“Atsūti man, lūdzu, jaunu mammu!” Ivanda 11 gadus centās kļūt par mammu, taču galu galā tas notika pavisam citādi 0
Ivanda Bite atzīst, ka viņai bijis ļoti, ļoti ilgs dialogs pašai ar sevi par to, vai vajadzētu dalīties ar savu dzīvesstāstu, galu galā viņa nolēmusi to darīt, jo varbūt viņas stāsts kādam citam palīdzēs nepadoties un neatteikties no sava sapņa.
Ivanda ar savu stāstu dalījās forumā “LĪDERE”. Stāsta laikā raudāja ne tikai viņa pati, bet, šķiet, arī visas 3700 zālē esošās sievietes, jo šis stāsts aizkustināja līdz sirds dziļumiem.
Savu stāstu Ivanda sāk ar bērnības atmiņām – savulaik viņai esot bijis sapnis, ko viņa uzrakstījusi uz balta balona un palaidusi debesīs, cerot, ka kādu dienu tas piepildīsies.
Ivandas sākums
Viņa pati augusi laukos Bauskas pusē, tolaik internets vēl neesot bijis tik pieejams, tāpēc dienas pagājušas ar nobrāztiem ceļiem un spēlējoties štābiņos. Laimīgākie vakari bijuši, kad mazā Ivanda varējusi doties vecmāmiņai līdzi slaukt gotiņu. Galvenās dzīves gudrības viņa apguvusi tieši no vecvecākiem.
15 gadu vecumā viņa zaudējusi tēti – savu drošo pamatu, līdz ar to reizē ar tēta aiziešanu esot sabrukusi visa pasaule. No tā izrietējuši arī finansiāli grūtāki laiki. Bijušas reizes, kad ledusskapī gandrīz nekā neesot bijis, tāpēc Ivanda jau bērnībā sev apsolījusi – kad viņa izaugs liela, viņa parūpēsies, lai ģimenei vairs nekad tā nebūtu.
18 gadu vecumā jaunā sieviete devusies uz Rīgu ar pārliecību, ka nauda un karjera būs viņas piepildījums. Iecerēto izdevies sasniegt – no pārdevējas pamazām viņa izaugusi par uzņēmuma vadītāju. Kāpjot pa karjeras kāpnēm, Ivanda gan nopelnījusi naudu, gan saņēmusi atzinību, taču bijusi sajūta, ka dzīvē nav piepildījuma.
Dzīves sāpīgākais posms
“Es nolēmu atteikties no karjeras, mainīt savu dzīvi un veltīt sevi bērniem. Un tad sākās manas dzīves sāpīgākais posms, kad sapnis līdz bērnam šķita neaizsniedzams un ceļš līdz tam bija daudz garāks, nekā es jebkad biju iedomājusies.
Mums ar vīru bērniņi nenāca ilgi. Tie bija 11 gadi klusu sāpju, ticības un vilšanās un daudz izraudātu asaru,” stāsta Ivanda.
Viņa tolaik atteikusies doties uz pasākumiem, kuros ir bērni, un tas noticis ne jau tāpēc, ka viņai nepatiktu bērni. Jautājums par to, kad tad viņai pašai būs bērni, šķitis sāpīgs kā ass dūriens sirdī.
Ivanda atbildes meklējusi visur – medicīnā, baznīcās, klosteros, jogā, retrītos… Tagad viņa saka paldies visiem cilvēkiem, kas viņu stiprinājuši, tostarp ārstiem.
“Kad mana dvēseles trauksme jau bija sasniegusi augstāko punktu, vienas paziņas iedrošinājumā nolēmu piedalīties meža izaicinājumā. Man bija bail no tumsas, un es domāju, ka varbūt tieši šīs bailes ir par šķērsli ceļā uz manu sapni, jo tajā laikā es ķēros pie katra salmiņa ar ticību, ka varbūt tas man palīdzēs,” par savām transformācijām stāsta Ivanda.
