz ar to, ja tiks noteikti jauni un nepamatoti ierobežojumi, var būt tā, ka kredītu pieejamība kopumā samazināsies.
Jūs minējāt kredītu dārdzību. Vai nebūs tā, ka, Latvijas Bankai pārņemot nebanku kreditētēju sektoru, tam radīsies jauni izdevumi, kurus attiecīgi nāksies segt patērētājam. Vai šāds risks pastāv?
Redziet, šīs reformas ietvaros nav izvērtēts, cik tad īsti tā reforma maksās. Ir tikai aprēķini par licencēm. Reformas ietvaros nav vērtēts, cik maksās pielāgošanās dažādām prasībām pašiem uzņēmējiem, cik maksās visa likumdošanas, tāpat arī saistošo tiesību aktu pārņemšana. Tas maksās arī pašiem uzņēmējiem, jo viņiem būs jāpielāgojas citām prasībām. Tas nekur nav aprēķināts, un tas radīs papildu birokrātiju. Patērētājiem tas noteikti kaut ko maksās.
Kam ir izdevīgi, ka šāda reforma vispār tiek virzīta un kādēļ tas notiek tik sasteigti? Jo katram šādam pasākumam, kurš skar ļoti lielu iedzīvotāju daļu, tajā skaitā arī ietekmi uz budžetu, jābūt ļoti skrupulozi aprēķinātam, precīzi jāzina, ko tas izmaksās, kāds būs slogs, kāds būs labums, kāpēc mēs to vispār darām.
Reforma tika uzsākta ar mērķi samazināt birokrātisko slogu un nodrošināt caurskatāmu vienotu pieeju kreditētāju uzraudzībā un kontrolē . Taču ar šo modeli vienota finanšu iestāde veidota netiek, jo ārpus reformas paliek Valsts ieņēmumu dienesta pārziņā esošie uzraugāmie klienti, kā arī parādu ārpustiesas atguvēji, kuri ir ļoti cieši saistīta nozare. Tāpat arī būtu vērtējama likumdošana, lai tās nosacījumi visiem spēlētājiem būtu vienveidīgi. Piemēram, pašreiz tie nav vienveidīgi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanā. Banku sektoram nav jāmaksā par datiem, toties nebanku sektoram tas jādara. Manuprāt, ir arī ļoti būtiski, lai likumdošana attiecībā uz valsts prasībām būtu vienāda tur, kur tas ir attiecināms. Reforma būtu virzāma tā, lai tas būtu ieguvums arī nozarei.
Otra būtiska daļa ir patērētājs. Reformas ietvaros nekādā veidā nav skaidrs un saprotams, kas tad paliks labāk vai mainīsies patērētājiem, jo Latvijas Banka līdz šim nekad nav veikusi nevienu patērētāju tiesību jautājumu uzraudzību, patērētāju strīdu risināšanu, komercprakses lietas vai vēl kādus citus jautājumus, kas saistīti tieši ar patērētāju uzraudzību.
PTAC ziņā ir arī interneta veikalu uzraudzība un daudzas citas lietas, kuru īstenošanai nepieciešams finansējums. Vai, atņemot PTAC nebanku sektora uzraudzību, mainās arī iestādes finansējums?
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem un iestādei nav nekāda ne labuma, ne sliktuma ne no valsts nodevas apmēra, ne arī no tā, vai soda naudas mēs iekasējam vairāk vai mazāk. Mēs esam objektīvi – ja jāpiemēro soda naudas, tas arī tiek darīts. Gan valsts nodevas, gan piemēroti sodi tiek maksāti valsts budžetā un izmantoti sabiedrības vajadzībām.
Kopumā visa finanšu sektora patērētāju jautājumu uzraudzībai tērējam līdz 400 tūkstošiem eiro gadā. Tajā pašā laikā ir politisks lēmums par to, kādām jābūt nodevām un cik ir jāiekasē tieši no finanšu sektora. Šeit nav tiešas sasaistes ar patērētāju tiesībām. Patērētājiem ir būtiski, lai ir vienota uzraudzība cauri dažādiem aspektiem, tostarp arī interneta veikaliem un patērētāju maksātspējai. Uzraugot patērētāju tiesības, mēs ejam dziļumā, proti, skatāmies, kāpēc patērētājs pieņēma lēmumu iegādāties to vai citu preci, kāpēc izvēlējās tieši šo pārdevēju, kāpēc nevarēja norēķināties vai kādas ir viņa problēmas, ja viņš ir pircis preci ar kādu aizņēmumu. Šādā veidā bieži vien vērtējam gan preču pārdevēju rīcību un praksi, gan kreditētāja atbildību, jo tie ir kompleksi jautājumi, kurus nevar skatīt atrauti.
