Sports
Citi sporta veidi

Lielais Dainis – pasaules handbola zvaigzne Krištopāns0


Handbolists Dainis Krištopāns ir labākais savas pozīcijas spēlētājs Eiropā un mūsu valstsvienības līderis.
Handbolists Dainis Krištopāns ir labākais savas pozīcijas spēlētājs Eiropā un mūsu valstsvienības līderis.
Foto: Ieva Lūka/LETA

Latvijas handbola izlase, kura 2019. gadā tika atzīta par valsts labāko sporta spēļu komandu, ceturtdien Norvēģijas pilsētā Tronheimā debitēs Eiropas čempionāta finālturnīrā.

Šķita, ka arī gada sportista balva pienāktos handbolistam Dainim Krištopānam, kurš ir labākais savas pozīcijas spēlētājs Eiropā un mūsu valstsvienības līderis. Žūrija lēma citādi, bet Dainis pēc individuāliem apbalvojumiem nekad nav rāvies. Viņš ar lielu sirdi ies un cīnīsies par Latviju.

Latvijas handbols pirms pusotra gada nosvinēja savu 60. jubileju, 1967. gadā Rīgas “Daugava” izcīnīja bronzas medaļas PSRS čempionātā, tomēr vairākus gadu desmitus šis sporta veids palicis citu sporta spēļu (hokejs, basketbols, futbols, volejbols) ēnā. Mums ir bijuši labi spēlētāji gan PSRS okupācijas laikos, gan pēc neatkarības atgūšanas, tomēr allaž mazliet pietrūka, lai par handbolu sāktu runāt skaļāk.

2016. gada vasarā Latvijas izlase bija pusminūtes attālumā no iekļūšanas pasaules čempionātā, tomēr suņa astei pārkāpt neizdevās. Šodien var teikt, ka tā neveiksme tikai norūdīja mūsu komandu un pagājušajā gadā ilgi lolotais sapnis tika sasniegts. Latvijas izlase kvalificējās Eiropas čempionātam!

Tās līderis nu jau vairākus gadus ir Dainis Krištopāns. Viens no labākajiem labās ārējās malas spēlētājiem pasaulē, EHF Čempionu līgas uzvarētājs. 2,15 metrus garš milzis, kurš vienmēr steidzis palīgā savas valsts izlasei.

Ludzā citādi nemaz nevarēja

Latvijas handbola ģeogrāfija nav ļoti plaša, taču tajā ir divas pilsētas, kurās šis sporta veids ir ārpus konkurences, – Dobele un Ludza. Caur handbola sekcijām iziet lielākā daļa puiku, un izņēmums nebija arī Krištopāns. Lai gan viņa vecāki ar sportu nopietnā līmenī nebija nodarbojušies, abi bija slaida auguma, un to no vecākiem mantojis arī Dainis.

“Cik vien sevi atceros, biju mazliet garāks par pārējiem puikām. Sporta bērnībā netrūka – gājām pagalmā, patika makšķerēt. Citi puikas handbolā bija jau no pirmās klases. Es laikam biju pēdējais, kas pieteicās treniņiem, kādā trešajā klasē desmit gadu vecumā.

Tā kā esmu kreilis un biju garāks par citiem, turklāt ar stipru metienu, tad par pozīciju laukumā diskusijas nebija kopš pirmās dienas.

Pirmais treneris bija Andrejs Grebežs, taču tūdaļ mūsu grupu pārņēma Andrejs Narņickis. Viņš ar mums paveica lielu darbu. 1990. gadā dzimušo puiku komanda Ludzā bija ļoti stipra, puse no mums vēlāk spēlēja jauniešu izlasēs, bet lielajā izlasē esam palikuši divatā ar Austri Tuminski,” bērnības gadus sportā atceras Dainis.

Tāds nevar būt vārtsarga draugs

Krištopānam handbola laukumā ir divi izcili trumpji – milzīgais augums un ļoti spēcīgs metiens. Eiropas čempionāta kvalifikācijā Daiņa raidītā bumba reiz lidoja ar 130 km/h lielu ātrumu, un tas bija aizvadītās sezonas rekords. Šāds salikums dzen izmisumā vārtsargus un liek faniem jūsmot par latvieša spēli.

