“Kopējas un vienotas militārās stratēģijas tur vairs nav, un tas ir beigu sākums.” Dienas intervija ar bijušo NBS komandieri Juri Dalbiņu 91
Valsts aizsardzības dienesta aktualitātes, militārās mācības Baltijas jūrā, Kahovkas HES dambja spridzināšana, NATO gaisa manevri Vācijā un ASV aviācijas bāzes kuģis Norvēģijā. Par šiem jautājumiem un citām aktualitātēm militārajā sfērā TV24 raidījumā “Dienas personība” saruna ar bijušo Nacionālo bruņoto spēku komandieri Juri Dalbiņu.
Velta Puriņa: Kāds ir Jūsu vērtējums par valsts aizsardzības dienestu? Kas tajā ir labs un kas ir ne tik pārdomāts?
Juris Dalbiņš: Es domāju, ka šis ir veids un resurss, kādā veidā valsts var papildināt savus cilvēkresursuss, kuri ir apmācīti situācijām, kas ir saistītas ar valsts drošību, bruņoto aizsardzību. Šī pamatapmācība attiecas uz konkrētu iedzīvotāju skaitu – tie ir cilvēki no 18 līdz 27 gadiem un ne tikai vīrieši, bet arī sievietes, kuras brīvprātīgi var pildīt šo dienestu un sagatavot sevi valsts aizsardzībai.
Bet jebkurā gadījumā šeit ir arī izņēmumi, kas ir nosacīti likumā par to, ka atbilstoši ir jāiegūst izglītība, vai, teiksim, ir nepieciešamība uzturēt savu ģimeni un tā tālāk. Tur ir viss noteikts, kādā veidā tie cilvēki vai uz laiku, vai vispār tiek atbrīvoti. Ir arī sadaļa, kas attiecas uz veselības kondīciju, kādam veselības stāvoklim un fiziskajai kondīcijai ir jābūt, lai varētu droši un sekmīgi pildīt valsts aizsardzības dienestu.
Kāda atšķirība ir starp valsts aizsardzības dienestu un visaptverošo valsts aizsardzības dienestu?
Valsts aizsardzības dienests attiecas uz konkrētu vecuma grupu, kam ir jāiziet pamatapmācība. Kas attiecas uz valsts visaptverošo aizsardzību, tā jau ir atbildība sākot ar Valsts prezidentu un beidzot ar bērnudārza audzinātāju un audzēkņiem.
Mēs visi esam šīs valsts iedzīvotāji un pilsoņi. Mēs esam tas resurss, kas var nodrošināt savas valsts attīstību un drošību.
Nacionālās drošības likumā ir panti, kas nosaka tieši šo te atbildību par valsts drošības jautājumiem. Tur ir prezidentam, premjerministram, Aizsardzības ministrijai, Iekšlietu ministrijai, Veselības ministrijai un Satiksmes ministrijai, bet tālāk šajos pantos atbildību citām ministrijām neredzu.
Un tad rodas jautājums – vai Izglītības un zinātnes ministrijai ir jāatbild par resursu sagatavošanu un gatavošanos ārkārtas situācijām? Es teiktu, ka jā. Fiziskās sagatavotības līmenis ir šīs ministrijas atbildības jautājums. Tāpēc šajā brīdī, izskatot tos trīs variantus, kas tika piedāvāti, kādā veidā veikt valsts aizsardzības dienesta tālāku attīstību, mēs pieļaujam pamatīgu kļūdu.
Ja mēs izvēlamies to variantu, kas uzliek par pienākumu šo dienestu organizēt un attīstīt tikai Aizsardzības ministrijai, mēs kārtējo reizi citas ministrijas no šī visa izslēdzam un attālinām to brīdi, kad arī citas ministrijas būs gatavas strādāt krīzē.