Reforma paredz, ka līdz ar finanšu nozares uzraudzības maiņu, PTAC ir jāatlaiž visi finanšu pakalpojumu uzraudzības darbinieki un attiecīgi tiks samazināts PTAC budžets. Taču, kā redzams no likumprojekta, Latvijas Banka jau provizoriski paredz, ka tās izmaksas būs vairāk kā divas reizes lielākas nekā PTAC. Līdz ar to paliek jautājums par reformas efektivitāti un birokrātiskā sloga samazināšanu.
Cilvēki zina, ka problēmu gadījumā viņi var vērsties pie PTAC un jūs esat pietiekami demokrātiska iestāde. Savukārt Latvijas Bankai sabiedrībā izveidojies visai arogantas iestādes tēls.
Strādājam pēc labākās sirdsapziņas. Kur varam patērētājam palīdzēt, mēs arī cenšamies to darīt. Gada beigās mums būs patērētāju tiesību klientu portāls, caur kuru varēsim palīdzēt vēl ātrāk un efektīvāk. Pie mums tiešām vēršas ļoti daudz patērētāju. Tā kā valstī ir uzstādījums par birokrātijas mazināšanu, mums jārod iespējas ar esošajiem resursiem to darīt maksimāli efektīvi, profesionāli un ātri. Pilnīgi piekrītu, ka bankai šādas pieredzes nav.
Latvijas Banka nesen publicēja datus, ka viņi ir snieguši 345 atbildes uz iesniegumiem. Bet Patērētāju tiesību aizsardzības centram tikai no banku un nebanku sektora vien patērētāju rakstisko iesniegumu ir tikpat, cik LB visa gada laikā pa visu viņu darbības jomu, savukārt kopējais sniegto atbilžu un konsultāciju skaits finanšu pakalpojumu jomā gadā pārsniedz divarpus tūkstošus. Savukārt kā iestāde kopumā esam palīdzējuši vairāk nekā pieciem tūkstošiem iedzīvotāju, kas vēršas pie mums ar rakstiskiem iesniegumiem, veikuši aptuveni 30 tūkstošus konsultāciju, snieguši dažādus padomus ar e-pastu starpniecību, attīstām rīkus. Mēs tiešām esam cilvēkiem atvērta institūcija.
Jums ir arī tā saucamie “melnie saraksti”, kur cilvēks var paskatīties jūsu mājaslapā un saprast – ar šiem pakalpojumu sniedzējiem labāk neielaisties.
Jā, patērētājs vienmēr var mūsu mājaslapā atrast informāciju par uzņēmumiem, kas nepilda ārpustiesas strīdu risināšanas komisijas lēmumu. Ļoti daudzus jautājumus mēs atrisinām sazinoties ar uzņēmējiem, bet ir, protams, reizes, kad uzņēmēji negrib sadarboties un uzskata, ka viņi nav neko pārkāpuši. Tad mums atbilstoši ārpustiesas strīdu risināšanas likumam ir izveidota šāda strīdu risināšanas komisija, kas ir neatkarīga no PTAC un vērtē kam ir taisnība – patērētājiem vai uzņēmējiem. Tur piedalās gan uzņēmēju pārstāvis, gan patērētāju pārstāvis, bet vērtē neatkarīgs tiesnesis. Ja lēmums ir par labu patērētājiem, liela daļa uzņēmēju to atzīst un izpilda. Savukārt tie, kas nepilda vai neuzskata, ka viņiem tas jādara, tiek ielikti “melnajā sarakstā”. No šī saraksta var tikt laukā, ja prasības tiek izpildītas. Šis saraksts nav uz visu laiku, tas ir trīs gadu robežās, jo aktualitāte parasti ir tie trīs gadi. Bet, jā, šāds saraksts eksistē, un patērētāji var to redzēt.
Pēdējā laikā uzņēmēji ir ļoti daudz uz sadarbību vērsti, saprot un ievēro patērētāju tiesības, kas ir ļoti svarīgi. Jo nav jau mērķis kādu likt sarakstā. Mērķis ir, lai patērētāji būtu pasargāti un mēs darbojamies godīgos nosacījumos tirgū.
Ja no šīs gadiem ilgi būvētās patērētāju tiesību aizsardzības “mājas” tiek izrauts laukā viens “ķieģelītis” – finanšu nozare tad kas, vismaz reformas sākumposmā, izskatīs šī sektora patērētāju problēmas? Vai valsts līmenī vispār ir izvērtēts, kā reforma ietekmēs patērētāju?
Tas arī ir viens no mūsu iebildumiem – patērētāju joma vispār nav vērtēta. Kā tad būs ar patērētāju tiesībām? Jā, Latvijas Banka to darīs, tas ir iezīmēts, bet viņiem nekad nav bijusi tāda pieredze. Mēs piedāvājām, bet viņi nav arī vērsušies pie mums ar jautājumu, kā to darīt labāk. Vai viņi vispār spēs to darīt, ja vismaz pašreiz nav par to pat domājuši?