“Spēks man ir kopš bērnības, tikai sākumā trūka ķermeņa koordinācijas. Es vienkārši nemācēju pareizi izmantot to, kas man no dabas dots.

Mamma vienmēr uzpasēja, lai mājās būtu lauku piens, krējums. Bija savi pazīstami zemnieki, tirgus. Veikala produktus ēdām pēc iespējas mazāk, esmu radis pie mājas ēdiena.

Varbūt arī tādēļ esmu izaudzis stiprāks un līdz šim izdevies izvairīties no lieliem savainojumiem. Veselīgam uzturam, īpaši augšanas periodā, ir liela nozīme,” spriež Dainis un nosmej, ka makdonalda Ludzā nav joprojām. Viņš lielu paldies saka trenerim Narņickim, pie kura nekad nav bijis garlaicīgi. Svaru zāle un darbs pie fiziskās sagatavotības mijies ar dažādiem vingrinājumiem metiena attīstībai.

“Metienu treniņa metodikas ir dažādas. Man patīk darbs svaru zālē – tad bumba liekas vieglāka un roka stiprāka. Piemēram, Brestā pavadītajos gados metienu visu laika dzina caur plecu, tas man bija faktiski izārdīts un visu laiku sāpēja. Savukārt Skopjē bija pavisam cita sistēma, tika atrasti pareizākie vingrinājumi un vajadzības gadījumā plecam dota atpūta. Sezonas laikā plecs ir izmests tā, ka mēnesi nemaz negribas domāt par bumbu. Tomēr nav tik traki, vasarā spiningot netraucē,” nosmej Dainis.

“Metiena pamatā ir gan tehnika, gan inerce. Viss sākas ar to, vai pareizi uzlec un tajā brīdī iedarbini visu ķermeni, kā tajā brīdī strādā elkonis. Ja sanāk, tad vārtsargam ir ko turēt.”

No skolas izlaiduma uz Slovākiju

Lai gan vecākiem bija citas domas par handbolu kā nopietnu profesiju, Dainis vidusskolas pēdējā klasē jau bija izlēmis, ka matemātikas kladi (tur ludzānietim bija labākas sekmes) liks malā un tiks izmēģināta laime lielajā sportā. Tā kā Ludzā talantu netrūka, ar cita bijušā šīs pilsētas trenera, tobrīd Norvēģijā strādājošā Valērija Putāna palīdzību uz Latgali atbrauca aģenti, safilmēja tur spēlējošos jauniešus un sāka piedāvāt spēlētāju tirgū.

“Pirmie atsaucās slovāki no Prešovas kluba. Turp ar Austri Tumiski aizbraucām uz četru dienu pārbaudi. Tad parādījās variants braukt uz pārbaudi Vācijas otrās līgas klubā, taču tas treneris gāja uz pirmo bundeslīgu Diseldorfā un būtu mani tur ņēmis līdzi.

No vienas puses, bundeslīga ir katra puikas sapnis, taču, no otras, sapratu, ka tik zaļam džekam tas būs par traku. Sēdēt kā rezervists negribēju, tikmēr slovāki uzstājīgi zvanīja, solīja spēles laiku.

Bija jau 18, un beidzot bija pienācis laiks lēmumu izdarīt pašam,” profesionāļa karjeras pirmos līkločus atceras Dainis.

Slovākijā tika aizvadīti vairāk nekā pieci gadi, satikta draudzene un iemīlēta jauna valsts. “Sportiskā ziņā tur varbūt mazliet aizsēdējos par ilgu, tomēr uzskatu, ka kopumā karjeras līkloči bijuši veiksmīgi.”

Pēc Prešovas sekoja pāris sezonas Brestas “Meshkov” komandā Baltkrievijā, līdz 2017. gadā tika parakstīts līgums ar Skopjes “Vardar”. Turp Krištopānu aicināja viens no pasaules handbola treneru korpusa dūžiem spānis Rauls Gonzalezs, kurš vēlreiz Daini pie sevis pasauca jau kā Parīzes “St.Germain” komandas treneris. Rudenī Krištopāns pirmo reizi pielaikos Parīzes superkluba kreklu.

