Lauksaimniecībā nevar paredzēt visu, bet var laikus sagatavoties 0
Latvijas Lauksaimniecības izaugsmes plānā 2026.–2036. gadam (turpmāk – Plāns) risku vadība ir viens no četriem galvenajiem attīstības virzieniem. Ko lauksaimniekiem nozīmē risku vadība, LA.LV sarunājas ar Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības un lauku attīstības departamenta direktori Birutu Ingiļāvičuti un Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētāju Gunti Gūtmani.
Lauksaimniecība saskaras ar tiem pašiem riskiem kā jebkurš cits bizness. Ir klimatiskie, ekonomiskie un tirgus riski, sociālie riski, jo vajadzīgs darbaspēks, ģeopolitiskie un arī vietējās politikas riski. Tomēr pirmie riski, kas visiem nāk prātā, domājot par lauksaimniecību, ir plūdi, sausums, neraža, kaitēkļi, invazīvo augu un dzīvnieku riski, kuri kļūst arvien aktuālāki. “Sliktākais ir tas, ka risks parasti nav izolēts. Viens šķietami neliels notikums var izraisīt ļoti lielas un ilgstošas sekas un pa ķēdīti aizraut līdzi citus riskus. Ja par risku vadību nedomā, tad viena it kā sīka problēma var apdraudēt visu biznesu un tā pastāvēšanu,” bilst Guntis Gūtmanis.
Risku piramīda un tās trīs līmeņi
Kā lauksaimniekam saprast, kas būs tas mazais akmentiņš, kas vēlāk var izsaukt veselu problēmu lavīnu?
Biruta Ingiļāvičute skaidro, ka ir tā saucamā risku piramīda, kas sastāv no trim daļām. “Apakšā ir riski, kurus lauksaimnieks pats var identificēt un pārvaldīt – tā saucamie paceļamie riski. Viņš var organizēt ražošanu tā, lai šos riskus samazinātu līdz minimumam un tie neradītu būtiskus zaudējumus. Otrajā līmenī ir riski, ar kuriem zemnieks viens pats vairs nevar tikt galā, tostarp klimatiskie riski. Tur vajadzīgi papildu instrumenti zaudējumu mazināšanai, un viens no tiem ir apdrošināšana. Mēs apdrošinām automašīnas un nekustamo īpašumu, lai pasargātu sevi no zaudējumiem. Arī lauksaimniecībā tā ir līdzsvarota atbildība starp zemnieku, apdrošinātāju un valsti. Piramīdas augšā ir politiskie, ģeopolitiskie un tirgus riski, kurus pat ar apdrošināšanu nevar pilnībā nosegt. Tur jau var būt vajadzīga valsts vai Eiropas Komisijas palīdzība un kompensācijas”.
Kas notiek ar militāra veida riskiem
Mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā līdztekus citiem riskiem jāmin arī situācijas, kad zaudējumus var nodarīt arī Latvijas teritorijā ielidojis militārs drons. Kas segs tos – pats lauksaimnieks, apdrošinātājs vai valsts?
“Tieši par militārajiem droniem valdība jūlijā pieņēma grozījumus Ministru kabineta noteikumos par līdzekļu pieprasīšanu neparedzētiem gadījumiem. Apdrošinātāji lauksaimniekiem militāro dronu risku apdrošināšanu nepiedāvā, tāpēc noteikumos ir paredzēts mehānisms gadījumiem, ja šāds drons iekrīt sējumu laukā, kūtī, graudu tornī vai citā saimniecības objektā. Par sējumiem, stādījumiem, mežaudzēm un lauksaimniecības dzīvniekiem jāziņo Lauku atbalsta dienestam, bet par ēkām un būvēm – pašvaldībai. Par ēkām tālāk jautājumu virza Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija, savukārt par sējumiem, stādījumiem, mežaudzēm, lauksaimniecības dzīvniekiem un traktortehniku informāciju un pamatojumu valdībai sagatavo Zemkopības ministrija,” stāsta Lauksaimniecības un lauku attīstības departamenta direktore.
Savukārt Guntis Gūtmanis bilst, ka no lauksaimnieku puses ministrijai jāsaka liels paldies par to, ka pie šiem noteikumu grozījumiem nonāca diezgan ātri. “No publiski pieejamās informācijas saprotam, ka daļa dronu izmanto mākslīgā intelekta risinājumus objektu atpazīšanai. Tie bieži tiek mērķēti uz degvielas cisternām un lieliem bunkuriem. Graudu bunkurs pēc formas var būt līdzīgs, tikai ar slīpu jumtu, un rodas jautājums, vai drons spēj tos droši atšķirt. Lauksaimniekiem bija ļoti konkrēts jautājums – ja kaut kas tāds notiek, ko darīt, ja apdrošināšanas nav? Tāpēc šis valdības lēmums dod vismaz zināmu drošības sajūtu, ka tādā situācijā palīdzība būs.”