Patērētāju tiesības viennozīmīgi ir sarežģīta lieta. Ir jāzina apjomīgs likumdošanas aktu kopums, un jāvērtē šīs situācijas, kā palīdzēt patērētājiem. Es arī redzu, cik ilgs laiks paiet mūsu jauno darbinieku apmācīšanā, lai viņi iegūtu zināšanas patērētāju tiesību jomā. Tas ir vismaz gads, bet tā kā tiesības pastāvīgi attīstās, tad pieredzei ir nenovērtējama nozīme.
Šis arī ir viens no patērētāju interešu aizstāvības organizācijas iebildumiem – patērētāju dimensija noteikti cietīs, jo nav ne skaidrības, ne arī profesionalitātes, ne arī kaut kādu vispār iemaņu šajā jomā, lai palīdzētu patērētājiem. Tas ir nozīmīgs jautājums, par ko vajadzētu domāt pirms šīs reformas virzīšanas, jo mēs visi tomēr kalpojam sabiedrībai, un ir svarīgi, lai šis pakalpojums ir efektīvs un labs.
Cik pamatots ir apgalvojums, ka PTAC īsti neprot uzraudzīt finanšu sektoru, jo iestāde tika dibināta lai uzraudzītu rotaļlietu kvalitāti un preču tirdzniecību?
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs tika dibināts krietnu laiku atpakaļ, vēl pagājušā gadsimtā. Un līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā PTAC nāca klāt daudzas funkcijas, ne tikai rotaļlietu vai kādā uzraudzībā.
PTAC darbojas praktiski visās jomās, kas skar patērētājus – nepārtikas preču tirgū pa visu spektru, tāpat reklāmas un komercprakses jomā. Mēs darbojamies no rotaļlietu līdz bīstamo iekārtu uzraudzībai, tai skaitā, finanšu sektorā, visur, kur vien ir iesaistīts patērētājs.
Latvijas Banka būtībā ir dibināta, lai skatītos makroekonomisko stabilitāti, komercbanku uzraudzību, lai tur būtu sava veida drošība un prudenciālās prasības tiktu ievērotas. Bet Patērētāju tiesību aizsardzības centra uzmanības fokusā vienmēr ir patērētāja tiesības un intereses. Šajā jomā PTAC ir nenovērtējama pieredze, esam atzinīgi novērtēti no asociāciju puses, un man nav šaubas par to, ka tas tiek darīts labi.
Arī Finanšu nozares asociācija neatbalsta, ka patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzība tiek nodota Latvijas Bankai. Līdz ar to arī banku sektors uzskata, ka ir nepieciešams vispusīgs izvērtējums pirms tik apjomīgas reformas . Tāpat reformu neatbalsta ne Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, ne arī Latvijas Juristu biedrība, arī patērētāju interešu aizsardzības asociācija ir pret.
Man liktos, ka pirms ejam uz reformu, būtu tiešām jāizvērtē, ko vēlamies sasniegt, kāds ir ieguvums. Tā funkcija, kas ir Latvijas Bankā, ir monetārā politika, skaidras naudas aprite, kredītiestāžu reģistrācija. Patērētāju tiesībām, kas ir arī sava veida izpildvaras funkcija, manuprāt, būtu jāpaliek Patērētāju tiesību aizsardzības centrā.
Kā domājat, visi šie argumenti un visu šo organizāciju teiktais tiks sadzirdēts vai vienkārši bīdām reformu uz priekšu tāpēc, ka bīdām reformu uz priekšu?
Pašreiz man ir sajūta, ka bīdām reformu uz priekšu. Ļoti ceru, ka tiks sadzirdēts un tomēr pareizi vērtēts viss, jo šai steigai nav pamata. Ar šo reformu netiek veidota vienota iestāde, jo ārpusē paliek noziedzīgi iegūtu līdzekļu uzraudzība, arī VID pārraudzībā uzraugāmie paliek, kur bijuši. Patērētāju tiesībās tiek izveidotas divas iestādes, sadrumstalota dažādu tiesību aktu piemērošana. Arī argumenti no dažādām institūcijām netiek ņemti vērā un nav ietverti šajā reformas izvērtējumā. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka mēs ieklausāmies sabiedrībā, diskutējam arī par reformu – kas patīk vai nepatīk, un atrodam tos labākos mehānismus, kā tad to mērķi sasniegt, ko mēs gribam atrisināt.
Diskusijās ar nozari esam arī saņēmuši indikācijas, ka pie šādas uzraudzības maiņas daudzi nebanku kreditētāji varētu arī pārcelt savas darbības kādā citā no Baltijas valstīm. Būtu ļoti žēl, ja tā notiktu. Latvijai tomēr vajag stiprināt savu ekonomiku un attīstīt tautsaimniecību, lai būtu ieguvums gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem.
