“Kad es strādāju ar indiešiem, mani pārņem kauns par latviešu rasismu!” Sieviete nostājas imigrantu pusē un kaunina rīdziniekus 0
Imigranti ar piegādes somām steidzot pa Rīgas ielām un piedāvājot ēdienu mazās pirmā stāva kafejnīcās vairs nav retums. Eiropa pēdējos gados ir strauji mainījusies un imigranti ir ieplūduši arī mūsu valstī. Līdz ar ārvalstnieku skaita pieaugumu arvien biežāk publiskajā telpā uzvirmo arī diskusijas par imigrāciju, latviešu valodas lietošanu, integrāciju un attieksmi pret cilvēkiem no citām valstīm. Viena šāda diskusija sociālajā tīklā “Threads” izvērtusies īpaši asa.
“Kad es strādāju ar indiešiem, šrilankiešiem un filipīniešiem, mani katrreiz pārņem milzu sveškauns par latvisko rasismu un ksenofobiju. Kā arī bailes, ka, ja viņi turpinās mācīties latviešu valodu tikpat centīgi, tad būs spiesti saprast tās riebeklības un naidu, ko mani dārgie tautieši viņiem mēdz veltīt,” raksta sieviete.
Ieraksts ātri savāca simtiem reakciju un komentāru, taču vienprātības tajos nebija.
Vieni dalījās pozitīvā pieredzē ar Latvijā strādājošajiem ārvalstniekiem. Kāda komentētāja atcerējās pārtikas piegādes kurjeru no Indijas, kurš, sapratis, ka pats suši neēdīs, nevis izmetis ēdienu, bet centies atrast cilvēku, kam to atdot, un beigās maltīti aiznesis bezpajumtniekam.
Cita diskusijas dalībniece stāstīja, ka viņas vīrs ir šrilankietis un cītīgi apgūst latviešu valodu. Arī viņa draugi, kuri Latvijā studē, cenšoties runāt latviski. Sieviete gan piebilda – daļa ārvalstnieku baidoties runāt, jo uztraucas par kļūdām un apkārtējo reakciju.
Taču ļoti liela daļa komentāru bija krietni skarbāki. Cilvēki rakstīja, ka nevēlas Latvijā lielāku imigrāciju, aicināja iebraucējus atgriezties savās valstīs un apšaubīja viņu vēlmi mācīties latviešu valodu un pieņemt vietējo kultūru. Dažos komentāros tika lietoti arī nepārprotami rasistiski un aizskaroši apzīmējumi.
Ieraksta autore uz jautājumu, “kā viņi var patikt”, atbildēja, ka viņas kolēģi esot “gudri, draudzīgi un strādīgi cilvēki”.
Vienlaikus komentāros izskanēja arī cita pozīcija – iebildumi pret imigrācijas politiku paši par sevi neesot pielīdzināmi rasismam. Cilvēki norādīja uz valodas nezināšanu, atšķirīgām kultūras normām, sabiedrības spēju integrēt lielāku iebraucēju skaitu un personīgi piedzīvotiem konfliktiem.
Tieši šeit diskusija kļuva īpaši asa: vieni uzskatīja, ka bažas par migrācijas apjomu ir leģitīmas, bet citi norādīja – brīdī, kad cilvēku sāk vērtēt vai pazemot viņa ādas krāsas vai izcelsmes dēļ, runa vairs nav tikai par migrācijas politikas kritiku.
Sociālo tīklu komentāri, protams, nav reprezentatīva sabiedriskās domas aptauja, un atsevišķa cilvēka pozitīva vai negatīva pieredze neko nepasaka par veselu tautību. Taču diskusijas asums labi parāda, cik jūtīgs Latvijā kļuvis imigrācijas jautājums.
Cik daudz ārvalstnieku patiesībā iebrauc Latvijā?
