Emocionāls stāsts par mammu, kuras vienmēr pietrūks: “Pēdējo reizi viņu redzēju pirms 18 gadiem. Māsa viņu nesatika nemaz”
0
Marija [mēs ilgi domājām, bet tomēr nolēmām vārdu mainīt, taču viss pārējais gan šajā stāstā ir īstenība, lai arī cik smaga brīžiem tā neizklausītos] ir viens no labestīgākajiem cilvēkiem, kādu pazīstu. Viņa daudz smaida, šķietami vienmēr ir lieliskā noskaņojumā, joko, atbalsta un prot iedvesmot cilvēkus sev apkārt. No malas skatoties, tā vien šķiet, ka viņai dzīvē viss notiek vienkārši.
Vien paši tuvākie zina, ka šis viņas vieglums patiesībā nāk no grūtībām, tas ir “uzkačāts” kā kultūristiem muskuļi – ar laiku un pacietību. Marijai ir 30 gadi, bet lielāko daļu savas dzīves viņa ir pavadījusi bez mammas, pati kļūdama par mammu arī savai māsai.
Mātes diena šķita piemērots laiks, lai pastāstītu viņas stāstu plašāk un atgādinātu par mīlestību arī pret tām mammām, kas vairs nav uz šīs Zemes, bet sargā savus bērnus, raugoties no mākoņa maliņas. Mīlestība jau nebeidzas.
Turpinājumā lasi Marijas stāstu viņas pašas vārdiem.
Bērnība
“No bērnības man nav pārāk daudz atmiņu par mammu. Viņi ar tēti izšķīrās, kad man bija septiņi gadi, līdz ar to gandrīz neatceros to laiku, kad viņi bija kopā. Atceros, ka mamma vienmēr daudz strādāja – viņa bija pārdevēja veikalā, bet es nebēdāju, ar mani mājās bija vecmāmiņa un vectētiņš, un viņa brālis, ar kuriem dzīvojām kopā, daudz laika pavadīju arī ar draugiem.
Brīvdienās kopā ar mammu visur kur braucām, vasarās – peldēties. Es atceros, ka viņa vienmēr bija ļoti mierīga un līdzsvarota, ar visu varēja tikt galā pati, citiem palīdzību nelūdza. Un, šķiet, ka šīs īpašības arī es no viņas paņēmu. Mamma bija gudra un talantīga, taču nepārliecināta par sevi, slāpēja savas patiesās varēšanas.
Pāris gadus pēc šķiršanās no tēta mamma iepazinās ar Aivaru, man tolaik bija 10 gadi, bet es jau uzreiz jutu, ka tā ir viņas sliktākā izvēle. Mamma mīlēja ar ausīm, viņš to zināja un izmantoja.
Aivars sāka dzīvot pie mums. Man viņš vienmēr šķita ļauns cilvēks, jo īsti nekur mājas darbos nepalīdzēja, mamma tieši tāpat visu turpināja darīt pati.
Būs māsiņa
Un tad kādā dienā braucām mašīnā – es, mamma un Aivars. Mamma izskatījās samulsusi un paziņoja, ka man būšot māsiņa vai brālītis. Es it kā priecājos par to, bet iekšējā bija nesaprotami slikta sajūta, kas mani pavadīja teju visu mammas grūtniecības laiku. Visu laiku šķita, ka kaut kas nebūs labi, bet es jau biju tikai 12 gadus vecs bērns.
Mammai arī šis laiks nebija viegls, bija dažādas veselības problēmas, viņa vairākas reizes nonāca slimnīcā, bet sevi jau arī pati pārāk nesaudzēja – strādāja līdz pat pēdējam grūtniecības mēnesim.
Lai kā arī gāja, mazuli gaidījām visi, vakarā sēdējām un domājam vārdiņus, kad uzzinājām, ka būs māsa. Mammai patika vārds Karlīna. Bet tagad, atskatoties un analizējot to laiku, man ir sajūta, ka mamma nebija īsti laimīga, viņa bieži bija nomākta, par kaut ko satraucās, šķita, ka neprot baudīt dzīvi.
Pēdējā diena
Kādā dienā, kad mamma bija jau kādā 35. grūtniecības nedēļā, mēs devāmies ciemos pie radiem Pierīgā. Mamma bija pie stūres, Aivars ar mums kopā nebrauca. Es jutu, ka viņa īsti nav savā ādā, arī ciemos viņa palūdza atļauju uz brīdi apgulties, kā viņa nekad normālos apstākļos nebūtu darījusi. Kā jau ierasts, mamma neko neteica un nečīkstēja, es tikai nojautu, ka viņa nejūtas labi.
