Liepāja 60. gadu sākumā. 1966. gadā Maskavā nolēma, ka tai jākļūst par pilnībā slēgtu pilsētu – PSRS kara flotes bāzi.
Liepāja 60. gadu sākumā. 1966. gadā Maskavā nolēma, ka tai jākļūst par pilnībā slēgtu pilsētu – PSRS kara flotes bāzi.
Publicitātes foto

“Režīma pilsēta”: kā Liepāja kļuva par PSRS militāro objektu – “nepiederošām” civilpersonām nepieejamu zonu 21

Jānis Riekstiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Lasīt citas ziņas

Padomju okupācijas ap­stākļos pēc Otrā pasaules kara arī uz Latvijas teritorijas daļām sāka attiecināt Padomju Savienībā kopš 30. gadiem ierastos jēdzienus “aizliegtā zona” vai “režīma pilsēta”. Pirmās bija atrodamas visā Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē, bet par “režīma pilsētu” kļuva Liepāja.

1953. gadā visā PSRS tādu pilsētu bija 340. Tas nozīmēja, ka tajās jāievēro stingrs pasu režīms un pilsētā drīkstēja atrasties tikai tur pierakstītie vai ar īpašām atļaujām. “Režīma pilsētās” neļāva atgriezties sodu izcietušajiem, no ieslodzījuma vietām un no specnometinājuma atbrīvotajiem pilsoņiem. Lai atklātu un izraidītu “neuzticamos elementus”, regulāri rīkoja pasu pierakstu režīma pārbaudes.

“Piesārņotā” pilsēta

CITI ŠOBRĪD LASA

Staļina parakstītais 1947. gada 29. janvāra PSRS Ministru padomes lēmums par Liepājas kā karabāzes iekļaušanu PSRS Dienvidbaltijas flotes sastāvā Latvijas PSR Ministru padomei un tās vadītājam Vilim Lācim lika kopā ar PSRS bruņoto spēku amatpersonām nokārtot zemes gabalu atsavināšanu karabāzes vajadzībām, noformēt akvatoriju, ostas būvju, noliktavu un citu ēku, kuras atrodas atsavināmās teritorijas robežās, nodošanu PSRS kara flotei.

Liepājas pilsētas saldētavai bija jādod platība produktu uzglabāšanai armijai. 1951. gada 14. decembrī PSRS Baltijas kara flotes pavēlnieks admirālis Andrejevs LPSR Ministru padomei pieprasīja, lai kuģu remontrūpnīcai Nr. 29 atdotu četras noliktavas ar kopējo platību 2800 kvadrātmetru platībā.

Sākot no 1952. gada 1. janvāra, saskaņā ar PSRS Ministru padomes lēmumu Jūras flotes ministrija Liepājas tirdzniecības ostu nodeva PSRS Jūras kara ministrijai. Palika vien neliela zvejas osta. Likvidētās Liepājas ostas iekārtas pārcēla uz Ventspili.

Liepājas “režīma” statuss ļāva pilsētā atrasties tikai ar atļaujām un tur pierakstītajiem.

Tomēr 1947. gada 19. oktobrī LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks M. Plūdonis Liepājas jūras kara bāzes priekšniekam, 1. ranga kapteinim Kotlovskim rakstīja: “Latvijas PSR Ministru padome lūdz uzlikt par pienākumu kara pilsētiņas karaspēka daļu komandieriem aizliegt dzīvot kara pilsētiņas teritorijā civilajām personām bez attiecīgas milicijas orgānu atļaujas un visas civilpersonas, kuras nav milicijā pierakstītas, nekavējoties izraidīt no kara pilsētiņas mājām.”

1949. gada aprīlī, nolūkā tālāk nostiprināt pasu režīmu un attīrīt Liepāju no “nevēlamiem elementiem”, uz Liepāju komandēja operatīvo grupu, kuru vadīja LPSR Milicijas pārvaldes Pasu daļas priekšnieks milicijas apakšpulkvedis Bisenieks.

Kopā ar visu Liepājas pilsētas milicijas daļas vadošo un operatīvo sastāvu tika veikta pārbaude, kā pieņemts un noformēts darbaspēks, kurš savervēts darbam tirdzniecības ostā, cukura rūpnīcā, rūpnīcā “Sarkanais metalurgs”, rūpnīcā “Liepājas koks”, zivju pārstrādes rūpnīcā, rūpnīcā “Tosmare” un vairākos citos objektos.