Centrālās statistikas pārvaldes jaunākie dati rāda, ka 2025. gadā Latvijā ilgtermiņā iebrauca 13 826 cilvēki, savukārt izbrauca 15 117. Tātad kopējais migrācijas saldo Latvijā joprojām bija negatīvs – aizbraucēju bija vairāk nekā iebraucēju. Turklāt 7,6 tūkstoši jeb 55,1% no visiem iebraucējiem bija remigranti – Latvijas pilsoņi, nepilsoņi vai Latvijā dzimuši cilvēki, kuri atgriezās no ārvalstīm. No Indijas 2025. gadā Latvijā ilgtermiņā ieradās 994 cilvēki.
Cits rādītājs ir uzturēšanās atļaujas. Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojumā norādīts, ka 2025. gadā trešo valstu pilsoņiem tika izsniegtas 15 739 pirmreizējās termiņuzturēšanās atļaujas, tostarp 6042 Ukrainas civiliedzīvotājiem.
Šo skaitli nevar tieši pielīdzināt CSP ilgtermiņa imigrācijas datiem, jo abos gadījumos tiek izmantota atšķirīga metodoloģija.
Savukārt PMLP jaunākie dati par derīgām termiņuzturēšanās atļaujām ir apkopoti uz 2026. gada 1. jūliju. Tie rāda, ka Latvijā derīga TUA bija vairāk nekā 6100 Indijas pilsoņu. PMLP datos redzams, ka ārvalstnieku uzturēšanās Latvijā tiek uzskaitīta pēc valstiskās piederības un atļaujas veida.
Pēc PMLP datiem, kas apkopoti par 1. jūliju, derīgas termiņuzturēšanās atļaujas bija 6122 Indijas, 5120 Uzbekistānas, 850 Šrilankas, 758 Vjetnamas, 460 Pakistānas un 443 Filipīnu pilsoņiem. Tie nav cilvēki, kas visi būtu ieradušies Latvijā šogad – tas ir konkrētajā datumā spēkā esošo TUA skaits.
Īpaši redzams pieaugums ir ārvalstu studentu vidū. 2025. gada beigās Latvijā derīgas termiņuzturēšanās atļaujas studiju nolūkā bija 7677 trešo valstu pilsoņiem.
No visiem ārvalstu studentiem vislielākā grupa bija Indijas pilsoņi – 3158 studenti jeb 27%. Otrajā vietā bija Uzbekistāna ar 1118 studentiem.
Par ko Latvijā publiski sūdzas visbiežāk?
Viena no sabiedrībā visredzamākajām jomām ir ēdienu piegāde. LA.LV šā gada janvārī vēstīja, ka Pārtikas un veterinārajā dienestā Latvijā bija reģistrēti aptuveni 7500 pārtikas piegādes kurjeru un vismaz puse no viņiem bija trešo valstu pilsoņi. PVD pārstāvis norādīja, ka biežākā pārbaudēs konstatētā problēma bijusi nepieciešamo apmācību neiziešana, bet higiēnas pārkāpumi konstatēti retāk. Reģistrācijas laikā “padsmit gadījumos” atklāts, ka cilvēkam beidzies termiņuzturēšanās atļaujas termiņš.
Publiskajā telpā vairākkārt izskanējušas arī sūdzības par valodas barjeru. LA.LV februārī rakstīja, ka ārvalstu “Bolt Food” kurjeri ar klientiem nereti sazinās angļu valodā. Uzņēmuma vadība savukārt skaidroja, ka ārvalstu darbaspēks piegādes nozarē ir nepieciešams vietējo darbinieku trūkuma dēļ un bez tā varētu pieaugt arī pakalpojuma cena.
Valodas problēma nav tikai sociālo tīklu iespaids. Pētījumā par trešo valstu studentu integrāciju 41% aptaujāto atzina, ka latviešu valodu nepārvalda, bet 55% savas zināšanas novērtēja kā pamata līmeņa. Vienlaikus pētījumā norādīts, ka daudzi studenti ir motivēti latviešu valodu apgūt, jo tas uzlabo viņu iespējas darba tirgū.