Atbraucām mājās no ciemiem, bet joprojām viss šķita nedaudz citādi. Pamanīju, ka mamma aiziet runāties ar vecmāmiņu. Izrādījās, ka mammai sākusies asiņošana. Visi pēkšņi kaut kur skrēja, kaut ko ņēma, krāmēja somā čības un halātiņu, zvanīja “ātrajai palīdzībai”, man nevienam nebija laika kaut ko paskaidrot, taču skaidri jutu, ka nav labi.
Es sabijusies ieskrēju vectēva istabā un pa logu redzēju, ka piebrauc “ātrie”. Jautāju vectēvam, vai viss būs labi, viņš atbildēja: “Protams, ka viss būs labi.”
Tā es redzēju, kā mamma iekāpj mediķu mašīnā, es pa logu viņai sparīgi māju, nezinu, vai viņa to redzēja. Un mašīna ātri vien aizbrauca prom, vedot manu mammu. Tā bija pēdējā reize manā mūžā, kad redzēju savu mammu.
[Marija atzīst, ka reti raud, runājot par mammu, bet šoreiz emocijas ir stiprākas, ir jānoslauka asaras, jāietur pauze, lai spētu turpināt, jo, lai gan pagājis jau daudz laika, tomēr mammas, šķiet, nekad nebeidz pietrūkt.]
Zvans no slimnīcas
Mamma uz slimnīcu brauca viena. Nav ne jausmas, kāpēc tā. Vakarā ārsti zvanīja uz mājām un vaicāja, vai viņu likt atsevišķā palātā vai kopā ar citām jaunajām māmiņām. Tika nolemts, ka jāliek atsevišķā.
Mammai tika veikts ķeizargrieziens pilnā narkozē, jo māsiņai trūka skābekļa. Tad bija vēl viens zvans no slimnīcas, ka meitiņa ir piedzimusi un mamma aizvesta uz palātu.
No rīta atkal zvanīja telefons, vecmāmiņa atbildēja, viņa palika pavisam dīvaina un raudāja. Viņai tika paziņots, ka ar bērniņu viss ir kārtībā, ir ievietots inkubatorā, taču manu mammu nav izdevies izglābt. Viņa ir mirusi.
Es biju blakus vecmammai, viņa man neko nevarēja pateikt, bet man viss bija skaidrs.
Vēlāk uzzināju, ka mammai bija sākusies neapturama asiņošana. Meitiņu viņa neesot pat uz brīdi redzējusi. Tobrīd es nolēmu, ka man nekad nebūs bērnu un es nekad nebraukšu uz to slimnīcu. [Tagad gan Marijai ir meitiņa, kura ir dzimusi tieši tajā slimnīcā.]
Māsa aug
Mazulīti nosaucām par Karlīnu, jo atcerējāmies, cik ļoti mammai šis vārdiņš patika. Viņai kādu laiku vēl bija jāpaliek inkubatorā, bet tikmēr tika organizētas mammas bēres. Vecmāmiņa, šķiet, raudāja visu laiku. Es nedēļu varēju neiet uz skolu.
Vēlāk skolā mani aizveda pie psiholoģes, kura man iedeva kaut kādu bukletu par Dievu. Tālāk jau ar sevi bija jātiek pašai gala, un to es, tāpat kā mana mamma, protu.
Uz bērēm man bija jāiet, bet es biju samulsusi, jo man ir bail no mirušiem cilvēkiem. Neko daudz no tā visa neatceros, vien to, ka tētis man stāvēja blakus, un tā bija pirmā reize dzīvē, kad es viņu redzēju raudam. Bija sanākuši skolasbiedri un skolotāji. Mammu izvadīja no mūsu pašu garāžas, viss pagalms bija pilns ar cilvēkiem, jo mamma bija sirsnīga, daudzi viņu mīlēja.
Par Karlīnu nebija nekādu šaubu – mēs visi kopā viņu audzināsim (tikmēr gan esot pat jau pieteikušās audžuģimenes). Arī Aivars sākumā turpināja dzīvot pie mums, tāpēc likumiski viss bija kārtībā – mazulīte it kā auga ar tēti, kurš realitātē gan par viņu pārāk nerūpējās, bija ieņēmis cietēja lomu. Tā nu lielākais smagums gūlās uz vecmāmiņu, kura tolaik bija jau 58 gadus veca, – viņa vēlreiz kļuva par mammu mums abām ar Karlīnu.
Priekšlaikus dzimušu bērniņu nav nemaz tik viegli apkopt, bet mums tiešām palīdzēja gan kaimiņi, gan radi un draugi – kāds atdeva drēbītes, kāds sniedza padomu, bet daudzi bija tuvumā un par mums rūpējās. Tā pa visiem kopā arī Karlīnu audzinājām. Milzīgs atbalsts bija mani krustvecāki, jo īpaši krustmāmiņa, kas ir manas mammas māsa un neatsverams atbalsts man joprojām.