Reklāma
Reklāma

1949. gada 11. aprīļa ziņojumā LPSR Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim cita starpā norādīts: “Tirdzniecības osta turpina vervēt un pieņemt darbā – ievest Liepājas pilsētā strādniekus ar kompromitējošiem datiem. Kriminālie elementi, personas, kurām nav pastāvīgas dzīvesvietas, klīst no pilsētas uz pilsētu.”

Pēc LPSR Ministru padomes 1950. gada 24. maija lēmuma “Par Liepājas jūras ostas pasludināšanu par slēgtu ārvalstu kuģu ienākšanai” LPSR Valsts drošības ministrijas Milicijas pārvalde uz Liepāju atkal nosūtīja lielu operatīvo darbinieku grupu, lai attīrītu pierobežas pilsētu no personām, kurām nebija tiesību tajā dzīvot.

LPSR Valsts drošības ministrs Alfons Noviks 1950. gada 19. jūlija ziņojumā Latvijas kompartijas centrālkomitejai nosauca milzum daudz konstatēto pārkāpumu. Izrādījās, ka “pilsēta piesārņota ar vācu fašistisko okupantu atbalstītājiem, personām, kuras dienējušas vācu armijā, tajā skaitā virsnieku amatos, kā arī citiem naidīgiem elementiem”.

Viens no Novika pasludinātajiem pasākumiem bija uzsākt sistemātiskas pilsētas iedzīvotāju dokumentu pārbaudes un aktivizēt sadarbību ar drošības orgāniem dzelzceļa transportā un robežapsardzības karaspēku, lai nepieļautu personu bez caurlaidēm iekļūšanu pilsētā.

Tikai karabāze

1956. gada nogalē nelielu ostas daļu tirdzniecības kuģiem tomēr atkal atvēlēja, taču tikai PSRS kuģiem. 1966. gadā Liepājas “režīmā” no jauna notika būtiskas izmaiņas. Septembrī LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vitālijs Rubenis saņēma pilnīgi slepenu PSRS Ministru padomes lēmumu “Par Liepājas ostas nodošanu Baltijas kara flotei”.

Ar 15. septembri datētajā dokumentā, atsaucoties uz PSRS Aizsardzības ministrijas priekšlikumiem, bija noteikts, ka armijas rīcībā jānodod visas piestātnes, noliktavas un krasta būves, kas atrodas līdz tam tirdzniecības kuģu piestāšanai izmantotajā Liepājas Ziemas un Jaunās ostas daļā, kā arī tuvējā apkārtnē: “Liepājas ostu attīstīt kā jūras kara bāzi, šim nolūkam, sākot ar 1967. gada 1. janvāri, slēdzot to tirdzniecības flotes kuģu iekraušanai, izņemot tos kuģus, kuri pārvadā jēlcukuru no Kubas, un nosakot ierobežojumus citu resoru kuģu iekraušanai.

To kuģu, kuri ved jēlcukuru no Kubas, iekraušanu Liepājas ostā atļaut līdz 1968. gada 1. janvārim.” Pavēlē PSRS Jūras flotes ministrijai tika uzdots nodot PSRS Aizsardzības ministrijas rīcībā arī piestātnes un būves Klaipēdas un Tallinas tirdzniecības ostās.

Citi rīkojuma punkti vēstīja: “PSRS Aizsardzības ministrijai kopā ar Latvijas PSR Ministru padomi noteikt kuģošanas režīmu Liepājas kara bāzes zonā, kā arī visu resoru kuģu iebraukšanas, izbraukšanas un stāvēšanas kārtību Liepājas ostas Tirdzniecības kanālā; LPSR Ministru padomei un PSRS Valsts drošības komitejai noteikt iebraukšanai Liepājas pilsētā pasu režīmu.

Kārtību to pilsoņu iebraukšanai, kuriem nav pastāvīgā pieraksta Liepājas pilsētā, noteikt LPSR Sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrijai kopā ar PSRS Aizsardzības ministriju.”

Tā Liepāja pilnībā kļuva par PSRS militāro objektu – “nepiederošām” civilpersonām nepieejamu zonu.

Funkcionāru pretošanās

Par laimi, Liepājas pilsētas vadība – izpildkomitejas priekšsēdētājs Kārlis Strautiņš un kompartijas pilsētas komitejas pirmais sekretārs Jānis Vagris – ar militāristu virskundzību negribēja samierināties. Viņi sagatavoja un iesniedza Latvijas PSR Ministru padomē plašu ziņojumu, kurā skaitļiem un faktiem parādīja, ko pilsētai un republikai nestu militāristu uzspiestā slepenība.

Protesta vēstules rakstīja arī daudzas izolētās pilsētas Liepājas iestādes un iedzīvotāji.