Kad viss jāmācās no jauna

Sākumā par Krištopāna vēlmi karjeru turpināt Ziemeļmaķedonijā kāds nogrozīja plecus, bet 2017. gada pavasarī jautājumu vairs nebija. Dainis tobrīd vēl spēlēja Brestā, bet “Vardar” uzvarēja EHF Čempionu līgā. Proti, Eiropas klubu spēcīgākajā turnīrā, tāda pašā, kāds futbolā ir UEFA Čempionu līga. Rudenī bija jāiekļaujas čempionu komandā, kurā Dainis bija vienīgais jauniņais.

“Tā bija stipra komanda, un tajā – spāņu trenera sistēma.

Šķita, ka esmu profesionālis, bet, aizbraucis uz Skopji, sapratu, ka handbolā gandrīz neko neprotu. Tie bija dažādi tehniskie elementi, kurus lika pildīt pareizi, un aiz muguras stāvēja divi treneri.

Kā pareizi skaitīt soļus, kad piedriblēt, kur izmest, kā pareizi nostāties aizsardzībā. Tā ir spāņu sistēma, lai gan nekā unikāla tur nav. Spāņi augumā nav tie lielākie, un viņiem bija jāizdomā, kā kompensēt katru iztrūkumu. Sava veida šahs handbolā. Bija tuvu tam, ka psiholoģiski neizturēšu. Arī vieta jauna, cita mentalitāte. Ļoti norūdīja, un mainījos arī pats. Es vairs nebiju tas latviešu puika no laukiem, kurš klusi pasēdēs maliņā.”

Kur palika sapnis par Vācijas bundeslīgu? “Nekad nesaki nekad, bet kā sapnis tas vairs nav aktuāls. Šaubas par to, vai bundeslīga ir man domāta, radās, vēl spēlējot Baltkrievijā. Tā ir kā NBA – radīta skatītājiem, skriešana, mešana, tāds vienkāršs handbols. Pie spāņu treneriem Skopjē sapratu, ka ir arī cits handbols – gudrs, ar kombinācijām, spēka handbols. Tas ir manējais,” atklāj Krištopāns.

Lielā zvaigžņu stunda

Divu sezonu laikā Skopjē latgalietis kļuva par tāda paša līmeņa zvaigzni kā Kristaps Porziņģis Ņujorkā vai Dalasā. Pie mums handbols nav populārākais sporta veids, bet Rietumeiropā uz spēlēm nāk tūkstoši un uzvara Čempionu līgā ir liels notikums. Īpaši Ziemeļmaķedonijai.

Pagājušajā pavasarī pēc triumfa komandu pilsētas laukumā gaidīja 100 000 līdzjutēju, bet vēl tikpat bija ielu malās 20 kilometrus garajā ceļā no lidostas. Turklāt reģionā notiekošo militāro mācību dēļ komandas līgumreiss tika aizkavēts par astoņām stundām, taču cilvēki gaidīja savus varoņus.

Lielais Dainis

“Tagad ir tā, ka varu teikt – savu lielo uzvaru esmu izcīnījis. Un atdotu visu, lai varētu kaut reizi ko tādu vēl piedzīvot. Tā ir kā narkotika. Vēl tagad tas nešķiet reāli. Sezonas vidū “Vardar” komandai radās finansiālas grūtības, algu tobrīd nemaksāja, un pēc sezonas tika plānota kluba aizvēršana. Ceturtdaļfināls pret Šegedas komandu no Ungārijas bija paredzēts kā atvadu mačs.

Nezinu, kā, bet zālē bija tikuši par diviem tūkstošiem vairāk līdzjutēju nekā tās ietilpība. Tas bija traks atbalsts, un tad aizmirsti visu – nesamaksātu algu, kaut kādas sāpes un traumas.

Mēs sanācām kopā ģērbtuvē, spēlētāji no visas pasaules, ieskatījāmies viens otram acīs un apsolījām – maucam!”

Līdz finālturnīram bija mēnesis laika, kurā visi strādāja pēc labākās sirdsapziņas kā komanda un katrs individuāli. “Vardar” uz Ķelni brauca pastarīšu statusā un pusfinālā pret “Barcelona” pirmais puslaiks apstiprināja prognozes – 9:16. Tālāk ar komandu notika brīnumu lietas, tā otrajā puslaikā titulētos pretiniekus saplosīja gabalos (29:27), bet Dainis tik meta un meta. Kopā desmit vārti!

