Latgale pamazām panāk pārējo Latviju – ekonomiskā situācija uzlabojas 85
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan Latgale joprojām ir ekonomisko problēmu visvairāk māktais Latvijas reģions, tomēr distance starp Latgali un pārējo Latviju sarūk – liecina valdības izbraukuma sēdē Ludzā publiskotā informācija.
Tā, piemēram, 2017. gadā bezdarbs Latgalē bija 14%, bet 2021. gadā – vairs tikai 9,1%. Tiesa, joprojām augstākais Latvijā, taču tajā pašā gadā Vidzemē un Kurzemē tas bija 8,9%, tātad distance samazinājusies līdz minimumam. Jāpiebilst, 2018.–2021. gadā tieši Latgalē bezdarba līmenis samazinājies visstraujāk.
Tāpat 2017. gadā pieņemtais Rīcības plāns Latgales reģiona ekonomiskajai izaugsmei 2018.–2021. gadam izvirzīja mērķi piesaistīt privātās investīcijas reģionam 81,75 milj. eiro apmērā. Šis plāns izpildīts gandrīz trīskārtīgi – minēto trīs gadu laikā privāto investīciju apjomu izdevies palielināt par 214 milj. eiro.
2018. gadā Latgales reģionā bija viszemākais piesaistīto privāto investīciju apmērs starp visiem reģioniem, bet 2020. gadā tas bija trešais lielākais, atpaliekot tikai no Rīgas un Pierīgas reģiona. Un atkal – privāto investīciju apjoms tieši Latgalē pēdējos gados audzis visstraujāk valstī.
Protams, pārmērīgi sapriecāties par šiem skaitļiem ir daudz par agru – izņemot Rīgu un Pierīgu, nevienā no pārējiem Latvijas reģioniem – Kurzemes, Zemgales, Latgales un Vidzemes – laikā no 2009. gada līdz 2019. gadam iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, kas ir galvenais labklājības rādītājs, salīdzinot to ar ES-27 vidējo rādītāju, nekur nav pārsniedzis 50%.
Turklāt IKP uz vienu iedzīvotāju starp augstāk attīstīto un zemāk attīstīto reģionu atšķiras trīs reizes. Proti, nabadzīgākajā – Latgales – reģionā IKP uz vienu iedzīvotāju, kas 2019. gadā bija 7861 eiro, ir vien 30% no IKP uz vienu iedzīvotāju, Rīgas reģionā – 25 810 eiro. Tātad līdz reālai reģionu labklājības izlīdzināšanai vēl ejams ļoti garš ceļš.
Četri virzieni
Analizējot Rīcības plāna izpildi, kas paredzēja darbību četros galvenajos virzienos, rezultāti tomēr atstāj visai sāju sajūtu mutē. Pirmkārt, plāna sadaļa par investīcijām infrastruktūrā uzņēmējdarbības veicināšanai nav izpildīta.
Sākotnējo piedāvājumu novirzīt 29,5 milj. eiro teritoriju revitalizācijai Ministru kabinets noraidīja, un pašreiz Latgales plānošanas reģiona pašvaldības šiem mērķiem ir ieguvušas vien 8,3 miljonus jeb 28% no nepieciešamā. Arī citos šajā sadaļā prasītajos rādītājos Latgales pašvaldības atpaliek, tomēr vēl esot cerība, ka līdz 2023. gada beigām daudz ko izdosies paspēt.
Iemesli esot pieredzes trūkums, neparedzētie apstākļi (lasi – Covid-19 epidēmija) un nepietiekama pašvaldību administratīvā kapacitāte. Otra valdības plāna sastāvdaļa bija nodokļu politikas izmaiņas un atbalsta paplašināšana darbam speciālajās ekonomiskajās zonās (SEZ). Kopš Latgales SEZ darbības sākšanas līdz 2021. gada 31. decembrim par investīcijām Latgales SEZ teritorijā ir noslēgti 42 līgumi 29,85 milj. eiro ieguldījumu apmērā, un līdz 2022. gada beigām tajā būs radīta 281 darba vieta.
Taču valdība gatavojas 2024. gadā lemt, vai vispār turpināt atbalstu Latgales SEZ, kas varētu signalizēt par izmaiņām SEZ darbībā vispār. Tādēļ nav pārliecības, ka speciālās ekonomiskās zonas nākotnē vispār spēs pildīt reģiona ekonomiskā motora lomu. Trešais attīstības veicināšanas plāna punkts attiecās uz uzņēmējdarbības atbalsta pasākumu veicināšanu.
Vienkārši izsakoties, šī sadaļa paredzēja nepieciešamo darbinieku apmācību un piesaisti par Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas naudu. Lai gan 29 jauni komercdarbības speciālisti, 40 jaunas darba vietas, piedalīšanās izstādēs un semināros ir pozitīvi skaitļi un iespējas, taču tie nešķiet pietiekami reģiona ekonomiskās izaugsmes paātrināšanai.
Visbeidzot, ceturtais punkts, kas paredzēja pilotprojektu Daugavpilī uzņēmējdarbības veicināšanai, zaudējis savu aktualitāti likumdošanas izmaiņu dēļ. Citiem vārdiem sakot – rodas iespaids, ka Latgales pozitīvajai attīstībai pēdējos gados ir visai mazs sakars ar lepni skanošo valdības Rīcības plānu un tā izpildi. Vairumu līdzekļu reģions saņēmis Covid-19 un Eiropas fondu ietvaros.
Ko tālāk?
Valdības kolektīvais pakauša kasīšanas pasākums Ludzā zināmas nākotnes cerības deva – Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) ietvaros Latgales reģionam indikatīvi paredzēti 300 milj. eiro jeb 27,4% no pieejamā finansējuma, kuru paredzēts ieguldīt saskaņā ar teritoriālo pieeju. Tomēr konkrētāku solījumu pagaidām nav – vēl tiks veidoti plāni gan ANM, gan ES Kohēzijas fondu līdzekļu izmantošanai, tādēļ pagaidām neviena pašvaldība nevar rēķināties ar to, ka drīzumā tās kabatās patīkami šķindēs naudiņa.
Zināmas nākotnes cerības rada arī ierasti visai skopā finanšu ministra Jāņa Reira attieksmes maiņa. Valdības sēdē viņš aicināja atzīt, ka “Krievijas izprovocētais karš Ukrainā tieši pierobežas reģioniem rada militāra iebrukuma, migrācijas, informatīvās drošības un citus draudus. Domājot par Latgales attīstību, šis brīdis ir īpaši nozīmīgs, lai valdība atzītu Austrumu pierobežas unikalitāti un lemtu par visaptverošiem pasākumiem pierobežas attīstības jomā.
Papildu reģionālās attīstības plāniem, kuri jau līdz šim ir nesuši augļus Latgales attīstībā un kuru īstenošana ir jāturpina, ir nepieciešams izveidot jaunu programmu pierobežai, kas mazina tai raksturīgos īpašos riskus. Šiem riskiem pretī var stāties Latgales gars ar latgaliskajām kultūras un identitātes vērtībām, latgaliešu valodas plašāku izmantošanu izglītībā un publiskajā telpā, ar Latgales sociāli ekonomiskās nevienlīdzības risinājumiem, ar darbavietām un labiem ceļiem Latgalē.” Skan labi, bet vai vārdiem sekos arī darbi?
