Nedaudz ārpus vecpilsētas centra atrodas arī I. J. Pederevska vārdā nosauktā Pomorskas filharmonija, kas mūzikas aprindās ieguvusi slavu kā īpaši izcilas skaņas koncertzāle. Bidgoščieši ar smīnu stāsta, kā tikuši pie izcilas kvalitātes koncertzāles. Vārda tiešā nozīmē defekts pats no sevis kļuvis par efektu, proti, filharmonija celta jau sociālisma gados, un strādnieki, kā jau tajos laikos ierasts, bijuši krietnā kunga dūšā, tik lielā, ka nav ievērojuši plānā paredzētās zāles proporcijas. Rezultātā tapa nekur neesoša plāna koncertzāle, taču, visiem par pārsteigumu, tieši savdabīgo proporciju dēļ zālē ir apbrīnojamas kvalitātes akustika. Jums šo neparasto koncertzāles tapšanas vēsturi drīzāk atklās jaunākās paaudzes pilsētnieki, jo vecāka gadagājuma cilvēki par to nedaudz kaunējās, viņiem patīk vairāk koncentrēties tikai uz rezultātu – mums ir izcila koncertzāle ar īpašu akustisko skaņu. Lieli nopelni filharmonijas attīstībā bija tās ilggadīgam direktoram Andžejam Janam Švalbem (1923 – 2002), kuram Bidgoščas iedzīvotāji pateicību iemūžinājuši parasti neparastā veidā – filharmonijas priekšā izveidotajā klasiskajā piemineklī A. J. Švalbe, kurš dzīves laikā bija izteikti īsa auguma, redzams krietni garāks. Katrs pieliktais centimetrs ir pilsētnieku pateicība un paldies par visu labo, ko kultūras, īpaši mūzikas, jomā savai pilsētai paveica filharmonijas direktors. 0
Protams, Polija ir katoļticīga zeme, tāpēc ikvienā pilsētā nedaudz laika ir vērts veltīt baznīcu apskatei. Bidgoščā vislabāk doties vecpilsētā uz Sv. Martina un Nikolaja katedrāli, kas ienācēju pārsteidz ar katoļu dievnamam neierastajiem violetajiem toņiem. Vērojot skaistos zelta rotājumus, vitrāžas un grezno altārgleznu, uzturēšanās senajā dievnamā var kļūt par skaistu pārdzīvojumu ne tikai katoļiem.
Krietni atšķirīga ir 15./16. gs. mijā dzīvojušā katoļu priestera Sv. Vincenta de Paula vārdā nosauktā bazilika. Celta 20. gs. 20./30.gados, iedvesmojoties no Romas Panteona, tā ienācēju pārsteidz ar savu plašumu. Lēš, ka bazilikā vienlaikus var uzturēties līdz pat 12000 cilvēku.
Līdzās kultūrai Bidgošča sevī nes arī poļu vēstures traģiskās lapaspuses, jo pilsēta bijusi iekārojams mērķis tuvākajiem kaimiņiem. Pēc Žečpospoļitas (Polijas-Lietuvas ūnijas) pirmās sadalīšanas 1772. gadā Bidgošča kļuva par Prūsijas sastāvdaļu un ar mazu izņēmumu 19. gadsimta sākumā saglabāja vāciešu pārvaldību līdz pat 1920. gadam, kad atkal kļuva par Polijas sastāvdaļu. 1939. gadā pilsētu no jauna ieguva vācieši, palikdami tajā līdz pat 1945. gada sākumam, kad pilsētā ienāca Padomju Savienības sarkanā armija. 1939. gads ar asinīm tika ierakstīts pilsētnieku atmiņās, jo vācieši veica eksekūcijas, sodīdami ar nāvi Bidgoščā labi zināmas personības. Viens no viņiem bija arī pilsētas mērs Leons Barčiševskis (1883 – 1939). Vācu okupācijas laikā Bidgošča tika pārsaukta par Brombergu.
Šajā laikā pilsētas tuvumā tika izveidota un darbojās arī viena no lielākajām munīcijas ražotnēm Trešajā reihā Dynamit-AktienGesellschaft (DAG) Bromberg. Mūsdienās bijušajā munīcijas ražotnē iekārtots muzejs Exploseum D.A.G. Bromberg, un tas ir labs galamērķis vienas dienas izbraukumam. Apmeklējuma laikā gida pavadībā iespējams izstaigāt daļu no bijušās fabrikas telpām un iepazīties ar neizbēgamu, taču mazāk iepazītu ikviena kara sastāvdaļu – munīcijas ražošanu. Bidgoščā D.A.G. Bromberg ražotnē šo kaitīgo darbu veica galvenokārt atvestie ebreji, taču līdzās viņiem drošā nāvē gāja citu tautību pārstāvji no visas Eiropas. Darbs ar ķimikālijām bija tik kaitīgs, ka cilvēki vārda tiešā nozīmē saira un tikai daļai izdevās izdzīvot. Rūpnīcā ik pa laikam notika arī nelaimes gadījumi, prasot cilvēku upurus.