LA.LV pēdējos mēnešos publicējis arī vairākus lasītāju stāstus par neveiksmīgu ēdienu piegādi – nepareizi nogādātiem vai pazudušiem pasūtījumiem, saziņas grūtībām un konfliktiem ar kurjeriem. Tie ir konkrētu cilvēku stāsti, nevis pierādījums tam, ka šādas problēmas būtu raksturīgas kādai tautībai kopumā.
Sabiedrības uzmanību pievērsusi arī ceļu satiksme. Satiksmes ministrijas apkopotie dati rāda, ka 2025. gadā Latvijā reģistrēti 975 ceļu satiksmes negadījumi, kuros bija iesaistīti trešo valstu pilsoņi; skaitliski biežāk tajos bija iesaistīti Krievijas, Indijas un Ukrainas pilsoņi. Tomēr šeit svarīga nianse – “iesaistīts negadījumā” nenozīmē, ka konkrētais ārvalstnieks bijis tā izraisītājs.
Šogad daudz diskusiju izraisījušas arī publiskas pulcēšanās.
Maijā LA.LV rakstīja par lielu cilvēku plūsmu uz musulmaņu Eid al-Adha svētku lūgšanu Ķīpsalā. Kāds garāmbraucējs redzēto raksturoja ar vārdiem “sajūta, ka es neesmu Latvijā”, taču vēlāk noskaidrojās, ka runa bijusi par iepriekš organizētu reliģisku pasākumu Starptautiskajā izstāžu centrā.
Jūnijā plašu diskusiju raisīja arī kāda rīdzinieka ieraksts pēc Lucavsalā redzētām lielām Indijas izcelsmes cilvēku kompānijām. Daļa komentētāju to uztvēra kā apliecinājumu pārmaiņām Latvijas sabiedrībā, kamēr citi atgādināja, ka cilvēku pulcēšanās, savu svētku atzīmēšana vai atrašanās publiskā vietā pati par sevi nav pārkāpums.
Valsts migrācijas regulējumu tikko mainījusi
Diskusijas par imigrāciju notiek laikā, kad mainījies arī pats tiesiskais regulējums.
2026. gada 15. septembrī spēkā stājās jaunais Imigrācijas likums.
PMLP norāda, ka tajā saglabāti līdzšinējās sistēmas pamatprincipi, taču noteiktas arī stingrākas prasības. Piemēram, pirmreizējas termiņuzturēšanās atļaujas dokumentus iespējams iesniegt latviešu vai angļu valodā, bet atkārtotas TUA un pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasījumos noteikti dokumenti turpmāk jāiesniedz latviešu valodā.
Arī LA.LV, rakstot par likuma tapšanu, norādīja, ka tas paredz pastiprināt migrācijas kontroli, precizēt uzturēšanās atļauju piešķiršanas nosacījumus, plašāk izmantot biometriskos datus un ieviest papildu pārbaudes.
Threads diskusija tikmēr izgaismo divus jautājumus, kuri publiskajās debatēs nereti saplūst vienā. Viens ir jautājums par to, cik lielu imigrāciju Latvija vēlas un spēj pārvaldīt, kādas valodas un integrācijas prasības izvirzīt un cik efektīvi kontrolēt nodarbinātību un uzturēšanās tiesības. Otrs – kā sabiedrībā izturas pret konkrētu cilvēku tikai viņa izcelsmes vai ādas krāsas dēļ.
Par pirmo iespējamas ļoti atšķirīgas politiskas un sabiedriskas nostājas. Savukārt sociālo tīklu ierakstos redzams, ka šī diskusija dažkārt pāriet no argumentiem par migrācijas politiku uz aizskarošiem vispārinājumiem par veselām tautībām – tieši par to arī bija sākotnējā ieraksta autores satraukums.