Kad māsa bija nedaudz vecāka par gadiņu, Aivars pazuda, pārcēlās uz dzīvi ārzemēs. Mēs viņu vairs nekad neesam satikuši, viņš mums nav devis nekādu ziņu, un arī Karlīna viņu kopš tā laika nav redzējusi, pat neatceras viņu.
It kā ar to nebūtu gana…
Aivars pazuda brīdī, kad viņš bija iekūlies parādos līdz ausīm, un aizdevēji viņu sāka meklēt – viņš bija sapinies ar kaut kādiem sliktiem cilvēkiem. Lai pabiedētu, viņi aizdedzināja mūsu māju. Viena telpa izdega pilnībā, viss pēc tam bija dūmos un ūdenī. Nu un tā Aivars no mūsu dzīves pazuda, bet vecmāmiņa kļuva par māsas aizbildni.
Ap to pašu laiku nomira arī vectēva brālis, kas dzīvoja ar mums kopā, un vectēvs. Palika vecmāmiņa ar mani un Karlīnu. Kad sāku studēt Rīgā, visas rūpes bija uz vecmāmiņas pleciem, es atbraucu tikai brīvdienās, taču centos palīdzēt, cik vien bija spēka. Mans uzdevums vienmēr bija mazgāt māsu un likt viņu gulēt. Šūpuldziesmas gan es neizvēlējos klasiskas, dziedāju visādas dziesmas, kas vienkārši patika vai ienāca prātā. Karlīna daudzas no tām joprojām atceras.
Kādā brīdī es ieguvu autovadītāja apliecību, varēju biežāk māsu izvadāt pie ārstiem un citur, bāriņtiesā ierosināja, ka būs labāk, ja es kļūšu par māsas aizbildni, jo tas atvieglos dažādas ikdienas formalitātes. Es jau biju pilngadīga, bet vecmāmiņai gadi uz vietas nestāvēja.
Brūces, kas nesadzīst
Kad to visu stāstu, izklausās traki, vai ne? Bet reāli jau nebija laika neko domāt, bija vienkārši jādzīvo, jāpalīdz audzināt māsu, jāatbalsta vecmāmiņu. Man palīdzēja manas draudzenes, ar kurām joprojām turos kopā, man palīdzēja cilvēki – bez viņiem es nevaru. Bet man nekad nevajag, lai kāds mani žēlo, lai saka: “Ak, tu, nabadzīte, cik tev grūti!” Ko gan man tas dod? Ir tā, kā ir, mums visiem ir jādzīvo tālāk, mums nav citu iespēju, kā tikai šī, kas mums ir iedota. Es neko no šī visa neesmu izvēlējusies.
Bet man ir brīnišķīga māsa, kurai nupat pirms pāris mēnešiem nosvinējām 18 gadu jubileju, un nu jau vairs neesmu viņas aizbilde, taču tāpat jau dzīvojam kopā, un nekas daudz nav mainījies. Viņa vēl mācās vidusskolā. Kad kādā svešākā vietā abas kur kopā dodamies, cilvēki mani mēdz nosaukt par viņas mammu. Es nepārlaboju. Un redzu, ka Karlīnai tas tīri labi patīk.
Agrāk man mammas ļoti pietrūka, jo īpaši tad, kad skolā visi gatavojās Mātes dienai, zīmēja savas mammas, gatavoja dāvanas, bet man jau arī bija, kam tās gatavot – manai vecmāmiņai.
Ir pagājuši jau 18 gadi, kopš man nav mammas. Visvairāk man ir bail, ka atmiņas izplēn. Kad māsa ko jautā, man jau grūti atcerēties kādas nianses, jo pagājis daudz laika. Māsai ir citādi, jo viņas tā īsti nesatikās, tāpēc māsa pat nezina, pēc kā viņai vajadzētu ilgoties.”
***
Kad beidzam sarunu, Marija ilgi nekavējas, viņai laiks doties. Jābrauc māsai pretī uz skolu, meitiņa jāizņem no bērnudārza, tad uz darbu – vienu un pēc tam otru. Nav laika čīkstēt, ir jārūpējas par visiem savējiem. Un viņai tas izdodas. Ar smaidu, sirsnību un šķietami viegli.
Un man ir jāpaliek domājam, cik nezūdoša ir mīlestība, cik stipras ir mammas (gan tās, kas mūs laidušas pasaulē, gan tās, kuras par tādām kļuvušas citādos veidos) un vecmāmiņas. Kāds neiedomājams spēks reizēm nepieciešams, lai dzīvotu viegli.