Kā mēs tagad redzam Ukrainā, Kahovkas dambja spridzināšana, tur vajag visus ar savām prasmēm, sākot ar medicīnu, satiksmes organizēšanu un visu pārējo. Tāpēc es uzskatu, ka šajā brīdī ir jāveic nopietna izvērtēšana valsts stratēģijai visaptverošās aizsardzības jomā un jāveic izmaiņas Nacionālās drošības likumā un ar to saistītajos likumos, lai to uzliktu par pienākumu. Tad arī ierēdņiem vairs nebūs iespēja atrunāties, ka tas nekur nav paredzēts.
Pirmkārt, ir jābūt precīzai valsts stratēģijai visaptverošās aizsardzības jomā. Tālāk ir likumi un izpilde pa etapiem, finansējums un viss pārējais. Cita ceļa nav.
Pārejam pie notikumiem Ukrainā. Vai šobrīd ir būtiski mainījusies Krievijas stratēģija Ukrainā? Vai tā ir biedēšana, vai tas ir beigu sākums?
Godīgi sakot, man pat ir grūti saprast, vai Krievijai vispār ir stratēģija, izņemot to, ka režīms ar Putinu priekšgalā pasludināja, ka Ukrainas valsts nepastāv un viņiem ir jāatjauno PSRS impērija. Tad sākās šo plānu izpilde, bet gala rezultātā plāni ir sabrukuši. Redzot pēdējo dienu notikumus un attīstību frontē, es uzskatu, ka faktiski tur par vienotu militāro vadību vairs nevaram runāt. Tādas nav.
Tas, kas tur šobrīd notiek, tā vairs nav cīņa par to, kādā veidā zemes pakļaut Krievijas impērijai, kādā veidā atjaunot PSRS teritoriālo kopumu, bet par noturēšanos pie varas.
Jo iekšienē ir sākušies procesi, kuri priekš Putina režīma un viņa pakalpiņiem, ir daudz svarīgāki, bet Ukraina ir kā fons, kā militārā vide, kurā viņi mēģina piesegt savas iekšējās cīņas, jo mēs redzam, ka ar katru dienu tās saasinās.
Manā uztverē dambja sprādziens ir saistīts ar šo pašu, jo viņi neredz reālu iespēju frontē normāli stāvēt pretī Ukrainas iespējamam uzbrukumam, tāpēc tiek radītas situācijas, kā tas jau bija Otrā Pasaules kara laikā, 1941. gadā, kad Dņepro HES tika uzspridzināts. Tā viņi to dara – paslēpjas un glābjas, tādā veidā meklējot sev iespēju.
Šobrīd Krievijā ir ap 50 militāro privāto kompāniju. Priekš kam tās ir vajadzīgas? Tās ir vajadzīgas cīņai par to, kādā veidā pēc režīma krišanas pārdalīt Krievijas ekonomiku un bagātības. Neko vairāk. Kopējas un vienotas militārās stratēģijas tur vairs nav un tas ir beigu sākums.
Sākotnēji daudzi runāja, ka Krievija izmanto, tā teikt, lūžņus, lai uzbruktu Ukrainai. Bet tomēr viņiem visu laiku ir tehnika, ar ko uzbrukt. Vai viņi paši saražo jaunu tehniku tik lielos apjomos?
Skaidrs ir tas, ka tie resursi, kas bija viņu rīcībā, ir milzīgi, tā sakot, jau nepārtraukti ražoti beidzoties Otrajam pasaules karam. Cik moderns ir modelis attiecīgajai bruņutehnikai, tas nav no svara, jo tie visi ir uzkrāti. Protams, Krievijai pāri veļoties milzīgajam zagšanas vilnim, arī šīs rezerves ir cietušas un tās vairs neatbilst tām prasībām, kas ir šo dienu kara tehnikai. Bet tā ir tehnika. Tā brauc un šauj. Protams, efektivitātes ziņā tā nevar līdzināties ar pēdējiem Rietumu modeļiem.
Redzot to, kāda situācija ir izveidojusies, Krievija met līdzekļus un iekšienē cenšas attīstīt ražošanu, lai spētu saražot savu bruņutehniku, savu pretgaisa aizsardzības tehniku, raķetes un tā tālāk.