“Reizēm paskatos atkārtojumu, un joprojām tas šķiet neticami. Man tas bija labākais puslaiks karjerā, ko tur liegties. Lai kādi profesionāļi būtu abās komandās, visu izšķīra cilvēciskais faktors. Sākumā mazliet nodrebējām, centāmies spēlēt automātiski pareizi. Ja jādod bumba tur, tad devām tur, lai gan priekšā bija pretinieks. Treneris mūs pārtraukumā nelamāja, viņš zināja, kādos apstākļos cik esam izdarījuši. Tikai teica – ejiet un spēlējiet sev. “Barcelona” domās jau bija uzvarējuši, bet, kad mēs ieguvām pārliecību, viņi otro reizi vairs nespēja savākties,” pusfinālu atceras Dainis.

Finālā vairāk nekā 19 tūkstošu skatītāju klātbūtnē “Vardar” ar 27:24 (Dainim četri vārti) pārspēja Ungārijas “Veszprem”, un svinības varēja sākties. Jauns ieraksts tapa arī Latvijas sporta vēsturē – pirmo reizi Čempionu līgā bija triumfējis latvietis, bet vēlāk Krištopānu atzina par jūnija labāko spēlētāju Eiropā.

No balles uz izlasi

“Esmu tāds cilvēks, kuram nepatīk liela uzmanība. Pietiek ar fanu pārpildītām sporta zālēm. Skopjē uz ielas mierīgi vairs iziet nevarēju. Kāpu mašīnā un braucu uz Grieķiju – pāris stundu attālumā ir jūra, un tur atguvu mieru. Lielām svinībām arī nebija laika. Kravāju mantas un braucu mājās, uz Eiropas čempionāta izšķirošo kvalifikācijas spēli pret Slovēniju. Es tad biju kā necilvēks, biju gatavs saraut gabalos jebkuru pretinieku. Kaut vai tas būtu robots,” to laiku atceras Krištopāns.

Latvijas izlase ar 25:24 apspēlēja pasaules čempionāta bronzas medaļu ieguvējus Slovēniju. Lielisks vārtos bija Artūrs Kuģis un nopelnīja līgumu ar to pašu “Vardar”, bet Krištopāns iemeta 11 vārtus.

“Lai kā ietu klubos, izlase ir īpaša vieta, un te spēlē ar pavisam citu dvēseli. Sportiskais līmenis nav tik augsts, toties kas par emocijām! Ļoti sāpīgs bija zaudējums pirms trīs gadiem Baltkrievijai. Mēs pat nezaudējām, uzvarējām, bet pietrūka vienu vairāk gūtu vārtu. Mums bija un ir pieredzējusi komanda. Vairākiem vīriem tā beigt karjeru izlasē… Ģērbtuvē nāca Aivis Jurdžs un prasīja – kādas iespējas vēlreiz savākties visiem kopā. Vajag parunāt ar Evaru Klešniku, vajag parunāt ar vēl kādu… Tā tā lieta aizgāja. Mums jau nevajag to Evaru uz 60 minūtēm. Mums vajag viņu aizsardzībā un ģērbtuvē.

Saistītie raksti
Uz papīra esam tādi, kādi esam. Puse no komandas ir amatieri. Kas handbolu spēlē vakarā pēc darba. Šādā ziņā esam unikāli. Jā, spēlēsim pret grandiem Spāniju un Vāciju. Pat ja notiks sliktākais un pamatīgi zaudēsim, mēs spēlēsim, cik vien labi varam un mākam.

Mums nav lielu uzdevumu, taču iesim izbaudīt spēli. Esmu pārliecināts, ka varam radīt stresu pretiniekam, jo neviens jau nesapratīs, ja viņi nevarēs apspēlēt Latviju. Un tādās reizēs var notikt visādi brīnumi,” gaidāmo Eiropas čempionātu ieskicē Krištopāns.

Uzziņa

Latvijas izlases spēles Eiropas čempionātā Trondheimā (Norvēģija)

* 9. janvārī pret Spāniju

* 11. janvārī pret Nīderlandi

* 13. janvārī pret Vāciju

* nākamajā kārtā iekļūs divas labākās komandas

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.