– Vai vardarbība nav cilvēces neizbēgama sastāvdaļa? 15
– Ja paskatāmies pēdējos gadus 15, jāteic, ka vardarbība krietni samazinājusies. Par drošību esmu runājis ar cilvēkiem, kas šeit dabūjuši uzturēšanās atļaujas un pārcēlušies uz dzīvi no Krievijas lielpilsētām. Viņi ir patīkami pārsteigti, ka te ir droši bērnus vienus pašus laist uz skolu. Mēs daudz sevi salīdzinām ar lielisko Rietumeiropu, bet tur industriālās pilsētās ir rajoni, kur vakaros valda ieceļotāji un viņu likumi, un vietējie ļaudis vai nu sēž savos mājokļos, vai pārcēlušies uz dzīvi citur. Latvijā nav tādas vietas, kur cilvēkiem pievakarē ir pamatotas bailes iziet ārā. Tā ka nedomāju, ka no drošības viedokļa Latvija, tostarp Rīga, Daugavpils, Liepāja un citas lielās pilsētas ir tā nedrošākā vieta Eiropā.
It kā, no vienas puses, aptaujas rāda, ka 70% cilvēku Latvijā jūtas nedroši. Vienlaikus par cietušajiem mūsu valstī kļūst 8% iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka 62% uztraucas par to, kas nemaz nenotiks. Un viens no kārtības policijas uzdevumiem ir radīt drošības sajūtu šiem 62%: neuztraucieties, nekas slikts ar jums nenotiks. Papētot šos 8% cietušo, izrādās, ka par upuriem kļūst vieni un tie paši, ar vienu un to pašu dzīvesveidu un ieradumiem. Par sociāli zemāko slāni skaidrs, ka tur ir liels risks kļūt par upuri, bet ir arī cilvēki no pārtikušā gala, kas tendēti būt par upuriem. Protams, arī nosvērti un uzmanīgi cilvēki kļūst par upuriem, bet tā varbūtība ir neskaitāmas reizes mazāka nekā cilvēkiem, piemēram, kam ir tendence algas dienā piedzerties, staigāt pa apšaubāmām dzertuvēm un plātīties ar naudas maka biezumu. Vai tā ir policijas atbildība, ka šāds cilvēks kādā ūķī pārdzēries aizmieg un pamostas ar zilu aci un bez naudas?
– Kopumā iezīmējat tādu pozitīvu ainu policijas un drošības sakarā, bet kādas ir lielākās problēmas?
– Joprojām nav atgūts intelektuālais potenciāls, ko pazaudējām ekonomiskās krīzes gados.
– Septiņi gadi pagājuši. Jaunie taču nāk. Vai nav pietiekami gudri?
– Te ir vairāki aspekti. Pat tāds jauns fenomens, ka policiju sāk uztvert kā darbavietu, nevis kā misiju, sak, pieteikšos, redzēs, kā sanāks, kaut kāda alga ir… Bet vai cilvēks ir gatavs kalpot? Kas attiecas uz izglītību, ir nokārtotas formalitātes ar dažādām institūcijām un šobrīd strādājam pie policistu otrā līmeņa augstākās izglītības specifikācijām, lai drīzumā varētu augstskolām izsludināt tenderi par studijām. Tas būtu pirmais solis uz kādreiz bijušās Policijas akadēmijas standartu atjaunošanu. Šobrīd augstāko izglītību – pirmā līmeņa – var iegūt tikai Policijas koledžā. Policisti augstāko izglītību varēja iegūt arī Stradiņa universitātē, taču mēs bijām spiesti pielāgoties viņiem, tur tapa juristu palīgi, bet mēs vēlamies, lai pielāgojas mums. Piemēram, tāda joma kā kriminālistika lēnām nīkst ārā, bet tas ir viens no policijas stūrakmeņiem. Arī tādas lietas kā kriminoloģija, krimināltiesības ir ļoti nozīmīgas policijas darbā, tādēļ jo īpaši svarīga ir izglītības kvalitāte un jauno policistu sagatavotība šajās jomās.
Pozitīvi, ka pēdējā gada laikā pieaug cilvēku skaits, kuri pagarina dienestu, tas nozīmē, ka tiek novērtēti darba apstākļi. Materiāli tehniskā bāze uzlabojas, alga, kaut nedaudz, bet pieaug. Pēdējos divus gadus ap 350 cilvēku no dienesta aiziet, tikpat daudz atnāk. Kā ierasts, kadru pietiek Latgales reģionā, bet Kurzemē un Rīgas reģionā trūkst (sk. uzziņu).
– Cik policistu piestrādā citur?
– No septiņiem tūkstošiem policistu citur piestrādā nedaudz virs 1000, absolūti lielākā daļa no tiem ir kārtības policisti, kas strādā maiņās. Es nespēju iedomāties, ka kaut kur varētu piestrādāt izmeklētājs. Pieļauju, ka varbūt kāds to dara nelegāli, bet tad viņš baigi riskē.
– Runājot par policijas komunikāciju ar sabiedrību, attieksmi, ir dzirdēti policistus slavinoši stāsti, bet vienlaikus izskan arī pārmetumi, ka policisti nebrauc uz izsaukumiem vai neko nedara, ja nav iesnieguma.
– Mēs esam aptaujājuši vairākus tūkstošus cilvēku, kas cietuši smagos noziegumos. Izrādās, ka ar policijas reaģēšanu gandrīz vienmēr viss ir bijis kārtībā, tāpat ar attieksmi. Problēmas dažreiz sākas pēc tam: ir gadījumi, kad cilvēkam ir sajūta, ka viņa lietas izmeklēšana ir apstājusies. Neviens no policijas nezvana. Kad cietušais sāk meklēt, pie kā tad ir viņa lieta, tad nevar atrast. Kad atrod, tad izmeklētājs kaut kur aizgājis vai aizņemts ar kādu citu no savām daudzajām lietām. Un cilvēks sāk domāt, ka ne viņš, ne viņa lietas izmeklēšana nevienam nav vajadzīga. Vēl jau arī tas, ka cilvēki sāk zvanīt uz policiju pēc darba laika, bet izmeklētājs jau arī ir tikai dzīvs cilvēks un aizgājis uz mājām. Atbild dežurants, kas neko nevar pateikt. Risinājumu es redzu informācijas centra izveidošanā – uz turieni varēs piezvanīt arī ārpus darba laika un uzzināt konkrētas lietas virzību un citus ar to saistītus jautājumus. Ja dežurants nevarēs uzreiz atbildēt, tad viņa pienākums būs informāciju sagatavot un pēc tam cilvēkam piezvanīt un pastāstīt. Man ir apņemšanās šādu informācijas centru izveidot.
UZZIŅA
Policistu trūkums
(Dati uz 1. oktobri)
* Rīgas reģionā – 432 darbinieki
* Kurzemes reģionā – 67
* Zemgales reģionā – 72
* Vidzemes reģionā – 42
* Latgales reģionā – 11
Dati: Valsts policija
