Kautrīgais jubilārs 0
Šodien svinam rakstnieka Kārļa Zariņa (1889 –1978) 125 gadus. Pats jubilārs allaž bijis atturīgs, ja kāds ieminējās par viņa svinamdienām.
Gluži pikti sirmais rakstnieks atbild bibliogrāfam un literatūrvēsturniekam Kārlim Eglem 1969. gada 20. decembrī: “Paldies par apsveikumu, kaut gan tādas jubilejas man no laika gala bijušas pretīgas.” Un piebilst, ka pēc viņam veltīta rakstiņa vietējā avīzē “… tik mazā miestiņā kā Talsi jāmeklē gandrīz cita dzīvessvieta – tik neērti rādīties uz ielas”. Laikā, kad K. Zariņš to raksta, šai nepatikai pret popularitāti iespējami vairāki iemesli, kas saistīti gan ar paša biogrāfiju, gan laikmeta īpatnībām un sakņojas rakstura īpašībās.
K. Zariņa mūža gaita sākās Liepājā un beidzās Talsos, bet radošās dzīves aktīvākā daļa noritēja Rīgā. Viņa draugu un paziņu lokā bija ievērojami 20. gadsimta 20. – 40. gadu rakstnieki, teātra cilvēki un mākslinieki. Vairāki no viņiem atzinuši, ka Zariņa dzīves stāstā ir daudz baltu laukumu un krietna mīklainības piedeva. Jaunībā viņš bijis saistīts ar 1905. gada notikumiem, ticis izsūtīts uz Smoļensku, Pirmā pasaules kara laikā dienējis garnizona štābā Odesā, bet 1918. gadā atgriezies Latvijā un iesaistījies Brīvības cīņās. K. Zariņa laikabiedri atceras, ka viņš nemēdza stāstīt par savu dzīvi, taču sižeti viņa daiļrades sākumā vijās ap 1905. gada un Brīvības cīņu tēmām. To centrā ir raksturi, kas, ierauti vēstures mutuļos, risina problēmu par likteni un labā un ļaunā cīņu pašā cilvēkā. Zariņam bieži vaicāts par prototipiem, bet atbildes allaž bijušas izvairīgas. Vēlāk rakstnieka darbu centrā bija sabiedrības negāciju tēlojums un pievēršanās Latvijas vēsturei. Vispazīstamākais viņa darbs ir vēsturiskais romāns par 1802. gada Kauguru nemieriem “Kaugurieši” (1938. gadā, filma 1941. gadā). Vēsture un zemteksti, reālistiskas detaļas un minējumi par cilvēka dvēseles dzīlēm, kuras viņš pats ne vienmēr apjauš, krietna deva fatālisma varoņu noskaņās, atziņās un arī sižetā, ilgošanās pēc laikmeta jēgas – tās ir raksturīgākās K. Zariņa daiļrades iezīmes. Tāpat kā bagātā valoda, ko viņš slīpējis un pulējis savu darbu atkārtotajās publikācijās, tā kļūdams par spožu stila meistaru latviešu rakstniecībā.
Pēc Otrā pasaules kara K. Zariņš dzīvoja Talsos, viņa sievas dzimtajā pilsētā, izvairoties no iespējamām represijām literārās darbības dēļ. Maizi pelnījis, strādādams par ceļu remontstrādnieku, taču arī šajā dzīves posmā bija rakstnieks – tulkoja, uzrakstīja lugu “Engures karš” un strādāja pie romāna “Kāvu gadi” (1997) par 1700. – 1721. gada Ziemeļu karu. K. Zariņš vairākkārt atteicās publicēt savus darbus, jo baidījās no varas iestāžu vērības un literatūras vērtētāju atskārsmes par padomju varai ideoloģiski nepieņemamiem tēliem un sižetiem. Savulaik sarakstījis trīspadsmit stāstu un noveļu krājumus, deviņus romānus un desmit lugas, no kurām vairākas iestudētas, mūža otro pusi rakstnieks vadīja literārās skatuves aizkulisēs. Par Kārļa Zariņa raksturu kritiķis Jānis Rudzītis 1955. gadā rakstīja: “Kārlis Zariņš bija tik savāds cilvēks, ka saskaitās, ja par kādu viņa grāmatu uzrakstīja komplimentiem bagātu recenziju. Varbūt tas bija teatrālisms, varbūt neslēpts patiess īgnums, bailes no stāvokļa, kādu varētu sagādāt popularitāte. Lai kā, Kārļa Zariņa vēlēšanās bēgt no komplimentiem dažkārt pamudināja uz jautājumu: vai šis rakstnieks vispār priecājas, ja viņa grāmatas pērk un lasa?” Un tomēr, tomēr – atbildot uz K. Egles apsveikumu, 1960. gada 9. janvārī K. Zariņš gluži mīlīgi, ar sirmajās ūsās slēptu smaidu bilst: “Par slavas dziesmu gribēju iesaukties, ka tā manām ausīm būtu gan vairāk patikusi deviņdesmit deviņas reizes samazinātā stiprumā – tad gandrīz es būtu sācis par sevi domāt lielas lietas. Nu, bet svinīgos gadījumos – kā Tu manu tuvināšanos mūža galam esi novērtējis – tiklab īstu, kā neīstu daudzinājumu nekad neesot par daudz.” Varbūt arī šoreiz tiktu piedots pieticīgais jubilāra slavinājums.
