“Plauksta bija sadragāta, pirksti mētājās pa grīdu…” Neticami spēcīgs parasportista Edija Sīmaņa dzīvesstāsts
0
15 gadu vecumā Edija Sīmaņa dzīve mainījās vienā acumirklī. Savā pirmajā darba dienā kokapstrādes uzņēmumā viņš zaudēja plaukstu. Sabruka visi jaunā puiša sapņi par nākotni. Sekoja smagas – gan fiziskas, gan emocionālas – cīņas par savu dzīvi.
Šodien Edijs ir pasaules līmeņa parasportists un iedvesmas avots daudziem. Tas, ko viņš var paveikt ar savu ķermeni, brīžiem šķiet neticami. Viņš ir pasaules vicečempions “hyrox” sacensībās – vienās no pasaulē straujāk augošajām fitnesa disciplīnām, kurās sportistiem astoņu kilometru skrējiena laikā jāpieveic arī astoņas spēka un izturības stacijas. Taču sportiskie panākumi ir tikai redzamākā daļa no viņa stāsta.
“Dzīve ir apstājusies”
Visas sarunas laiku no Edija nāk miers. Viņš runā par dzīves netaisnībām, par traģiskiem dzīves pagriezieniem, par nežēlīgām sāpēm ar pārcilvēcisku mieru. Tikai viņš pats zina, ka šis miers nav pašsaprotams. Tas būvēts pa vienam smilšu graudiņam daudzu gadu garumā.
“Es biju jauns puisis, ļoti aktīvs, sportisks. Man padevās principā viss, uz ko es gāju. Visur es biju viens no labākajiem. Savu nākotni saskatīju sportā – vai kā sportists, vai kā treneris. Tas bija mans mērķis,” atminas Edijs.
Taču 15 gadu vecumā sapņi nežēlīgā veidā tika sagrauti. Tas notika vasaras brīvlaikā, pirmajā darba dienā kokapstrādes uzņēmumā. Edijs piedzīvoja nelaimi ar traģiskām sekām.
“Ar draugu bijām sarunājuši pa vasaru piestrādāt gaterī. Bija plāns krāmēt dēlīšus. Kādā brīdī pie mums pienāca cilvēks un pajautāja, kurš no mums ir vecākais. Sanāca, ka tas biju es. Bija nepieciešams aizvietot darbinieku pie zāģa, kas garina dēļus. Man ierādīja, kā process tieši notiek. Un tad es zaudēju plaukstu. Negadījums notika ļoti ātri. Man atmiņā palicis, ka tas bija jau pirmajās minūtēs.”
Edija kreiso roku ierāva zāģa ripā. Viņš joprojām notikušo atceras ļoti spilgti. “Roku uzrāva augšā. Plauksta bija sadragāta, pirksti mētājās pa grīdu. Daļa plaukstas karājās tikai asinsvadā. Asinis šļācās uz visām pusēm.”
Tobrīd 15 gadus vecā puiša dzīvību izglāba cilvēks, kurš vienīgais neaizmuka prom…
“Ļoti daudz cilvēku vienkārši pazuda. Bet bija viens cilvēks, kurš neaizmuka,” atminas Edijs.
“Viņš centās apturēt asiņošanu. Pēc tam ārsti teica, ka viņš izglāba man dzīvību. Es visu laiku biju pie samaņas. Pa fragmentiem atceros tā brīža sajūtas. Sākumā tas šķita kā liels murgs, ka es tūlīt no tā pamodīšos. Tad sapratu, ka tā tomēr ir realitāte. Sagaidījām ātro palīdzību. Mani aizveda uz Talsu slimnīcu. Tur mani stabilizēja un pēc tam pārveda uz Rīgu, uz Mikroķirurģijas nodaļu Gaiļezerā. Tur pavadīju visu vasaru.”
Edijs neslēpj, ka pēc negadījuma, pamostoties palātā un satiekot satriekto mammu, viņam bija tikai viena doma – dzīve ir apstājusies.
Turpinājumā sekoja trīs mēneši slimnīcā, neskaitāmas operācijas, eksperimenti, un tas viss ar jaunu puisi, kuram vēl tik tikko šķita, ka nekas dzīvē nav neiespējams.
“Ārsti centās eksperimentālā veidā salikt roku kopā no dažādām ķermeņa daļām. Ņēma audus no kājas, nervus, ādu.. Es pat vairs neatceros visu, ko man ņēma ārā. Gandrīz no katras ķermeņa daļas kaut kas tika izmantots, lai glābtu roku.”
Fiziskās sāpes bija milzīgas. Taču vēl lielākas bija tās, kas nebija redzamas. Edijs dalās tā brīža sajūtās: “Nezināju, kas notiks ar mani tālāk, kad iznākšu no slimnīcas. Kā uz mani skatīsies cilvēki. Ko darīšu. Kā es to roku rādīšu citiem. Vai varēšu dzīvot normāli.”
Šajā brīdī stāstā ienāk lieta, par ko Edijs nelepojas, bet viņš par to runā atklāti – bez mēģinājumiem sevi attaisnot.
“Mani ielika palātā pie vecāka džeka, un mēs pa kluso sākām lietot alkoholu slimnīcā. Lai atslēgtos, lai būtu mazāk jādomā, kas ar mani ir noticis. Bija sajūta, ka man tas palīdz. Brīvajos brīžos sēdējām zālītē un dzērām kokteilīšus…”
Tomēr Edijs pēc notikušā nepalika viens. Viņu apciemoja draugi, apkārtējie centās palīdzēt. Bet neviens nevarēja izcīnīt cīņu, kas notika viņa prātā. Iekšēji viņš bija pilnībā sabrucis.
“Kad izgāju no slimnīcas, mani sagaidīja draugi. Pasvinējām. Turpinājumā bija ballītes viena pēc otras. Mani ļoti labi pieņēma. Draugu loks palika nemainīgs, skolā nejutos izstumts. Ļoti baidījos tieši no tā, ka par mani smiesies, bet neko tādu nepiedzīvoju. Skolasbiedri bija saprotoši.”
Tas, ka apkārtējie Ediju pieņēma, nenozīmēja, ka viņš bija pieņēmis pats sevi. Patiesībā notika pretējais. No malas viss šķita gandrīz normāli – draugi palika līdzās, skolā neviens neizsmēja, dzīve it kā ritēja tālāk. Taču iekšēji viņš bija pilnībā salauzts.
“Es nemācēju pieņemt sevi. Man pazuda jebkādi mērķi. Biju atbrīvots no sporta stundām, ballītes, alkohols, trakas lietas… Es nemācēju apstāties. Man nebija bail ne no kā. Pat nomirt,” uzsver Edijs.
Liktenis viņu nežēloja arī turpmāk. Pēc traģiskā negadījuma sekoja vēl vairākas smagas traumas, gadi, kuros Edijs pats atzīst – viņš sevi lēnām iznīcināja.
Kas palīdzēja izrauties no bedres? Kā viņš no puiša, kurš bija zaudējis cerību, kļuva par pasaules vicečempionu? Un vai Edijs ir spējis piedot cilvēkiem, kuru bezatbildības dēļ notika nelaime, kas uz visiem laikiem mainīja viņa dzīvi?
Par to, kā viņš atrada spēku sākt visu no jauna, iemācījās pieņemt sevi un šodien iedvesmo citus nepadoties, plašāk lasiet ŠEIT.