1968. gada 14. novembrī LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Rubenis PSRS Ministru padomei nosūtīja šādu ziņojumu: “Saskaņā ar PSRS Ministru padomes 1966. gada 15. septembra lēmumu Liepājas pilsēta, kura pēc iedzīvotāju skaita rūpniecības, sociālās un kultūras attīstības ir otra lielākā republikas pilsēta, kļuva par slēgtu pilsētu.

Tai noteiktais režīms rada lielas grūtības saimniecības tālākā attīstībā, iedzīvotāju apkalpošanas un labklājības līmeņa paaugstināšanā, kā arī atsaucas uz republikas ekonomiku.

Liepājas ostas slēgšana tirdzniecības operācijām radījusi pārslodzi Ventspils un Rīgas ostās. Strauji pieaugusi vagonu parka dīkstāve. Ventspils ostā dīkstāve, gaidot izkraušanu, sasniedz 1000 vagonus diennaktī. Ar galējo pārslodzi strādā dzelzceļa posms Jelgava–Ventspils.

Tajā pašā laikā dzelzceļa līnija Jelgava–Liepāja tikpat kā nedarbojas. Lielās, speciālās noliktavas ar atveramajiem jumtiem, kuras paredzētas Kubas jēlcukura uzņemšanai un glabāšanai, netiek izmantotas. Bez tam Liepājas ostai, salīdzinot ar citām Baltijas ostām, ir vairākas būtiskas priekšrocības.

Pilsētas rūpniecība attīstās galvenokārt uz jauno uzņēmumu celtniecības rēķina.

Tamdēļ pilsētai nepieciešami daudzi speciālisti un augsti kvalificēti strādnieki. Noteiktais kontroles režīms aizkavē nepieciešamo kadru pieplūdumu no citām pilsētām un rajoniem. Sakarā ar iebraukšanas ierobežošanu pilsētā samazinājies lauksaimniecības produktu pievedums kolhozu tirgū.

Tas savukārt radījis strauju cenu celšanos tirgū un negatīvi atsaucas uz iedzīvotāju apgādi. Ievērojami samazinājušies preču mazumtirdzniecības apmaiņas un sabiedriskās ēdināšanas pieauguma tempi. Absolūtais slepenības režīms Liepājas pilsētā nevar tikt sasniegts, jo tajā dzīvo 90 000 civiliedzīvotāju.

Gada laikā tajā iebrauc vairāki tūkstoši cilvēku no citām pilsētām, apgabaliem un republikām. 1967. gadā pilsētas izpildu komiteja izsniedza ­28 000 pagaidu iebraukšanas caurlaides, bet 1968. gada 10 mēnešos – 14,8 tūkstošus caurlaižu. Diennakts laikā Liepājas pilsētā caurmērā iebrauc apmēram 3000 automašīnu.

Tās pārbaudot, izveidojas liels automašīnu sakopojums, bet daudzas no tām caurlaižu trūkuma dēļ aizbrauc projām. Neraugoties uz pilsētas izpildu komitejas darba operativitāti, pilsētas iedzīvotāji un atbraucēji izsaka lielu neapmierinātību ar laika zaudēšanu un gaidīšanu, lai saņemtu caurlaides un noformētu dokumentus.

Latvijas PSR Ministru padome lūdz pārskatīt PSRS Ministru padomes 1966. gada 15. septembra lēmumu, atļaut atvērt tirdzniecības ostu un noņemt Liepājai ierobežojuma režīmu.

Šis jautājums ir saskaņots ar jūras kara flotes virspavēlnieku Padomju Savienības flotes admirāli S. Gorškovu.”

Tomēr 27. novembrī Rubenis savu vēstuli Maskavai atsauca, jo Latvijas PSR vadība sarunās ar PSRS Jūras kara flotes pārstāvjiem panāca vienošanos par slepenības režīma mīkstināšanu.

Tagad, tikai uzrādot pases, bez milicijas izdotām caurlaidēm lauksaimniecības produktus uz Liepāju drīkstēja vest arī Kuldīgas rajona un Lietuvas PSR Kretingas rajona iedzīvotāji.

Liepājā varēja iebraukt arī valsts, kooperatīvo un sabiedrisko organizāciju komandētie, kā arī tie, kurus darbam pieprasīja uzņēmumi, organizācijas un karaspēka daļas.

Tomēr pilsētai bija jāpakļaujas PSRS militāristu prasībām, un dažādi “režīma” ierobežojumi Liepājai saglabājās vēl vairākus gadu desmitus.