Tā trīs diennaktis viņa kopā ar treneri pavadījusi mežā, veicot dažādus sarežģītus uzdevumus. Naktīs bijis jāpaliek vienai, un pirmajā naktī bijis ļoti bail. Naktīs mežā izdevies uzveikt savas bailes no tumsas. Vienlaikus nākusi arī kāda svarīga atziņa – ka lielākā daļa robežu dzīvē ir tikai mūsu galvās.
Neilgi pēc šī meža izaicinājuma liktenis Ivandas dzīvē esot izspēlējis negaidītu pavērsienu. Savas māsas iedvesmota, viņa sākusi apmeklēt trūcīgas ģimenes, sniedzot tām atbalstu. Tieši tur pienākusi sajūta, ka ir izdevies atrast savu misiju un ceļu.
Ivanda atgādina, ka katrs no mums bieži dzīvo savā burbulī, neredzot, kas notiek apkārt, neieraugot cilvēkus, kam, iespējams, nepieciešams palīdzēt.
Četras meitenītes
Kādā no ģimeņu apmeklēšanas reizēm viņa nonākusi mājās, kurās dzīvo vecāki un viņu četras meitiņas: “Mazas kā podziņas, lielām, ziņkārīgām acīm, melnām, nošmulētām mutītēm, nobijušās, mazliet samulsušas, bet tajā pašā laikā priecīgas par atnestajiem gardumiem un alkstošas pēc siltuma.”
Jau pirmajā tikšanās reizē Ivanda uzzinājusi, ka meitenītēm ir smagi slima mamma un arī tētim ir veselības problēmas, tāpēc viņa uzņēmusies rūpes par šo ģimeni, apciemojusi to arvien biežāk. Meitenītes pieķērušās Ivandai kā mazi dadzīši. Katra šķiršanās reize kļuvusi arvien grūtāka un grūtāka.
Līdz kādu dienu pienākusi ziņa, ka meitenīšu vecāki ir devušies mūžībā. Ivandas draudzene no sociālā dienesta stāstījusi, ka ir apciemojusi meitenītes, kuras tobrīd dzīvojušas ar savu pilngadīgo māsu un brāli.
Ciemakukulī aizvesti gardumi un balti baloni, aicinot uz tiem uzrakstīt vislielākās vēlēšanās: “Viena no māsiņām uzrakstīja uz balona: “Atsūti man, lūdzu, jaunu mammu!” Tad es saņēmu ziņu, ka meitenītes tiks nodotas bērnunamā un, iespējams, izšķirtas. Mans prāts to nespēja pieņemt. Tad es sapratu, ka šis balons nebija pazudis debesīs, tas bija atlidojis tieši līdz manai sirdij.”
Kad vīrs pārnācis mājās, Ivanda viņam pastāstījusi par to. Viņš mierīgi paskatījies un pateicis, ka meitenītēm ir jādzīvo pie viņiem:
“Tajā dienā es biju laimīgākā sieviete, un tajā dienā es vēl vairāk sapratu, ka vīrs ir mans īstais dzīves cilvēks.”
Vēl viens brīnums
Pirmajā reizē, kad Ivanda meitenītes veda uz jaunajām mājām, viņas visas esot sēdējušas uz aizmugurējā sēdekļa, bet Ivanda viņas vērojusi spogulī. Sejiņās esot bijušas redzamas pārdomas un arī bailes, bet jaunā mamma sapratusi, ka bērni pie mums var atnākt pa dažādiem ceļiem.
“Lai arī meitenītes mūsu ģimenē ienāca vēlāk, man ir sajūta, ka viņas ar mums ir dzīvojušas vienmēr, un savu dzīvi es bez viņām nespēju iedomāties.”
Kad ģimene jau bijusi, kā Ivanda saka, lielajā komplektā, ar visiem priekiem, dzīve uzdāvinājusi vēl vienu skaistu pārsteigumu – viņa palikusi stāvoklī, pieteikusies vēl viena meitiņa.
“Šodien es esmu piecu brīnišķīgu meitu mamma, bet mana sirds pieder vēl daudziem bērniem Latvijā. Mana misija ir iedvesmot un motivēt talantīgos jauniešus sasniegt virsotnes.”