Biruta Ingiļāvičute norāda: noteikumos ir iestrādāts princips: ja konkrētam riskam tirgū apdrošināšana nav pieejama, kompensācija var sasniegt 90 procentus no aprēķinātajiem zaudējumiem. Savukārt tajos gadījumos, kuros apdrošināšanas produkts ir pieejams, bet uzņēmējs nav apdrošinājies, kompensācija var būt tikai 75 procenti.
Lauksaimniekam savi riski jāidentificē
Kas lauksaimniekam praktiski jādara, lai viņš saprastu, kuri riski jāvada pašam, kur var palīdzēt valsts un kur vajadzīgs cits instruments? Biruta Ingiļāvičute pauž, ka sākumā saimniekam jāapsēžas un jāidentificē savi riski. Arī nozaru stratēģijās, kas pašlaik tiek izstrādātas Zemkopības ministrijas rīcības plāna ietvaros, katrai nozarei jānosaka tai raksturīgākie un smagākie riski. “Riski dažādās nozarēs atšķiras. Laukaugu audzētājiem pirmajā vietā būs klimatiskie apstākļi. Lopkopībā lielāka nozīme var būt slimībām, cenu svārstībām un iespējai sagādāt barību”.
Tomēr, kā uzsver Lauksaimniecības un lauku attīstības departamenta direktore, risku pārvaldības pamatā vispirms ir izglītība un zināšanas. “Var būt ļoti laba tehnika, bet, ja cilvēks nemāk ar to strādāt, arī tas ir risks. Jāsaprot sava augsne – kas tajā ir, kādu sēklu izvēlēties, kādas kultūras konkrētajai zemei ir piemērotākās. Nevar jebkurā augsnē audzēt jebko un gaidīt labu ražu”.
Pamatu pamats ir zināšanas un izpratne par saviem ražošanas resursiem, nākamais ir dati. “Par savu saimniecību ir jāvāc dati, jo bez tiem nevar normāli plānot ražošanu. Datos balstīta plānošana ļauj izvairīties no zaudējumiem, kurus rada aplami lēmumi,” saka Biruta Ingiļāvičute. “Vēl viena iespēja ir investīcijas risku mazināšanā. Ja, piemēram, mazajiem ganāmajiem dzīvniekiem lielākais apdraudējums ir vilki, var ieguldīt ganāmpulka sargsuņos, žogos un citos aizsardzības pasākumos, tostarp izmantojot investīciju atbalsta programmas.
Svarīgi ir arī veidot finanšu uzkrājumus nebaltām dienām. Uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma ļauj peļņu atstāt uzņēmumā un uzkrāt, nodokli maksājot tad, kad peļņa tiek sadalīta dividendēs vai izmantota ar saimniecisko darbību nesaistītiem izdevumiem. Ja labos gados uzkrāj, sliktākos gados ar šo naudu var uzturēt saimniecisko darbību.”
Lēmumiem jābalstās aprēķinos, datos un uzskaitē
Daļa saimniecību joprojām neuzskaita pietiekami daudz informācijas, lai pēc tam varētu izdarīt pamatotus secinājumus. “Ja nav datu un ciparu, nevar gaidīt, ka rezultāts vienmēr būs labs. Pats pamats ir ieņēmumi, izdevumi un produkcijas pašizmaksa. Saimniecībā pajautā: cik jums izmaksā saražot konkrēto produktu? Un bieži atbilde ir – nezinu,” pauž Biruta Ingiļāvičute.
Viņas teikto papildina Guntis Gūtmanis: “Piemēram, ja litru piena pārdod par 38 centiem, ir jāzina, cik izmaksā to litru saražot. Lai to aprēķinātu, jāuzskaita, cik zāles nopļauts, cik tonnu iegūts katrā pļāvumā, cik maksāja degviela, traktors un remonts, darbinieku algas, administrācija, grāmatvedība, barības piedevas, veterinārās izmaksas un pārējais. Jo detalizētāka uzskaite, jo labāk var saprast, kāpēc pašizmaksa ir tieši tāda. Ja pienu pārdod par 38 centiem, bet pašizmaksa ir 42 centi, skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Tā ir galvenā lieta, kas bieži pietrūkst – rēķināšana, plānošana un uzskaite”.