Viņi cer arī uz iespējām tehniku iegūt no ārpuses, bet šobrīd sankcijas to visu diezgan nopietni ir sabremzējušas. Protams, tiek meklēti ceļi caur trešajām valstīm, tādus faktus mēs redzēsim, bet tas vienmēr tā ir bijis un tā tas būs arī šoreiz.
Pēdējo dienu notikums, kas satrauc visu pasauli, ir Kahovkas HES dambja spridzināšana. Kā tas kopumā apdraud cilvēci?
Pēc publiski pieejamiem informācijas avotiem Krievija ir veikuši šo teroraktu. Dambis ir spridzināts no iekšienes, par to nav šaubu. Tā ir humānā katastrofa, kas, pirmkārt, veidojas tajā reģionā, kas nonāk plūdu zonā, Dņepras upes labais un kreisais krasts. Vairāk cieš kreisais krasts, kas ir Krievijas kontrolē.
Otrkārt, visas irigācijas būves būs tukšas, zemi apūdeņot nebūs iespējams, zeme faktiski būs noplicināta, audzēt labību būs neiespējami. Veidojas arī infekciju riski, šādā siltā laikā pūstot augiem, zivīm, dzīvniekiem… Ukraina ir viena no pasaules maizes klētīm. Tas daudzums, kas tur tika saražots un šādi vai citādi nonāca valstīs, ar kurām viņi tirgojās – Āfrikas valstīs.
Šobrīd jau Itālijas valdība ir nopietni satraukusies par šo situāciju un viņi saprot, ka šāda graudu deficīta apstākļos būs nākošais migrantu vilnis. Ar to mums arī ir jārēķinās. Un trešais punkts, kas arī ir ļoti būtisks un biedējošs – Zaporižjas atomelektrostacija.
Tagad mēs redzam – panikas rezultātā, kas ir iestājusies cīņā par varu Krievijā starp valdošo režīmu un pārējiem, tur vairs netiek nekas ņemts vērā, tur veselo saprātu nemeklēsim.
Uzspridzināja dambi, nākamreiz teiks, ka vēl arī šo uzspers gaisā. Šinī brīdī viņi gan to nesaka, tādas informācijas nav, bet jebkurā gadījumā par Kahovkas dambja spridzināšanu bijām brīdināti 7-8 mēnešus atpakaļ un stratēģiski tas bija izvērtēts, ka tas var notikt. Piemērs bija Otrajā pasaules karā, 1941. gadā.
Varbūt kādu spēcīgu ziņojumu Putinam un Krievijas militāristiem dos signāls, ka tūlīt pat notiks NATO manevri. Kā mēs zinām pēc preses relīzēm, tie ir milzīgi spēki. Vai šie NATO manevri ir sagadīšanās, vai spēka demonstrēšana?
Tā ir spēka demonstrēšana kā no vietas, tā no otras puses. Sākot ar mācībām, kas ir plānotas Vācijā, kurās piedalās ap 10 tūkstošiem karavīru un 250 lidmašīnām, no kurām 100 ir ASV Nacionālās gvardes gaisa spēki. Tie ir manevri, kuri bija plānoti jau ilgāku laiku.
Otri manevri, kas pašreiz notiek pie mums “Baltops 23”, tie ir jūras spēku un sauszemes spēku kopīgie manevri. Pirms tam vēl bija jūras vienību un sauszemes spēku manevri Norvēģijas piekrastē.
Jāsaka tā, ka tas nav nekas tāds, kas notiek uzreiz, atbildot uz vienu notikumu, bet tas ir tas, kādā veidā mēs redzam realizāciju NATO stratēģijas maiņai Austrumu pierobežā, lai dotu skaidru norādi – tam, kas vēlas ar mums te runāt, mēs esam vienoti un jebkurā gadījumā nāksies rēķināties ar mūsu militāro vienotību un spēku.
Visu sarunu ar Juri Dalbiņu skaties video!
