Meistars Tvardovskis ierodas uzklausīt pilsētnieku un viesu lūgumus divas reizes dienā – precīzi plkst. 13.13 un 21.13, vecajā tirgus laukumā zaļā krāsā nokrāsotās mājas augšējā logā. Jābrīdina, ka ar lūgumiem jābūt uzmanīgiem, jo nostāsti vēsta – ja meistaram jūsu lūgums nešķitīs pamatots, tiksiet pārmācīti. Tā reiz kāds vīrs, kuram bija apnikusi jau padzīvojusī sieva, lūdza meistaram dot kādu jaunāku, taču atrada mājās to pašu, bet nu jau ar bārdu. Savdabīga ir meistara uzvedība lūgumu uzklausīšanas laikā, taču, ko tieši Meistars dara, tas lai paliek kā pārsteigums Bidgoščas viesiem. 0
Turpat pavisam netālu no vecpilsētas laukuma pēdējos pārdesmit metrus uz Brdas upi ūdeņus nes Bidgoščas kanāls, un tā krasts ir īpaši jauka vieta nesteidzīgai pastaigai. Bidgoščas kanālu pāriet iespējams pa vienu no daudzajiem tiltiņiem, bet ēkas tā krastos atgādina apbūvi Venēcijā. Kā vietējie stāsta, tad pirms lielajiem kvartāla rekonstrukcijas darbiem ēku pamati, tāpat kā pilsētai Itālijā, atradās ūdenī, tieši tāpēc māju rajons gar kanāla malu ieguvis nosaukumu Bidgoščas Venēcija. Tagad gan viss izstaigājams sausām kājām, un šeit vislabāk aiziet uz vienu no retajām vietējām alus darītavām, kur iespējams nogaršot tieši Bidgoščā darītu alu.
Turpat blakus kanālam atrodas arī Dzirnavu sala – pilsētas industriālais centrs daudzu gadsimtu garumā, kas mūsdienās pārveidots par atpūtas un kultūras zonu. Salā savulaik bijusi arī karaliskā naudas kaltuve, un tajā kaltā Zigismunda III Vāsas zelta 100 dukātu monēta palikusi Eiropas monētu vēsturē ne tikai kā, iespējams, viena no lielākajām monētām (diametrs 7 cm), bet arī ar sasniegto cenu izsolē. 2008. gadā īpaši retā monēta tika pārdota par 1 380 000 ASV dolāriem.
Dzirnavu salā iespējams uzzināt vēl kādu interesantu faktu par pilsētu, proti, vecpilsētai cauri vijas 18. meridiāns, savienojot to ar tādām pilsētām kā Stokholma un Keiptauna. Viesiem par šo faktu atgādina neliels piemineklis zemeslodes formā.
Tieši blakus Dzirnavu salai atrodas arī mūsdienu Bidgoščas lepnums – Opera nova, kas ir piemineklis pilsētnieku neatlaidībai. Operas ēkas celtniecība tika sākta tālajā 1973. gadā, un tā joprojām naudas trūkuma dēļ nav pilnībā pabeigta. Kā stāsta pilsētas iedzīvotāji, tas nekad nav traucējis ēku izmantot, piemēram, pirmie uzvedumi un koncerti notika absolūti neiekārtotās telpās. Skatītājiem vienkārši izsniedza saliekamos krēslus. Tiesa, pirmo koncertu uz brīdi pārtrauca, jo no solistu soļiem sacēlās tādi putekļi, ka tie nespēja turpināt dziedāt. Lai vai kā, bet pamazām opera tika labiekārtota, un šobrīd komforta un kvalitātes ziņā neatpaliek no citām operām Eiropā. Par to vislabāk pārliecināties aprīļa beigās un maija sākumā, kad Bidgošča aicina uz ikgadējo operas festivālu.
