Laba ziņa sēņotājiem! Jau var meklēt jaunās sēņu sezonas pirmos vēstnešus – lāčpurnus 23
Cītīgākie sēņotāji jau var sākt meklēt jaunās sēņu sezonas pirmos vēstnešus – lāčpurnus, koši sarkanās agrenes un arī bisītes.
Lai gan šogad nemaz īsti nevarot saprast, kuras sēnes un kurā brīdī būtu uzskatāmas par pirmajām, kuras pēdējām.
“Sēnes bija visu laiku,” piebilst Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele. “Nebija beigušās pēdējās, kad jau sākās pirmās.”
Atzīmējot Latvijas dabas muzeja pastāvēšanas 175. gadadienu, klajā nācis līdz šim apjomīgākais izdevums par Latvijas sēnēm – mikoloģu Initas Dānieles un Diānas Meieres “Lielā Latvijas sēņu grāmata”.
Grāmatā ietverti vairāk nekā 730 sēņu sugu apraksti ar fotogrāfijām. Gribējies jau vairāk, bet jau tāpat grāmata sanākusi gana bieza, saka I. Dāniele.
“Nevarētu teikt, ka Latvijas sēnes ļoti atšķirtos no citur augošām sēnēm. Lielākā daļa sēņu jau visiem ir kopīgas,” spriež grāmatas autore un norāda, ka viens no atlases kritērijiem, lai sēne iekļūtu grāmatā, bija fotogrāfija.
Izrādās, jaunatklātajām un reti sastopamajām sēnēm fotogrāfijas ir bijušas ļoti kvalitatīvas, ko nevarētu teikt par dažu it kā parastu sēņu sugu.
Latvijā katru gadu tiek reģistrētas jaunu sēņu sugu atradnes. Mikoloģe smej, ka jaunas sugas Dabas muzeja kolēģiem ir gandrīz jau ikdiena.
“Mikologu ir tik maz, un sēņu ir tik daudz.” Šobrīd mežā sēņu ziņā ir diezgan patukšs laiks, bet tikko nolijis lietus un tagad jau varētu kaut ko atrast, spriež I. Dāniele.
Kamēr muzejs ir slēgts, varbūt izdošoties beidzot arī saskaitīt, cik tad to sēņu sugu Latvijā īsti ir. To ir diezgan grūti pateikt, jo bērzlapju vien Latvijā ir vairāk nekā simts sugu. Baraviku ir trīs sugas, nemaz nerunājot par pārējām bekām.
“Ir sviesta bekas, apšu bekas, bērzu bekas, un visām ir daudz sugu.”
Dabas pētnieki rēķina, ka Latvijā varētu būt apmēram četri tūkstoši zināmu sēņu, bet tas ir ieskaitot arī tā sauktās mikroskopiskās sēnes, piemēram, augu slimību izraisītājas rūsas, pelējuma un citas sēnes.
Tā sauktās cepurīšu sēnes, pie kurām pieder arī visiem zināmās bekas un baravikas, Latvijā ir apmēram 1100.
Mikoloģe spriež, ka tas ir mīts, ka latvieši ēdot teju visas sēnes.
“Latvieši ir labi sēņotāji, bet piesardzīgi. Mana vecmāmiņa un mamma šo neēda, es arī neēdīšu,” piebilst I. Dāniele. Lai gan grāmatas mērķis nav bijis norādīt, kura sēne Latvijā ir ēdama, kura ne, tomēr pie katras esot norāde.
“Mēs esam ieviesušas pašas savu sistēmu, kā novērtēt, cik kura sēne laba ēšanai.” Grāmatā ieviestā piecu zvaigžņu sistēma ir grāmatas autoru personiskais viedoklis. I. Dānielei, piemēram, vislabāk garšo bērzlapju karbonādes.
“Visas maigas garšas bērzlapes, kuras nav sīvas. Katra bērzlape vispirms ir jāpagaršo. Katra. Jo ir grūti bez pagaršošanas sīvās no maigajām atšķirt.” Arī mikoloģe vizuāli to nespējot. Ļoti garšīgs ir arī cepts apaļpūpēdis.
“Bisītes es nelasu un netaisos ēst. Zinu no pazīstamiem cilvēkiem kādus desmit stāstus par saindēšanās gadījumiem tepat, Latvijā, tiesa, neviens nav nokļuvis slimnīcā, tikuši cauri ar izbīli.
Taču visi ir bijuši zinātāji, neviens bisītes neēda pirmo reizi. Ir arī nāves gadījumi, par laimi, ne Latvijā. Bet lāčpurni man dārzā aug. Un, tā kā muzejs ciet, tad es varēšu tos pati apēst, nevis rādīt publikai.”
Lāčpurni tiek uzskatīta par delikatesi, jo šai sēnei vidū ir tukšums un tad tur var likt pildījumu. “Lai gan visas pavasara sēnes mazliet pēc gumijas garšo,” smej I. Dāniele.
Latvijas Dabas muzejs ir senākais dabaszinātņu muzejs Baltijā.
