Kultūra
Teātris un kino

Kultūras piedzīvojumam un pārdzīvojumam nav jābūt bez maksas0


Var tikai apbrīnot aktieru un režisora drosmi provocēt – jo nav jau zināms, kā skatītājs atsauksies.
Var tikai apbrīnot aktieru un režisora drosmi provocēt – jo nav jau zināms, kā skatītājs atsauksies.
Publicitātes foto

Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

“Pēdējos mēnešos kultūras produktu baudīšana ir kļuvusi ļoti vienkārša – ne vairs jābrauc, ne īpaši jāsagatavojas un viss par brīvu!” apmēram tā daudzviet lasāms tīmekļa atsauksmēs.

Tas liekas tik sekli ņemts – tieši mūsu kultūra ir tā, kura šajos laikos palīdz ieraudzīt citas domas, piedzīvot citu īstenību un citus sapņus – ārpus Covid-19 krīzes.

Un, ja runājam par produktiem: gluži tāpat, kā pērku veikalā kartupeļus un sieru, arī kultūras piedzīvojumam un pārdzīvojumam nav jābūt bez maksas.

2016. gada novembrī Ģertrūdes ielas teātrī notika režisora Mārtiņa Eihes iestudējuma “Taņas dzimšanas dienas svinības” pirmizrāde.

Izrādes idejas autors ir Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs, kurš savulaik rosinājis ideju par Latvijas iedzīvotāju atmiņu vākšanu projektam “Tavas atmiņas Latvijas nākotnei”.

2020. gada pavasarī ĢIT aktieri pārcēlās uz ZOOM platformu, un izrāde turpina savu dzīvi pielāgotā vidē.

Iesākumā jāsaka, tā bija ļoti laba sajūta – pirkt biļeti, samaksājot kaut mazu daļiņu aktieru algas. Pirms izrādes tika ieteikts saģērbties svinīgāk, samaisīt rasolu, paņemt glāzi ar kādu dzirkstošu dzērienu un sagatavoties dzimšanas dienas svinībām.

Tā bija mazliet satraucoša, kaut būtiska pieredze: piedalīties svešu (jeb varbūt pārāk pazīstamu) svinību norisē un ieklausīties aktieru un skatītāju sarunās par kādu daļu no tā, kas mūsu sabiedrībai un tās dažādo tautību pārstāvjiem liekas svarīgs mūsdienās un bijis svarīgs arī pagājušajā gadsimtā.

Var tikai apbrīnot aktieru un režisora drosmi provocēt – jo nav jau zināms, kā skatītājs atsauksies. Bet nebaidieties – viss notiek politkorekti, kautiņi nav paredzēti.

Skatītāji ik pa brīdim tiek aicināti pārtapt par galveno varoni un stāstīt savas atmiņas. Iespējams, vakarā, kad skatījos izrādi, skatītāji bija nedaudz apjukuši un nedroši, bet droši vien tāpat noticis arī citos “Taņas dzimšanas dienas” vakaros – nav jau viegli pēkšņi nonākt rampu gaismā.

“Šaipus” un “viņpus” ir grūti nošķiramas plaknes, jo īsti nav saprotams, kuri varētu būt aktieri un kuri – skatītāji. Tajā vakarā likās, ka, iespējams, daži pat nedzīvo Latvijā.

Taču teātra izrādē viss var būt izdomāts un atbil-stošs spēles noteikumiem. Arī es neesmu tikai es pati – aiz maniem vārdiem stāv manas ģimenes, manas paaudzes, manas valodas un tautas pieredze.

Man nav dzimtes, un es īsti nezinu, kurā pusē varētu stāvēt ikviena Taņa. Ar daudzām Taņām mēs noteikti visu laiku atrodamies vienā frontes līnijas pusē.

Esmu dzirdējusi, ka īstie teātrmīļi nespējot skatīties interneta izrādes. Jā, tas ir citādi, taču pārdzīvojums itin kā pienāk vēl tuvāk. Šajā pavasarī itin viss taču ir citādi – brīžiem pat šķiet, ka saule spīd savādāk.

Tomēr “Taņas dzimšanas diena”, manuprāt, daudz neatšķīrās no izrādes teātrī – jo pats galvenais ir vispār spēt sarunāties. Pat ne sarunāties, kaut vai uzsākt sarunu. Ne vienmēr tas izdodas.

Izrādes valoda lielākoties ir latviešu, tikai reizēm vēstules tiek lasītas oriģinālvalodā, tātad krieviski.

Tas, ko man gribētos – ja teātris spētu izrādi iestudētu arī otrādi – krievu valodā. Tad droši vien diskusija būtu spraigāka, iespējams, skarbāka, jo viedokļu par notikušo un notiekošo, par gribētiem un negribētiem pārpratumiem mūsu starpā ir daudz.

Protams – jebkura teātra skatītāji ir pieklājīgākā iedzīvotāju daļa.

Tomēr nekur jau nepazudīs tāds viedoklis, kādu pirms dažiem mēnešiem pamanīju vidusskolas 12. klases vēstures grāmatā: latviešu valodas mācīšanās ir jocīga, jo nav nekādas vajadzības runāt latviski.

Mācību grāmatā tas bija citāts no 20. gadsimta 60. gadu avīžraksta, taču līdzīgas runas brīžiem dzird arī no 21. gadsimta Latvijas iedzīvotājiem.

Diezin cik ilgi būs jāiet pa tuksnesi, pirms cilvēki spēs sarunāties bez atmiņām par to, ko mēs paši nemaz neesam piedzīvojuši? Nākamā “Taņas dzimšanas diena web” ĢIT paredzēta 20. maijā.

Saistītie raksti

P.S. Starp citu, vēlreiz atgriežoties pie atmiņām, kuras nav personīgi piedzīvotas: piemēram, mani Rīgas Uzvaras laukums šausmina.

Un nevis pārspīlēto 9. maija svinību dēļ – mani šausmina tas, ka tā ir bijusi soda vieta nacistu noziedzniekiem – un, redzot jebkādas svinības šai karātavu laukumā, man liekas, ka patiesībā svinētāji godina tos drausmīgos līķus, kas reiz tur karājās.

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VK
Vita Krauja
Kultūra
“Pēc manis tās “durtiņas”komponistēm pavērās!” Saruna ar Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmēju Selgu Menci
Intervija 2 dienas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Kad ovāciju vietā – auto signāli! Kā mākslinieki “uztausta” vēl nebijušus ceļus pie klausītājiem
2 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
“Solījums jāpilda.” Aktieris Gundars Āboliņš šķīries no “pandēmijas rotas”
3 dienas

Lasītākie

JL
Juris Lorencs
Latvijā
“Bailes ir viens no efektīvākajiem sabiedrību kontrolējošajiem mehānismiem.” Saruna ar mācītāju ­Jāni Bitānu 2
Intervija 9 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
“Draudēja noslepkavot un gribēja spert manam bērnam!” Sieviete Bolderājā uzbrūk jaunajai māmiņai
6 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Strupišs nāk ar platu atvēzienu, jo dimbā esam ar to, ko tiesneši savā ķēķī ievārījuši 1
10 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
“Pēc gada mati celsies stāvus!” Lapsa uzskaita apšaubāmus darījumus, kas krīzē “izslīd cauri” nepamanīti 3
11 stundas
ML
Māra Libeka
Veselam
Bīstamas mājas vizītes un riskam pakļauta visa ārsta prakse. Kā Covid-19 testus veiks pie ģimenes ārstiem?
6 stundas