“Iespējams, valsts pārstāvji kaut ko slēpj vai noklusē.” Advokāts skarbi komentē varas komunikāciju dronu incidentos
0
Kamēr lielākā daļa Latvijas saldi gulēja, Rēzeknē un Rēzeknes novadā dzīvojošie, kā nu kurais, ceturtdienas agrā rītā modās no skaļiem blīkšķiem vai šūnu apraides brīdinājuma signāla.
Gan LA.LV, gan citi mediji aktīvi jau iepriekš un arī šobrīd aktīvi turpina ziņot par bezpilota lidaparātiem Latvijas gaisa telpā. 7. maija rītā notiekošais nebija pirmā reize (un arī ne pēdējā), kad mūsu iedzīvotāji un infrastruktūra bijusi apdraudēta.
Jau zināms, ka gan šajās reizēs, gan arī iepriekš sabiedrība ir paudusi sašutumu par apšaubāmo komunikāciju no valsts puses. Par to, vai un kā likums regulē informācijas sniegšanu sabiedribai iespējama apdraudējuma brīžos, sīkāk stāsta zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns.
Drošības jautājumos bieži notiek balansēšana
“Šeit ir ļoti būtisks jautājums par valsts un sabiedrības savstarpējo uzticēšanos. Juridiski mēs varam runāt par sava veida neformālu sabiedrisko līgumu starp valsti un tās iedzīvotājiem. Proti, sabiedrība deleģē varai tiesības pieņemt lēmumus, uzturēt drošību, pārvaldīt valsti un rīkoties krīzes situācijās, savukārt valsts pienākums ir nodrošināt cilvēkiem drošu, prognozējamu un caurspīdīgu vidi.
No Latvijas Republikas Satversmē noteiktā izriet labas pārvaldības princips, kas ietver arī pienākumu valsts institūcijām rīkoties atklāti un sabiedrības interesēs. Tāpat Valsts pārvaldes iekārtas likums paredz, ka valsts pārvaldei jābūt atklātai pret sabiedrību. Savukārt Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums nosaka valsts un institūciju pienākumu savlaicīgi informēt sabiedrību par apdraudējumiem.
Taču praksē vienmēr rodas jautājums – cik daudz informācijas drīkst un cik daudz vajag publiskot.
Drošības jautājumos bieži notiek balansēšana starp sabiedrības tiesībām zināt un nacionālās drošības interesēm. Ir situācijas, kad operatīvu apsvērumu dēļ informāciju uzreiz nepublisko, lai neradītu paniku vai neapdraudētu militārās darbības.
Tomēr problēma sākas brīdī, kad sabiedrībai rodas sajūta, ka informācija tiek slēpta nevis drošības apsvērumu dēļ, bet politisku vai komunikācijas apsvērumu dēļ. Demokrātiskā valstī varai nav tikai pienākums aizsargāt teritoriju – tai ir arī pienākums uzturēt sabiedrības uzticību. Ja cilvēki redz, ka ārvalstu objekti vai droni regulāri ielido Latvijas teritorijā, bet skaidras komunikācijas nav, rodas spekulācijas, baumas un neuzticēšanās.
Un te mēs nonākam pie vēl viena riska – vara dažkārt var apzināti izvēlēties nepateikt visu informāciju, jo baidās no sabiedrības reakcijas, no politiskām sekām vai no ietekmes uz vēlēšanām. Tā jau ir ļoti bīstama robeža. Jo demokrātijā sabiedrībai ir tiesības zināt, cik droša ir valsts un kā vara reaģē uz apdraudējumiem.
Protams, iespējami arī citi scenāriji – ka atsevišķas situācijas tiek tolerētas vai netiek pietiekami stingri novērstas plašāku ģeopolitisku vai militāru apsvērumu dēļ. Arī Krievijas publiskā retorika pēdējā laikā netieši norāda uz to. Tāpēc šeit īpaši svarīga ir profesionāla, ātra un godīga komunikācija no valsts puses. Šobrīd izskatās, ka vai nu mēs kā valsts nekontrolējam situāciju, respektīvi esam nespējīgi operativi reaģēt, vai arī valsts pārstāvji kaut ko slēpj vai noklusē.
Svarīgi ir saprast, ka mūsdienās informācijas vakuums nekad nepaliek tukšs – to ļoti ātri aizpilda baumas, propaganda un ārvalstu informatīvā ietekme.”
