“Kaut tu nomirtu!” Kambalu ģimenē jau atkal izskan runas par šķiršanos – Kaspars atzīst, ka jūtas iztukšots 9
Televīzijas šova “Slavenības. Bez filtra” skatītāji kļuvuši par lieciniekiem kārtējam saspīlējumam Olgas un Kaspara Kambalu attiecībās. Konflikta pamatā ir Olgas pārliecība, ka vīrs viņu pametis novārtā kritiskā brīdī, liedzot nepieciešamo atbalstu.
Viņa neslēpj vilšanos par nespēju paļauties uz vīru, kamēr Kaspars situāciju uztver ar ironiju. Viņa skaidrojums ir vienkāršs – laika pavadīšana ar draugiem un klusuma režīms tālrunī nav pasaules gals. Emocijām sakāpinoties, strīds sasniedz kulmināciju, kurā Olga atkal piemin laulības šķiršanu.
Neskatoties uz saspīlējumu, viņš aicina sievu pievienoties spēles apmeklējumam, taču saņem strupu atteikumu: “Es ar tevi nekur un nekad vairs neiešu.”
Kaspars atklāj, ka šādas negācijas, lāsti un ultimāti par aiziešanu no mājām viņu pavada regulāri. Olga savukārt argumentē, ka tieši vīra rīcība viņu novedusi līdz šādam emocionālam stāvoklim: “Kā var sievieti novest līdz “baltām pelītēm”, ka viņa kaut ko tādu saka?”
Kaspars apgalvo, ka šī ir viņa pirmā pieredze ar tik neprognozējamu partneres uzvedību. Olga turpretim uzskata, ka vīra prioritātei vajadzēja būt viņas labsajūtai, nevis ignorancei. Viņa pieprasa emocionālu tuvību: “Tu, blin, mani samīļo, tu pajautā, kas notika?”
Sievietes ieskatā vīrieša loma ir sniegt mierinājumu un iedziļināties dzīvesbiedres pārdzīvojumos, taču viņa jūtas vientuļa un ignorēta.
Kaspars neslēpj nogurumu no nemitīgās vajadzības pēc īpašas uzmanības. Tas izsauc Olgas niknumu: “Kas tev ir apnicis? Tu esi smieklīgs!”
Kaspars oponē, ka komiska ir tieši Olgas retorika par “īsta vīrieša” pienākumiem sargāt un aprūpēt, kas mijas ar agresiju: “Nolādē, sūti na*uj un saki: “Kaut tu nomirtu! Ja tu iziesi ārā, tev kaut kas notiks!” Zini, pēc brīža paliek tāds… es pat negribu ar tevi strīdēties, bet tu vēl joprojām gaidi, kad es tev skriešu pakaļ, es tevi nesīšu uz rokām.”
Dialogs nonāk līdz eksistenciālam jautājumam – kādēļ abi joprojām ir kopā, ja nespēj rast kopīgu valodu?
Olga ierosina pielikt punktu kopdzīvei: “Tad varbūt beidzam?” Kasparu šādi paziņojumi vairs nepārsteidz: “Tie šķiršanās paziņojumi – man paziņoja, ka šķirsies, ies prom.
Es saku: “Labi, tad es eju uz spēli ar saviem draugiem.” Un atkal: “Āāā, tu pametīsi sievu vienu! Tev ir jākrīt ceļos un jāskrien pakaļ!” Okei.”
Konflikts uzliesmo ar jaunu spēku, kad Olga piemin kādu citu sievieti, pie kuras vīrs it kā gatavs doties jebkurā brīdī.
Viņa kliedzot atgādina par situāciju, kad pēc piecām policijas iecirknī pavadītām stundām vīra atbalstu nesagaidīja: “Paskaties situāciju – tev kaut kāda vecene uzraksta, tu izlec no gultas, paņem taksi, aizskrien. Šis ir slims cilvēks! Es mentenē nosēdēju piecas stundas, kur tu biji? Tu biji man blakus?”
Noslēgumā Kaspars atzīst, ka ir iztukšots: “Es reāli negribu šito psiho veceni, kas jau ir aizgājusi līdz tādam līmenim, ka es vairs nedusmojos, es smejos. Tu esi kaut kādā noteiktā psihiskā stadijā, un viss.
Stāsti visiem, kā te jāārstējas un vēl nez ko, bet pati skrien un bļausties, nolādē un apsaukā. Pēc tam visiem ir ceļos jākrīt. Izsmiekls ir tas – atkārtot vienu un to pašu, darīt vienu un to pašu. Un ar katru nākamo reizi arvien trakāk. Vienu dienu es paņemšu un izslēgšu telefonu, un manis šeit nebūs. Man būs vieglāk.”
